Tālu no tirgus piedāvājuma. Saruna ar Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti Andželu Naneti 0
Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā šogad saņems itāļu rakstniece Andžela Naneti, kura pati personisku apsvērumu dēļ apbalvošanas ceremonijā gan piedalīties nevarēs. Ar tulkotājas Daces Meieres palīdzību tomēr saņēmām Andželas Naneti atbildes uz dažiem jautājumiem.
– Ir maz grāmatu bērniem par nāvi, lai tā būtu mīļdzīvnieka, tuvinieka vai paša bērna nāve. Kā jums ienāca prātā sižets stāstam “Mans vectēvs bija ķiršu koks”?
A. Naneti: – Grāmata piedzima no manas iekšējās nepieciešamības bērniem piemērotā veidā pievērsties tuva cilvēka zaudējuma tēmai. Nevis nāvei fiziskā nozīmē, bet nāves izraisītajai dažādo saišu satrūkšanai, zaudējuma radītajām sāpēm, vajadzībai meklēt jēgu un izskaidrojumu. Un pievērsos šai tēmai, būdama pārliecināta, ka mūsdienās pieaugušie cenšas šo jautājumu kopumu nostumt sāņus.
Televīzijā ir daudz nāves, un bērni bieži vien to pieredz vienatnē.
Viņiem nav nekādas vai ir niecīgi maza emocionālā pieredze, kas gūta kopā ar kādu, kurš spētu (un kuram pienāktos) bērnu uzklausīt un atbildēt uz tā jautājumiem. Taču bērniem to vajag, viņiem ir tiesības tikt uzklausītiem un saņemt atbildes, jo pieredzēts zaudējums ir daļa no viņu dzīves un tā izdzīvošana un apdomāšana ir būtiski svarīga augot.
“Neņemšu mazo līdzi, lai nesabaidās…”, “Neņemšu viņu līdzi, lai neradītu nevajadzīgus pārdzīvojumus, gan jau vēl paspēs iepazīt sāpes…” Šādus aizbildinājumus pieaugušie izmanto, lai slēptu paši savas bailes un brieduma trūkumu.
Bet kā pievērsties tik problemātiskai tēmai? Es meklēju nereliģioza rakstura atbildes, kas derētu visiem: “cilvēks nemirst, kamēr kāds viņu mīl”, cilvēks nav miris, kamēr pēc viņa ir, ko pārmantot citiem, kamēr saglabājas atmiņas un saites. Un es nedomāju tikai saites starp cilvēkiem, es domāju arī cilvēku saites ar vietām, augiem, dzīvniekiem, lietām, kuras kāds radījis un mīlējis.
Cilvēks nav miris, kamēr tie, kas palikuši, apzinās, ko ir saņēmuši, un vēlas to saglabāt un nodot tālāk.
Un visbeidzot – es izmantoju divus naratīva reģistrus – ironisko un poētisko –, lai stāstījumam piešķirtu vieglumu un izvairītos no jebkādām dramatiskām pārmērībām, turklāt par stāstošo “es” izvēlējos bērna balsi, lai tādējādi vieglāk iesaistītu jaunos lasītājus stāstā, kas faktiski stāv ļoti tālu no visa, ko tirgus lielākoties piedāvā.
Tāpēc ļoti brīnījos un jo-projām brīnos par to, ka šo grāmatu tik labi uzņēma gan pieaugušie, gan bērni un ka grāmatas panākumi turpinās arī tagad, kad pagājuši divdesmit gadi, kopš tās pirmizdevuma. Un brīnos arī par grāmatas popularitāti Tālo Austrumu zemēs, pirmkārt Ķīnā un Japānā. Japāņu tulkotājs man jautāja, vai esmu budiste: “Kā gan jūsu pasaules skatījums var būt tik līdzīgs mūsējam?
Es neesmu budiste, taču grāmata lielā mērā un dziļi pārstāv mani pašu – jo sevišķi jūtu sevi vectēva saiknē ar dabu, tāpat arī zēna attiecībās ar lauku vecvecākiem. Varbūt grāmatas spēks ir tieši šis neviltotais patiesums, būtībā “Mans vectēvs bija ķiršu koks” runā par mūsu cilvēcību un tieši mūsu cilvēcību uzrunā.
– Vai atceraties savu pirmo saskarsmi ar nāvi bērnībā?
– Man bija tikai viens šāds pieredzējums, un runa bija par vecu radinieci, kuru es nemaz nepazinu un kuras nāve mani nebija apbēdinājusi. Tomēr atceros, cik lielu iespaidu uz mani atstāja tas, kā viņa pavisam bāla un itin kā iztukšota guļ, tērpta viscaur melnā.
Savukārt Mirušo piemiņas dienu (tikai nesauciet to par Helovīnu!), kad visi apmeklēja kapsētas, uzzināja, kurš pēdējā laikā nomiris, un stāstīja visādus stāstus, mēs, bērni, uztvērām kā svētkus. Un tieši tā tos arī sauca – par “Mirušo svētkiem”.
– Esat dzimusi Boloņā, tagad dzīvojat pavisam atšķirīgā Itālijas daļā, Peskarā. Kā jums šķiet, vai apkārtne ietekmē to, kā rakstāt?
– Ne sevišķi, taču grāmatā “Mans vectēvs bija ķiršu koks” ainava nepārprotami ir tieši Padānas līdzenums netālu no Boloņas, kur esmu dzimusi un augusi.
– Vai jums pašai ir kāds mīļākais bērnu rakstnieks?
– Es nelasu bērnu literatūru, esmu palikusi pie savas bērnības klasiķiem. Vienīgais modernais autors, ko pazīstu, ir Roalds Dāls, un man sevišķi patīk viņa “Raganas”.
Tulkojusi Dace Meiere
