Spilgti, oriģināli un profesionāli 0
Dzīvā atmiņā vēl palikuši iespaidi par pianista Jura Žvikova lielisko uzstāšanos, pirmoreiz Latvijā atskaņojot vienu no nozīmīgākajiem Džona Keidža lielas formas darbiem – ciklu “Sonātes un interlūdijas” sagatavotajām klavierēm, kad 8. oktobrī jau bija pienākusi kārta citam Rudens kamermūzikas festivāla koncertam.
Tikpat spilgtam, oriģinālam un profesionāli iedzīvinātam. Keidža un Žvikova uzburtos gamelāna tembrus šoreiz nomainīja ērģeļu skaņas, pie Jāņa baznīcas instrumenta sēžoties Ivetai Apkalnai (attēlā), kura programmas gaitā muzicēja gan solo, gan arī ansamblī ar Normunda Šnē vadīto Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”. Tāpat kā iepriekš uzmanību pievērsa arī koncerta repertuārs, kur pieteikums “Bahs un Hindemits” uzskatāms par neierastu kaut vai neordinārā salikuma dēļ.
8. oktobra koncerts iezīmēja ne tikai kontrastus starp divu principiāli atšķirīgu laikmetu skaņdarbiem, bet arī muzikālu dažādību kā Baha, tā Hindemita radošās darbības ietvaros. Vispirms – divas simfonijas ērģelēm un orķestrim no Baha kantātēm “Caur daudzām bēdām mums būs ieiet debesu valstībā” un “Vienīgi Dievam došu savu sirdi”, kam Iveta Apkalna pretstatīja fantāziju ērģelēm Sol mažorā. Ērģelnieces un orķestra kopīgā muzicēšana vēstīja, ka mākslinieki uzlūko Baha partitūras kā sev nozīmīgas un aktuālas, radot interpretācijas, kas bija vienlīdz pārliecinošas gan no emocionālā, gan racionālā skatpunkta. Emocionālā ziņā ievada ainas no abām kantātēm izskanēja plastiski un izteiksmīgi, ar daudzkrāsainu noskaņu gammu un noslīpētu muzikālo gaumi. Savukārt no racionālā viedokļa priekšnesuma vērtību veidoja precīzs tembrāli dinamiskais balanss, kas visas skaņuraksta tekstūras izgaismoja niansēti un pārredzami, un tikpat pārdomāta dramaturģiskā arhitektonika, kas ļāva īstajā brīdī koncentrēties gan uz ērģeļu skanējuma spozmi un mirdzumu, gan uz stīgu instrumentu siltajiem toņiem un pūšaminstrumentu gluži telpiskajiem sabalsojumiem. Par tikpat spilgtu veiksmi saucams Ivetas Apkalnas lasījums Sol mažora fantāzijai, kur mūziķes virtuozitāte akcentēja skaņdarba satura vērienīgo un mērķtiecīgo atklāsmi, nekur nezaudējot priekšstatu par muzikālās attīstības loģiku.
Arī Hindemita 1937. gadā radītās Pirmās sonātes ērģelēm atskaņojums apstiprināja iepriekš gūto iespaidu par Ivetas Apkalnas spējām visas skaņdarbā dzirdamās atšķirīgās balsis, noskaņas un tēmas saliedēt strukturāli vienotā un emocionāli saistošā priekšnesumā. Lai arī cik uzskatāmi Baha ģenialitāti apliecinātu fantāzija Sol mažorā, par lielāko prieku un pārsteigumu tomēr kļuva koncerta izskaņa ar Hindemita “Kamermūziku” Nr. 7 ērģelēm un kamerorķestrim, ko autors komponēja 1927. gadā par godu Frankfurtes Radio studijas jaunā instrumenta atklāšanai. Grūti iedomāties vēl spožāku jaunās lietišķības paraugu, kur nepārprotami izaicinošu izteiksmi Hindemits ietvēra grafiski precīzās līnijās. Izsvērts dialogs starp ērģelēm un orķestri, teicamā formā esošo “Sinfonietta Rīga” pūšaminstrumentālistu spriegā un aizrautīgā spēle, izslīpētie ērģeļu partijas rakursi, diriģenta prasmīgā pārraudzība. Šīs kvalitātes apliecināja, ka mūziķi lieliski apzinās, ko dara, un tas notiek visaugstākajā līmenī. Jāpiebilst, ka Jāņa baznīcā atskaņotā programma tiks vēlreiz spēlēta 24. oktobrī Rēzeknē Ivetas Apkalnas vadītajā ērģeļmūzikas festivālā (tātad – kā jau pie katrām atšķirīgām ērģelēm, te sagaidāms atkal citāds skanējums), turpretī no Paula Hindemita astoņu opusu cikla “Kamermūzika” septiņas partitūras joprojām gaida savus Latvijas interpretus. Kā redzams, priekšā vēl daudzi pārsteigumi.
