1979. gada rudens. Studentu ēverģēlības Filoloģijas fakultātes "fukšu" ballē.
1979. gada rudens. Studentu ēverģēlības Filoloģijas fakultātes "fukšu" ballē.
Foto: no Daces Terzenas personiskā krājuma

Studiju laika jautrais gars. Kojas, Aristotelis un citas atmiņas 1

Neaizmirstami šie studiju gadi lielākoties ir ne jau tikai lekcijās iegūto zināšanu dēļ. Daudz kas no lekciju satura varbūt piemirsies, bet prātā palikuši pasniedzēju un studiju biedru neordinārie gājieni, viņu teicieni un rīcība. Bieži studentu vērtīgākā un neaizmirstamā dzīves skola bija tieši ārpus lekcijām – kopmītnēs, pašdarbības kolektīvos, kolhozu talkās un celtnieku vienībās, par spīti visiem padomiskajiem uzslāņojumiem. Un bieži tieši studiju gados dzima jaunas ģimenes. Atskatīsimies uz šo laiku!

Zvejnieks: “tāda mērvienība malkai kā beramkubs – tas parādījās, kad tirgotāji izmantoja vecu cilvēku lētticību un smērēja kuba vietā” 2
Krievijas mērķis esot karā vājināt Ukrainas industriālo ekonomiku, lai tā vairāk līdzinātos kādai no Baltijas valstīm 32
“Lielākā daļa pat nesaprot, kā rēķinus apmaksāt!”: Čerkovskis skaidro sabiedrības izpratni par enerģētiku
Lasīt citas ziņas

 

Aristoteli, parādies!

CITI ŠOBRĪD LASA

Kopš 1966. gada pirmkursnieku iesvētīšana studentu kārtā notiek Aristoteļa svētkos – neilgi pirms jaunā mācību gada sākuma. Jaunie censoņi pulcējas Doma laukumā, kur katra fakultāte ar izdomu simboliski uzņem savās rindās jaunos studentus. Svinīga ceremonija, uzrunas, asprātības un beigās gājiens uz savu Alma Mater. Viens no galvenajiem iniciatoriem šiem studentu svētkiem bija kādreizējais LU zinātņu prorektors profesors Alberts Varslavāns, studentu iecienīts mācībspēks, joku plēsējs… Daudzu atmiņās – gluži vai Minhauzens.

Svētku vadīšanā daudz pūļu ieguldījis arī LU Teoloģijas fakultātes doktorants, tagad Vācijā strādājošais mācītājs Rinalds Gulbis. Viņš elektroniskajā izdevumā “Alma Mater” (2016. g. rudens) atceras: “80. gados Aristoteļa svētki bija zināmas brīvdomības un protesta, atmodas gara piepildīti. 1988. gadā šajos svētkos pirmo reizi parādījās sarkanbaltsarkanais karogs.

Pēc pirmajiem Aristoteļa svētkiem no partijas komitejas nācis iebildums, ka studentu svētku nosaukšana Aristoteļa vārdā skan pārāk buržuāziski un tie jāpārdēvē par Mihaila Lomonosova svētkiem.

Tad profesors Varslavāns esot iebildis, ka tieši Lomonosovs laikmeta liecībās izskatās visnotaļ buržuāziski ģērbies, un kompartijas funkcionāri piekrituši, ka svētki tiek saukti slavenā grieķa vārdā.” Sākotnēji viens no svētku stila elementiem paredzēja, ka atklāšanas brīdī ceremonijas vadītājs no tribīnes sauc: “Aristoteli, parādies!”, un Aristotelis parādījās uz Radiomājas balkona. Pēcāk ierašanās veidu mainīja – viņš ienāca vai iebrauca laukumā kā viesis. Aristoteļa tēlā iejutušies aktieri Arnis Līcītis, Kārlis Auškāps, Imants Adermanis, Gundars Āboliņš, Harijs Spanovskis, Guntis Skrastiņš, žurnālists Dzintris Kolāts un aktieris Jānis Paukštello…

 

Caurkritusi… ne eksāmenā, bet baznīcā

Universitātes studenti jauno mācību gadu ierasti uzsāka ar talkām kolhozu garajās kartupeļu, biešu vai kāpostu vagās. Tādā veidā kolhozos kompensēja darbaroku trūkumu, bet studenti kā atalgojumu visbiežāk saņēma lieliskas emocijas un neaizmirstamus brīžus. Lai arī dažam labam pilsētas baltrocītim lauku darbi bija īsts rakstura un fiziskās izturības pārbaudījums (sāpoša mugura, iesnas, slapjas kājas, nogurums…), tomēr kopumā par talkām saglabājušās tīkamas atmiņas – romantiski brīži pie ugunskura, ceptu tupeņu smarža, dziesmas, joki un atpūtas vakari kolhoza klubā… Viena no lielākajām talkas vērtībām bija pirmā iespēja iepazīt tuvāk savus kursabiedrus.

Kāda bijusī studente atceras neprātīgu gadījumu kolhozā 1977. gada rudenī. “Studentiem jau ir niķis pēc adrenalīna, zinu, ka daži mēdza naktī iet tusēt uz kapsētu…

Kādam iešāvās doma – aizejam uz vietējo lauku baznīcu paspēlēt ērģeles! Iekāpām pa logu, uzkāpām pie instrumenta.

Viena no meitenēm arī brīdi spēlēja. Neko ļaunu neizdarījām, taču no rīta draudzes tantes sacēla tādu skandālu, ka esam izdemolējuši dievnamu! Toreiz baznīcā notika remontdarbi, un, lai nolīdzinātu grēkus, mums lika uz griestu pārsedzēm uznest šīfera loksnes. Tās devām viens otram rokās pa ķēdīti. Es stāvēju augšā uz pārsedzes dēļiem, padevējs – lejā. Piepeši pamats zem kājām sagrīļojās… Iepuvušie dēļi neizturēja manu svaru. Puisis, kurš stāvēja lejā, pēcāk stāstīja: “Redzu, ka man pretī kā no debesīm paveras gaisma, padotā šīfera loksne – nokritusi man pie kājām un… meitenes tur augšā vairs nav!”

Par laimi, biju novēlusies uz būvmateriāliem tik veiksmīgi, ka apdauzīju vien sānus. Te tev nu bija darba aizsardzība! Bet man laba mācība visai dzīvei – nelīst, kur nevajag!” Bijusī Fizikas un matemātikas fakultātes studente Sandra atceras, ka talkā kolhozā atraduši pamestu zārku, ko savākuši un novietojuši savā dzīvesvietā pie ieejas ēdamzālē. Pielikuši uzrakstu: “Mīļi sveicam!” Pēcāk – jau LU 1. kursa ballē dullojušies ar līdzīgu mūža māju, izgatavotu no kartona. To pat novietojuši ārā – skvēriņā pie LU centrālās ēkas! Otrā dienā gan nācies skaidroties ar prorektoru.

 

“Kojās” gāja jautri

Teikas rajons studentiem bija kā radīts! Ne vien kopmītnes, bet arī kinoteātris, studentu kafejnīca “Argo” un pat savs mīļdzīvnieks! Humanitāro fakultāšu studentu kopmītnēs Tālivalža ielā 1B mita kaķenīte Dace, kurai kāds no “koju” iemītniekiem ik pa brīdim nolakoja nadziņus sarkanus, lai to iezīmētu, jo viņa līda pie Tehniskās universitātes kopmītnes runča Kisindžera. Pirmā stāva studentam Jānim (svešvalodnieks) bija uzdevums uzraudzīt Dacīti, lai nenododas netiklībai…

Bet interneta portālā “Cālis.lv” Iveta Odiņa raksta: “Redzam – kaimiņu istabiņas puika tāds sagruzījies sēž nišā pretī istabai.

Izrādās, ka otrs biedrs atvedis meiteni, abi ņemas pa istabu tā, ka viss koridors skan, un nabagam nav kur palikt.

Izdomājām, ka nišā taisīsim vēl skaļāku traci. Pasaucām kursabiedrus un inscenējām, ko tik vien varējām iedomāties. Bija vēl trakāk nekā filmās, ko tolaik pagrabos varēja skatīties. No smiešanās sāpēja vēders, un komandante dusmīgi lumpačoja uz otro stāvu. Smieklīgākais bija tas, ka nebijām dzēruši ne pili alkohola un viņa nevarēja mums neko padarīt. Skaidrošanās bija izrādes otrais cēliens. Trešais cēliens bija spilgti rozā seja durvju spraugā. Abi trokšņotāji vēlāk apprecējās.”

“Pie komandantes Jokstes lielākā vērtība bija puisim, kas par balzamu un konfekšu kasti tika pie tiesībām uz vienu istabiņu kopā ar savu dāmu, – dāmai gan pēc tam pieteicās ciemos draudzenes ar saviem džekiem, kamēr īstie īrnieki mācībās,” raksta kāds puisis internetā. Cits atceras: “Labākās bija koju “ablavas” (tvarstīšanas – no krievu val. – Red. piez.), kad nāca pārbaudes, bija signāli, kā ātri padot ziņu pa visiem stāviem… Oi, kā čaļi juka – i pa logiem, i pa durvīm.”

Kā var aizmirst SCV!

Kurš nav dzīvojis kopmītnēs vai strādājis studentu celtnieku vienībā (SCV), zaudējis vai pusi no studenta dzīves! Ne velti celtnieku vienību vasaras mēdz dēvēt par romantiskāko jaunības pieredzi, jo tur bija visa kā gana – dziesmas, skūpsti, zaudēti vainadziņi un visai bieži pēc tam svinētas kāzas.

Celtnieku vienībās raksta autors bijis divas reizes – “Sprīdītī”, pēcāk “Daugavā” – būvējām Jaunjelgavas vidusskolas sporta laukumu.

Vienībām vajadzēja ņemt līdzi “pāraudzināšanai” t. s. grūti audzināmos pusaudžus, kas bija milicijas uzskaitē.

Mūsu vienībā tādi bija divi. Nereti, lai nevajadzētu krāmēties ar mazgadīgajiem, par “grūti audzināmiem” noformēja pazīstamus tīņus – piekritīsiet, neviens 16–17 gadu vecumā nav viegli audzināms. Čaklākie nedzērāji vienībās varēja pat labi nopelnīt, taču lielākā daļa potenciālo algu diemžēl nodzēra jau avansā un nopelnītās tik vien pietika kā jaunam bikšu pārim.

Kāda no bijušajām svešvalodas fakultātes studentēm atklāja, ka dažām meitenēm pietrūkušas vietas celtnieku vienībā, tāpēc darbus vajadzējis veikt Rīgā – krāsojušas LU centrālās ēkas auditoriju logus un durvis. Pēc tam bijušas norīkotas darbos Vidzemes tirgus paviljonā. “Krāsojām metāla režģus pie letēm, pircēji nereti izteica par mums piezīmes, atceros zīmīgo – tādas smukas meitenes, būtu studējušas, nevis ņēmušās ar otu! Toties mēs labi nopelnījām, studentu celtnieku vienībā saņēma vidēji 30 rubļus, mēs – desmit reizes vairāk!”

Meitenēm bija iespēja strādāt arī par vilciena pavadonēm.

Regīna Olševska strādājusi par pavadoni vilcienā maršrutā Rīga–Ļvova. “Miglains rīts, sēžu miegaina, te piepeši atveras durvis un parādās pamatīgs tēvainis jūrnieka kreklā… ar asiņojošu pirkstu. Taču viņš mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, lūdz: būtu labi padzert tēju! Otrs gadījums – nakts, izspūrušiem matiem atskrien satraukta vecenīte: man virsū uzmetās vīrietis! Nodomāju – kam nu tik liela iekāre?! Atklājās, ka no bagāžas plaukta iereibis pusapģērbts pilsonis bija uzvēlies virsū večiņai… Trešais pārsteigums – ievēroju, ka ik pēc brīža pa vagonu skraida vīrietis ar krūzīti ūdens. Kur tik lielas slāpes?! Sajūtu dūmus – deg kupeja! Izrādās, viņš bija nodzēsis cigareti kupejas starpsienā… Labi, ka ātri apturēja vilcienu un atkabināja vagonu.

Niķis ar špikošanu

Padomju laikā špikošanas paņēmieni bija vērā ņemami – no aprakstītiem kāju stilbiem un roku delmiem līdz pārtinamām papīra caurulītēm izmērā 5×5 cm. Protams, ja špikerus rakstīji pats, tad rakstot vien gandrīz visu varēja iemācīties un tie vairāk kalpoja drošībai. Dažs pat to nedarīja. Kāda bijusī studente atceras: “Rakstīt gan biju par slinku, tikai vienreiz no latīņu valodas grāmatas izgriezu lapas, uzšuvu uz svārkiem, bet otros, priekšā pogājamus, uzvilku virsū.” Gadījās, ka špikerus nācās atstāt miskastē, jo eksāmenu nokārtojušie pateica, ka tos nevarēs izmantot.

Bija pasniedzēji, par kuriem zināms – meitene eksāmenu noliks, ja ieradīsies caurspīdīgā blūzē vai īsos svārkos.

Bijusi pasniedzēja, pie kuras uz eksāmenu bijis vēlams ierasties pēc iespējas konservatīvākā apģērbā un ar neuzkrītošu matu sakārtojumu. Bijusī Svešvalodu fakultātes studente Inta: “Ja nemaldos, tas bija ārzemju literatūras katedras vadītājs Mihails Šmuļovičs, viņš uz galda nolika eksāmenu biļetes un pats uz brīdi izgāja no auditorijas. Protams, ka daļa studentu pa to laiku noskatīja sev biļeti. Atgriezies no kabatas izvilka citu biļešu paciņu un smīnēdams vērās studentos, jautājot: “Par ko jūs tā uztraucaties?!””

Ne jau visi špikoja, uz piecniekiem tendētā bijusī žurnālistikas specialitātes studente Vita Krauja stāsta: “Vienā rokā paņēmusi paklājiņu un sauļošanās kostīmu, otrā smagum smagu koferi ar grāmatām, tovasar ļāvos saules glāstiem nogāzē aiz kaimiņos dzīvojošās aktrises Ērikas Ferdas namiņa Murjāņos. Par aizrobežu literatūras pasniedzēju Fominu klīda šausmu stāsti. Lai izgāztu eksāmenā, pietika, ja nezināji, no kuras puses savam zirgam tuvojās kāds antīkais varonis. Mani kursabiedri uz eksāmenu ieradās ar grāmatu saiņiem, vēl pēdējā brīdī šķirstīja un ko meklēja, bet es ar vieglu rokassomiņu, jo visu, kas bija obligātās literatūras sarakstā, tiešām biju izlasījusi! Toreiz eksāmenā pirmo reizi mūžā izbaudīju lielisko sajūtu, ka neesi gluži zābaks tēmā, par kuru nākas runāt…”

No šašlikiem līdz politiskai dziesmai

Padomju laikā studentu mākslinieciskā pašdarbība sita augstu vilni. Daudzi atceras universitātes politiskās dziesmas ansambli “Veltījums”, vokāli instrumentālo ansambli “Inversija”, Anša Rūtentāla Kustību teātri. Tautas deju ansambli “Dancis” un jaukto kori “Juventus” pazīstam arī šodien.

Bijusī studente Sandra Tene dziedājusi jauktajā korī “Juventus” (senākais Latvijas augstskolu koris, dibināts 1920. gadā!) un atceras, ka viena no jaukām tradīcijām bijusi diriģenta Daumanta Gaiļa ieviestā Šašliku balle. Recepte esot gūta Armēnijā, kad viņš tur ciemojies. Nu jau vairāk nekā 53 gadus koris pieturas pie šā rituāla – oktobra pirmajā nedēļas nogalē doties dabā kopā gatavot šašliku un kārtīgi izdziedāties.

Lai arī kultūrā bija daudz nodevu pastāvošajai varai, radošie ļaudis iemācījās rakstīt un runāt, bet cilvēki – lasīt un saprast “starp rindām”. Viena no šādām nodevām bija arī studentu Politisko dziesmu festivāli, kas aizsākās 1976. gadā un notika universitātes Lielajā aulā. Tajos ārzemju grupas pavadīja vietējie studenti gidi. Vācu valodas zinātāja Inta izrādīja Rīgu studentiem no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Labu gribēdama, uzvedusi mūziķus ar liftu Svētā Pētera baznīcā, taču atklājies, ka lejup ar liftu vairs netikt, jo tam tehniska kļūme… Taču festivāla sākums jau pavisam drīz.

Ko darīt? Īsta adrenalīna deva – vajadzējis kāpt lejā pa āra ugunsdzēsības kāpnēm.

Vācieši tik saukuši: neskatieties lejup, bet uz kāpņu spraisli, kur likt rokas!” Lai gan LPSR komjaunatnes centrālkomitejas un LU rīkotajos studentu Politiskās dziesmas festivālos dominēja PSRS studējošie Latīņamerikas studenti ar dziesmām par Če Gevaru u. c. līdzīgiem personāžiem, tomēr pēdējos festivālos uzstājās arī latviešu grupas ar nacionālo skanējumu. Jāatceras, ka īpaša nozīme bija Austrai Pumpurei, kura kopš 1975. gada uzstājās ar dziesmu programmām. Viņas ietekmē jaunieši apguva Imanta Kalniņa agrīnā rokmūzikas stilā sacerētās dziesmas un latviešu tautasdziesmas, izveidojās dziesminieku kustība.

 

Oda kirzas zābaki un smaržoja vafeles…

“Dažkārt, atverot cepumu paciņu, manā galvā pazib dīvainas asociācijas. Eļļaini saldais kokosriekstu un vaniļas aromātu sajaukums atsauc atmiņā kirzas zābaku smārdu, sviedriem piesūkušās karavīru uniformas un Kalašņikova automātu plecā. Tas tāpēc, ka Universitātes Kara katedra atradās klusajā centrā – Grostonas ielā, kaimiņos nemitīgi smaržojošajai konditorejas fabrikai “Uzvara”, kur padomju laikos tapa cepumi un vafeles,” atceras bijušais fizmatu students, tagad žurnālists Juris Lorencs.

Viņam spilgti atmiņā palicis pulkvedis Kapusts, kurš reiz, runājot par iespējamo notikumu attīstību uz PSRS–Ķīnas robežas, iezīmēja gluži vai apokaliptisku nākotnes vīziju – pāri mūsu robežai gāžas miljoni, desmitiem miljonu ķīniešu ar Mao Dzeduna “Sarkano grāmatiņu” rokās! Tad pulkvedis ieturēja svinīgu pauzi (kas, starp citu, pat nebija iestudēta), sapņaini paraudzījās kaut kur iedomātā tālumā un izteica pravietisku vīziju:

“Es domāju, ka viņus tur dedzinās.”

Prātā tūlīt ieskrēja citāts no “Krietnā kareivja Šveika”: “Šveiks bija skaists šajā pravietošanas brīdī. Viņa vientiesīgā seja mirdzēja sajūsmā kā pilns mēness. Viņam viss bija skaidrs,” – tas par momentu, kurā Šveiks paredz karu starp Austriju un Turciju, kas, saprotams, nepiepildījās. Mani pārņēma smieklu lēkme, ko pilnībā aizgrābtais Kapusts, par laimi, nepamanīja. Toties pavisam indīgs bija majors Possē, kurš lepojās ne tikai ar savu franču uzvārdu un aristokrātisko izcelsmi, bet arī ar to, ka visi viņa senči kopš neatminamiem laikiem kalpojuši vispirms cara tētiņa, vēlāk jau Sarkanajā armijā. Possē pasniedza taktikas mācību un arī neskopojās ar pravietojumiem:

“Ja domājat, ka jums izdosies izbēgt no kara, tad maldāties. Karš būs! Ja ne rīt, tad parīt. Vēl neviena paaudze cilvēces vēsturē nav izvairījusies no kara.” Vislabdabīgākais bija pulkvedis Borisovs, kurš arī pasniedza taktiku. Krietns grādīgā cienītājs – to nodeva viņa manāmi sarkanais, uzburbušais deguns. Dažkārt (pareizāk sakot – visai bieži) pulkvedis izplatīja ap sevi laba konjaka smaržu. Reiz, kārtojot parādu, viņu pārsteidzu pie krietni patukšotas armēņu konjaka pudeles… Smaidīdams un jokodamies viņš bez sīkākas iztaujāšanas ielika “četri”.

Jau ejot ārā pa durvīm, mani piepeši sasniedza stingra pavēle: “Student, stāt! Pie manis!”

Pie Borisova galda saņēmu īsu, bet kodolīgu pamācību: “Vienu gan turpmāk atcerieties – pirms ienākšanas otra cilvēka istabā pieņemts pieklauvēt.” Par nesekmīgu atzīmi varēja zaudēt stipendiju uz veselu semestri. Reiz mans kursabiedrs Eižens saņēma “2”… Vēlāk starpbrīdī satracinātais Eižens ļāva vaļu emocijām un dusmās no visa spēka iespēra sienai. Pēcāk atklājās, ka lauzti labās kājas divi malējie pirksti. Slimnīcu viņš atstāja ar fundamentāli ieģipsētu kāju.”

Militārajā nometnē jeb “sboros”

Lai iegūtu padomju armijas jaunākā leitnanta pakāpi, bija jāapgūst zinības arī armijas nometnē, kas atradās Kaļiņingradas apgabalā, bijušās Austrumprūsijas pilsētā Gumbinenā, tagadējā Gusevā. Tur bijis arī Juris Lorencs: “Mani iedalīja 2. rotas 2. vada 2. nodaļā. “Jūs esat diagonālais elements trīsdimensiju matricā,” – tā par mūsu nodaļu profesionālajā slengā izteicās kāds fizmatu students. Kopā ar mani dienēja arī vairāki vēlāk Latvijā pazīstami cilvēki – Guntis Dišlers, Valērijs Kargins un Ilmārs Latkovskis. Liels krievu valodas smalko finešu zinātājs bija vēlākais “Parex” bankas īpašnieks Valērijs Kargins jeb vienkārši “Vaļera”.

Pirmā diena gan iesākās nevis ar mācībām, bet saimniecības darbiem. Mani un vēl divus kursantus piekomandēja palīgos kādam praporščikam ieviest kārtību viņam uzticētajā noliktavā. Padomju armijā klīda anekdotes par praporščiku zaglīgo dabu. Laikam tāpēc, vēloties paspēlēt teātri un pazoboties par mums, “prapors” ar plašu žestu atvēra noliktavas durvis, iespieda rokas sānos un braši nokliedzās: “Nu paskatīsimies, ko tad te vēl var nozagt!” Dažas nedēļas vēlāk šo jokdari atrada noliktavā pakārušos. Runāja, ka esot uznākusi pēkšņa revīzija…”

 

Uzziņa

Latvijas Universitātes dzimšanas diena 1919. gada 28. septembrī esot bijusi saulaina, ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, bet zaļām vītnēm pušķotie ceļi uz augstskolu – ļaužu pārpildīti, sveicēju uzrunās – pacilātība un pozitīvs satraukums. Par pirmo Latvijas Universitātes rektoru kļuva Ernests Felsbergs, kurš spēja pulcēt ievērojamu skaitu atzītu mācībspēku, un, lai arī studiju valoda bija latviešu, tajā mācījās arī citu tautību pārstāvji. Latvijas Universitāte bija augstākā izglītības un zinātnes iestāde valstī, tāpēc nav pārsteigums, ka 1939. gadā 59% no Latvijas iedzīvotājiem, kam bija augstākā izglītība, bija tieši Latvijas Universitātes absolventi.

 

Uzziņa

LU simtgadei veltītie pasākumi

13. septembrī plkst.17. 00 LU Akadēmiskajā bibliotēkā (Rīga, Rūpniecības iela 10) atklās izstādi “Mūsu Alma Mater – fakti, notikumi, atmiņas”.

20. septembrī LU Lielajā aulā (Raiņa bulvāris 19) notiks grāmatas “Filantropijas stāsti” atvēršanas svētki.

27. septembrī plkst. 14. 00 LU Mazajā aulā LU simtgades pastmarku prezentācija, nāks klajā divas LU īpašās simtgades pastmarkas un aploksne. Pastmarkas māksliniece – Elita Viliama.

27. septembrī plkst. 19. 00 ārpusē pie “Arēnas Rīga” Skanstes ielā 21 notiks Zinātnieku nakts. Pašā “Arēnā Rīga” – koncertuzvedums par LU 100 gadiem. Piedalās LU amatiermākslas kolektīvi, kā arī īpašie viesi.

29. septembrī Rīgas Doma baznīcā notiks ikgadējais ekumeniskais dievkalpojums, kas šogad veltīts Latvijas Universitātes simtgadei.

30. septembrī plkst. 10. 00 LU Lielajā aulā notiks LU Senāta svinīgā sēde.

30. septembrī plkst. 19. 00 Latvijas Nacionālajā operā LU gadsimta svinīgais koncerts.

 

Reāls stāsts

Tās tik bija kāzas!

Arī raksta autors savu nākamo dzīvesbiedri izraudzīja Tālivalža ielas 1B kopmītnēs, tās leģendārā komandante Jokste (viņas “kroņa” teiciens bija: “Nu, meitas, nebūs tā, kā jūs gribat!”) mums pat piešķīra atsevišķu istabiņu – piektajā stāvā iepretī radiomezglam! Īstas studentu kāzas svinējām lauku mājās netālu no Brocēniem tā, ka vēl tagad ir ko atcerēties. Laulājāmies Saldus dzimtsarakstu nodaļā 1978. gadā, tātad kopā esam jau 41 gadu! Kāzu viesos bija daudz studentu – dažs bija ieradies pat ar cementa vedamo mašīnu (toreiz privātā transporta bija maz!).

Līgava kāzu kleitu saņēma tikai stundu pirms ceremonijas, jo to veda no Daugavpils un ceļā auto cieta negadījumā…

Tajā gāja zudībā arī kāzām sagādātie stiprie dzērieni, vajadzēja tos pirkt no jauna. Manu uzvalku (ar biksēm kļošeņu stilā!) uzšuva Saldus sadzīves pakalpojumu kombinātā, tauriņš bija tik liels, ka šķita – tas mani pacels gaisā. Kāzu valsi dejojām pagalmā, līgavas kurpei nolūza papēdis, deju viņa turpināja manas mammas kūts zābaciņos… Neierasti, ka toreiz grupa spēlēja instrumentālo mūziku, acīmredzot tā skanēja tik spēcīgi, ka lauku klusuma cienītājs gailis atmeta kājas… Daži viesi īso nakti pārlaida sienaugšā tik draiski, ka pa lūku bija iekrituši kūtī pie govīm… Nekad neaizmirsīšu arī to, ka toreizējā vietējā laikraksta “Saldus Zeme” korespondents V. S. piefotografētās filmiņas bija pa nakti attīstījis un jau agri no rīta piespraudis fotogrāfijas pie mājas ārsienas. Tas bija īpaši mīļi!

 

Iveta Šmugā (dz. Krūmiņa) no Madonas:

“Mūsu laikā steidzās apprecēties agri, jo uzskatīja, ka, augstskolu beidzot, jau esi vecmeita. Mūsu kursā pirmais pāris stājās laulībā jau pirmā studiju gada laikā.

Mēs ar vīru apprecējāmies 1981. gada 4. jūlijā, kad abi vēl bijām studenti, es – biju pabeigusi LVU Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļas 3. kursu, Voldemārs – toreizējā Latvijas Valsts Fizkultūras institūta (tagad – Latvijas Sporta akadēmija) 3. kursu. Bija sava veida kuriozs, kā tagadējais vīrs mani bildināja – nebūt ne uz viena ceļa un ne ar saderināšanās gredzenu šampanieša glāzē, bet ziemā – sabiedriskā transporta pieturā savā brūnajā teļādas kažociņā un ar tumšām brillēm, zem kurām bija paslēpta zila acs (!). Kļuva žēl…

Kad vēl nebijām precējušies, katrs dzīvojām savās studentu kopmītnēs un braucām ar tramvaju ciemoties viens pie otra.

Kopmītnēs Tālivalža ielā nebija viegli iekļūt, jo tolaik mūsu komandante Anna izlikās ļoti stingra – visiem prasīja personas dokumentu, izvaicāja, pie kā iet, jo bija ļoti atbildīga, tajā pašā laikā – apejama. Vīrieši, kas nāca pie meitenēm, tika īpaši “skenēti”, bet arī studenti izpalīdzēja, novēršot komandantes uzmanību. Mobilo tālruņu jau tolaik vēl nebija, bet tāpēc bija interesantāk, jo biežāk norunājām randiņus.”

 

Studiju laika jautrais gars
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Zvejnieks: “tāda mērvienība malkai kā beramkubs – tas parādījās, kad tirgotāji izmantoja vecu cilvēku lētticību un smērēja kuba vietā” 2
Krievijas mērķis esot karā vājināt Ukrainas industriālo ekonomiku, lai tā vairāk līdzinātos kādai no Baltijas valstīm 32
“Lielākā daļa pat nesaprot, kā rēķinus apmaksāt!”: Čerkovskis skaidro sabiedrības izpratni par enerģētiku
VIDEO. “Kas notiktu, ja raķešu triecienā uzsprāgtu Zaporožjes atomstacija? Radiācija būs pa visu Eiropu?”: atbild Jānis Slaidiņš 7
VDD: Uzvaras pieminekļa demontāžas laikā nav izslēdzamas provokācijas, tāpēc gatavojamies kopā ar Valsts policiju
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
“Ir jāanulē Latvijā līdz šim izdotās uzturēšanās atļaujas un vīzas tiem, kas atbalsta Krievijas agresiju,” rosina Egils Levits
VIDEO. Henriks Danusēvičs par partiju solījumiem: “80% no solītā viņi izdara pretēji!” 8
VIDEO. “Kas notiktu, ja raķešu triecienā uzsprāgtu Zaporožjes atomstacija? Radiācija būs pa visu Eiropu?”: atbild Jānis Slaidiņš 7
FOTO. Saglabāts pat saimnieka krēsls, kas pildīts ar salmiem! Kā Viktors apvieno senu Jūrmalas vasarnīcu ar mūsdienu arhitektūru 3
Amerikāņu astronauts Edgars Mitčels nosūtītā vēstulē Obamam atklājis, ka citplanētieši nepieļaus kodolkarus uz Zemes
18:55
Visa kā šodien būs daudz. Pat daudz par daudz. Horoskopi 14.augustam
18:48
FOTO. Saglabāts pat saimnieka krēsls, kas pildīts ar salmiem! Kā Viktors apvieno senu Jūrmalas vasarnīcu ar mūsdienu arhitektūru 3
17:55
FOTO. “Viņi parādīs, kas ir īstie karaliskās ģimenes locekļi”: princis Viljams un Keita Midltone dosies uz Ameriku
FOTO. Vērmanes dārzā par 78 tūkstošiem eiro atklāta atjaunotā Rīgas vecākā strūklaka 5
Līvānu novadā skolēniem arī nākamajā mācību gadā būs brīvpusdienas 1
“Lielākā daļa pat nesaprot, kā rēķinus apmaksāt!”: Čerkovskis skaidro sabiedrības izpratni par enerģētiku
VDD: Uzvaras pieminekļa demontāžas laikā nav izslēdzamas provokācijas, tāpēc gatavojamies kopā ar Valsts policiju
VIDEO. Pēc pašas izraisītas smagas autoavārijas mirusi Holivudas aktrise Anna Heša
VIDEO. “Agrāk man vannasistabā dzīvoja sliekas!” Anitra Tooma pastāsta, kāpēc mājoklī vajadzētu turēt šos “mājdzīvniekus”
Pašmāju bēdīgi slavenajam “Memory Water” tomēr būs jāmaksā 15 000 eiro sods par cilvēku maldināšanu 22
Svētdien Latvijā tveice pastiprināsies. Līdz cik grādiem “uzkarsīs” gaiss?
VIDEO. Vai ar NATO ātrās reaģēšanas brigādi ir pietiekoši Baltijas valstu drošībai? Atbild Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs
Garšīgi, daudz ūdens un maz kaloriju! Kas vērtīgs kabačos?
“Ja, piemēram, nomedī grūsnu vilku māti – lielas nepatikšanas, bet, ja vilks saplēš grūsnu aitu māti, tas nav nekas…”: lauksaimnieki bažīgi par vilku uzbrukumiem
VID sodījis vairākus Latvijas politiķus par nepatiesi sniegtām ziņām deklarācijās
Kurā Latvijas reģionā sestdien būs vislielākā tveice? Sinoptiķu prognozes
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs