“Stambulas konvencija ir klasisks sabiedrības pārprogrammēšanas piemērs!” Saruna ar 14. Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu 162
Autors: Edvarts Krusts
Jau kuro reizi politiķu dienaskārtībā atgriezies jautājums par Stambulas konvenciju, un atkal dzirdami jau izskanējuši argumenti, kamdēļ tā jāratificē vai jānoraida. Kā Gordija mezgls. Tās pilnais nosaukums ir “Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, taču, kā to atklāj publiskās telpas diskusijas, virsraksts ir tikai šķietami cēls, velnam slēpjoties dokumenta saturā.
Latvijas Krimināllikumā jau ir iestrādātas normas, kas aizsargā sievietes, tāpēc jāvaicā, kas patiesībā ir Stambulas konvencija?
Konvencijā minētās prasības, kas attiecas uz vardarbības pret sievietēm novēršanu, bērnu tiesību aizsardzību, psiholoģiskā atbalsta sniegšanu un materiālām kompensācijām vardarbībā cietušajiem, jau ir iestrādātas Krimināllikumā. Taču pārējais dokumenta saturs ir klasisks sabiedrības pārprogrammēšanas piemērs.
To atbalstīt ir vai nu absolūts naivums, vai totāla ļaunprātība, vēloties eksperimentēt ar sabiedrību.
Ir konkrēti jautājumi, ko noklusē konvencijas ratifikāciju propagandējošās institūcijas, piemēram, Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija.
Piemēram, konvencija paredz ielaušanos izglītības saturā, jau no mazotnes bērniem paredzot tādu seksuāli izglītojošu informāciju, kas neatbilst latviešu dzīvesziņai un sabiedrības vairākuma izpratnei par to, kas ir dabiska ģimene, dzimumi – vīrietis un sieviete. 3. panta c punkts paredz ieviest jēdzienu “sociālā dzimte”, ko saprot kā “sociāli konstruētas” lomas, ko uzskata par vīriešiem vai sievietēm atbilstošām. Jāpiebilst, ka šis jēdziens atrodams vien dokumenta oriģinālvalodās, tas ir angļu un franču valodā, tāpēc publiskai izķidāšanai izmantotais latviešu tulkojums ir apzināta maldināšana. Ar to tiek pateikts, ka dzimums ir sociāls konstrukts un indivīda brīva izvēle – būt vīrietim vai sievietei, jo tā esot “pareizi”! Tad iedomāsimies, cik “atpalikuši” bija mūsu senči, kas šo nezināja! ASV par ikdienu kļuvis fenomens, kad vīrieši, kas identificē sevi ar sievietēm, tiesājas ar tām pavalstīm, kuru likumi aizliedz šādiem “vīriešiem” doties sieviešu labierīcībās. Absurds!
Jālūkojas plašākā Rietumu civilizācijas pārprogrammēšanas kontekstā – tas iekļaujas idejās arī par klimata mainīšanu, gaļas neēšanu Dziesmusvētkos, kukaiņu pulveriem pārtikas produktos u.c. absurdās idejās.
Tas ir sabiedrības pārprogrammēšanas plāns, lai veidotu nākotnes bezdzimuma sabiedrību, kurā nav ne robežu, ne nacionālas identitātes.
Un panākt to var caur ģimenes iznīcināšanu. Kāpēc latviešiem tas būtu vajadzīgs? Nevajag.
Nereti dzirdams, ka konvenciju iespējams pieņemt ar atrunām, proti, ratificējot ar nosacījumu, ka tā tiks īstenota saskaņā ar konstitucionālajiem likumiem. Vai patiesi?
Nē, tā ir maldināšana. Pirmkārt, konvencija ir starptautisks līgums, kas nozīmē, ka starptautiskas tiesību normas judikatūrā ir spēcīgākas par konstitucionāliem likumiem.
Otrkārt, pašā konvencijā jau atrunāts, ka konkrētie panti, kas attiecas uz manis minēto sabiedrības pārprogrammēšanu, proti, izglītības satura mainīšanu, izpratnes par dzimumiem pārdefinēšanu, kultūras, reliģijas un tradīciju maiņu, nav piemērojami ar atrunām. Tas ir arī konstitucionālas suverenitātes jautājums. Ja Latvijas Satversmē rakstīts, ka valsts aizsargā laulību, ar to saprotot savienību starp vīrieti un sievieti, tad konvencija, kas pavērs ceļu viendzimuma laulībām, pārkāps šo definīciju.
Kā konvencija, kas nojauc robežas starp dzimumiem, saskan ar demogrāfijas rādītāju uzlabošanas un ģimeņu atbalsta pasākumiem?
Nesaskan, tā ir pretēja daudzbērnu ģimeņu politikai un kaitnieciska situācijā, kad vēsturisko apstākļu dēļ Latvija ir vienīgā Baltijas un Austrumeiropas reģiona valsts, kurā iedzīvotāju skaits nav atjaunojies pirmskara līmenī. Šādos apstākļos runāt par kaut kādām blēņām, ko kārtīga māmiņa varētu ar knipi izsist saviem bērniem, kas iedomātos, ka dzimums ir konstrukts un paša izvēle, ir nepieļaujami. Taču konvencijas ratificēšanas gadījumā šādi vecāki, kas bērniem mācītu nu jau par “ļaunām” padarītas heteronormatīvas vērtības, ka vīrietis ir vīrietis un sieviete ir sieviete, varēs tapt sodīti, kā to nosaka konvencijas 45. panta 2. punkts, kas ļaus izņemt bērnus no ģimenēm, kuros nav iespējams garantēt tā intereses, kas izriet no pārējā dokumenta satura. Piemēram, ASV dažās pavalstīs, arī Kanādā nav nepieciešama vecāku piekrišana, ja nepilngadīgs bērns izlēmis veikt dzimuma maiņas operāciju.
Ģimene tiek grauta ne tikai no iekšienes. Konvencijas idejas aizstāvji drupina arī reliģiskas institūcijas, proti, baznīcu, kas ir viens no ģimenes vērtību bastioniem, jo baušļi taču liek godāt tēvu un māti, lai dzīvē labi klātos. Tāpēc interesants ir Zviedrijas piemērs, kurā baznīca nav atdalīta no valsts. Mācītāji skaitās valsts dienestā un baznīcai jāņem vērā valsts likumi. Un tā kā Zviedrija ir ratificējusi Stambulas konvenciju, mācītājiem ir pienākums laulāt arī viendzimuma pārus, ignorējot kristīgo mācību. Tieši tāpēc pirms vairākiem gadiem uz Latviju pārcēlās zviedru luterāņu mācītājs Magnuss Bengtsons. Tāpēc, ka Latvija vēl pieturas pie savām Rietumu civilizācijas saknēm.
Tāpēc jautājums, kamdēļ politiķiem rodas vēlme pēc šādiem murgiem?
Neesmu antropologs, varu kļūdīties, taču vēsturiski ir redzama latviešu politiskās elites psiholoģiska kaite, kas izpaužas kā aizraušanās ar no ārvalstīm ievestām idejām. Turklāt nav runa arī par partejisko piederību, jo partiju iekšienē politiskās diskusijas kultūra ir slikti attīstīta un iepriekšminētais novērojams kā pie kreisajiem, tā labējiem.
Vai Latvijā vispār ir iespējama nopietna politiskā diskusija par konvenciju? Patlaban izskatās, ka vairums ieņēmuši savas pārliecības pozīcijas un nepiekrīt citam viedoklim, jo viss, kas izskanējis no atšķirīgu viedokli paudēju mutēm “principā” ir nepareizs. Novērojami emocionāli pielādēti pārmetumi, īpaši no konvenciju atbalstošās puses, sak, “Putins ir pret konvenciju, tātad visi, kas pret, ir putinisti”, taču tā nav demokrātiska prakse.
Precīzi! Tomēr svarīgāks ir jautājums, kamdēļ netiek runāts par to, ka konvencija paredz mainīt izglītības saturu, pārveidot latviešu izpratni par ģimeni, mainīt kultūru un tradīcijas. Patiesībā Stambulas konvencija ir mūsu sabiedrības lakmusa papīrītis, kas šobrīd parāda, ka zaudējam savu pašapziņu. Diskusija nav iespējama, ja svešas idejas tiek nekritiski pieņemtas, visu no Rietumiem nākošo saistot ar iedomātu “pārākumu” pār mums. Tāpēc
diskusijas vietā ir propaganda, bet argumentus aizstāj emocijas un skaļa balss.
Piemēram, pieci no astoņiem Latvijas deputātiem Eiropas Parlamentā, atbalsta Dabas atjaunošanas regulu, kas paredz 20 procentus lauksaimniecības zemes faktiski palaist atmatā. Kāpēc latviešiem jāatbalsta šādi priekšlikumi, kas radušies valstīs, kuras ir betona džungļu pārblīvētas un bez saviem mežiem, kamēr Latvija ir zaļākā valsts Eiropā? Tagad saņemsim kaut kādas instrukcijas, piemēram, no holandiešiem, kas savas zemes noplicinājuši jau pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Tad sanāk, ka tūkstošiem gadu latvieši nav mācējuši dzīvot!
Atgriežoties pie konvencijas satura, savāds šķiet 12. panta 5. punkts un 38. pants, kuros tiek noteikts, ka aizliegti noziegumi pret sievietēm, kas izdarīti “aizstāvot tā saukto godu”, kā arī dzimumorgānu kropļošana, piemēram, klitora pilnīga vai daļēja izgriešana. Turpat arī minēts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas” netiek uzskatīti par vardarbības attaisnojumu. Par kādām kultūrām ir runa? Šādas prakses netiek piekoptas Rietumu kultūrā, bet gan dažās Āfrikas un musulmaņu valstīs.
Labs jautājums, kas atklāj vēl vienu noklusētu konvencijas šķautni, proti, imigrācijas politikas mainīšanu. Piemēram, kādam Āfrikas valsts pilsonim atsaka piepildīt viņa vēlmi likumiski kļūt par sievieti, lai ieraksts pasē saskanētu ar pašidentifikāciju. Tādi cilvēkiem būs tiesības lūgt patvērumu ES dalībvalstīs, kas ratificējušas Stambulas konvenciju, izrietot no dokumenta 60. panta “Patvēruma pieteikumi ar dzimumu saistītas vardarbības dēļ”, paredzot bēgļa statusa piešķiršanu šādos gadījumos, kad iespējamais “upuris” cieš no vardarbības. Turklāt nav definēts, kādas – par viņu var pazoboties, uzzīmēt karikatūru vai nomētāt ar akmeņiem. Ļaunākais, ka nevis patvēruma pieteikumu saņēmusī valsts izlems, vai “upuri” uzņemt, bet gan GREVIO.
Ar šādu sistēmu Latvija vēl vairāk zaudētu neatkarīgas valsts pazīmes.
Starp citu, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra apsver no tās izslēgt Grieķiju, kas godprātīgi sargā savas robežas un pār Vidusjūru peldošajām migrantu laivām neļauj piestāt savas valsts krastos!
Un atkal – tas jāskata kontekstā ar jau minēto sabiedrības pārprogrammēšanu. Vismaz kopš 2015. gada ES tiek kultivēts multikulturālas sabiedrības modelis un uzņemti ekonomiskie, nelegālie imigranti no trešajām pasaules valstīm – Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Līdz ar viņiem šeit tiek ievazātas arī sieviešu dzimumorgānu kropļošanas prakses, kas tiek praktizēts islāma valstīs, tāpat kā piespiedu laulības un meitenes nogalināšana, ja tā nepiekrīt laulāties ar vīrieti, kuram izdota, turklāt nereti par naudu. Par kādu aizsardzību pret vardarbību te var būt runa?
Tas atkal jāskata latviešu pašapziņas kontekstā. Proti, kamdēļ latviešiem būtu jāpieņem normas, ko paši nepiekopjam, kas sastopamas neattīstītās islāma valstīs vai kādās Amazones džungļu ciltīs!
Kas ir GREVIO?
Starptautiska organizācija, kas konvencijā definēta kā ekspertu grupa. Tā uzraudzīs konvencijas īstenošanu to ratificējušajās dalībvalstīs, sastāvēs no 10 līdz 15 cilvēkiem, kurus ievēlēs uz četriem gadiem ar tiesībām pārvēlēt uz vēl četriem gadiem. No viņiem tiek sagaidīta augsta morālā stāja un kompetence cilvēktiesību jautājumos. GREVIO locekļiem tiks nodrošinātas privilēģijas uz imunitāti likuma priekšā – kamdēļ tā viņiem vajadzīga? Par katru dalībvalsti tā varēs rakstīt vērtējošus ziņojumus, turklāt GREVIO paredzētas tiesības pārraudzīt dalībvalstu institūcijas, kuru darbība saistīta ar konvencijā atrunāto jautājumu risināšanu. Šos ziņojumus varēs iesniegt Eiropas Padomes ministru komitejai un parlamentārajai asamblejai, kas būs tiesīgas izvērtēt dalībvalstu darbību, pieņemot lēmumu par iespējamām sankcijām, attiecīgi rastos politiskas šantāžas iespējas!
Kas ir svarīgākā problēma šādu konvenciju izskatīšanas gaitā Latvijā?
Politiskā elite šajā gadījumā nerunā par sabiedrības pārprogrammēšanu. Iznāk, ka kultūras, tradīciju, izglītības sistēmas pārveidošana, imigrācijas politikas maiņa un potenciāla vecāku tiesību atņemšana ir tikai otršķirīgi jautājumi, tā vietā strīdoties par šauriem aspektiem.
Domāšanā jābūt neatkarīgiem un šādas idejas jāvērtē globālos mērogos, nevis aprobežojoties ar nekritisku ārzemju ideju pieņemšanu un propagandisku to virsrakstu atkārtošanu, neiedziļinoties saturā.
