Lēti, populāri un problemātiski: patiesība par lielveikalu suši 0
Lielveikalu suši tiek uzskatīti par vieglu un gardu uzkodu, taču kāre pēc šiem mazajiem kumosiņiem ir dārga. Suši kādreiz tika uzskatīti par izsmalcinātu delikatesi īpašiem gadījumiem. Mūsdienās tie ir daudzu cilvēku ikdienas ēdienkartē – gan restorānos, gan kā līdzņemšanas ēdiens, gan nopērkams lielveikalā. Taču šim lielajam pieprasījumam ir sekas, raksta vācu medijs chip.de.
Rakstā “Kāre pēc suši – dzīvesveids ar tumšo pusi” reportieri izgaismojuši suši uzplaukuma negatīvās sekas un izsekojuši piegādes ķēdēm no Hamburgas līdz Šrilankai.
Lai apmierinātu globālo apetīti pēc suši, katru gadu tiek izaudzētas vai nozvejotas miljoniem tonnu zivju, un tas būtiski ietekmē jūras ekosistēmas.
Lasis un tuncis, tās ir vispopulārākās suši sastāvdaļas, bieži nāk no problemātiskām zivju audzētavām. Žurnālisti apmeklēja milzīgas akvakultūras platības, kur bija redzamas zivis ar smagiem ievainojumiem. Izņēmuma gadījums? Nekādā gadījumā, raksta medijs. Saskaņā ar Foodwatch datiem, slimības, parazīti un augsts mirstības līmenis šo zivju vidū ir nopietna problēma.
Rūpnieciskai lauksaimniecībai ir vairākas negatīvas sekas…
– Dzīvnieku ciešanas: slimības, traumas un augsts mirstības līmenis audzētavās.
– Jūras ekosistēmu bojājumi: eitrofikācija, piesārņojums un iznīcinātas dzīvotnes.
– Pārzveja: daudzu zivju krājumi tiek noplicināti, izjaucot ekoloģisko līdzsvaru.
– Sociālās sekas: tradicionālie zvejnieki zaudē iztikas līdzekļus. Tāpat tiek ziņots par sliktiem darba apstākļiem un ārkārtīgi zemām algām zivju pārstrādes rūpnīcu darbiniekiem.
– Riski veselībai: antibiotiku iebarošana zivīm var izraisīt rezistenci tālāk cilvēkiem un piesārņot ūdeni un pārtiku.
– Arī Pasaules Dabas Fonds savā suši ceļvedī brīdina par rūpnieciskās audzēšanas negatīvo ietekmi uz zivju audzēšanu.
Norvēģijas domnīca Langsikt savā rakstā “Zem ūdens: dzīvnieku labturības krīze Norvēģijas zivsaimniecībā” atklāj, ka katru gadu miljoniem lašu mirst pirms nozvejas – galvenokārt infekciju vai parazītu invāzijas dēļ. Ziņojumā jūras utis arī tiek minētas kā būtiska problēma. Arī patērētāju tiesību aizsardzības organizācija Foodwatch kritizē audzēšanas apstākļus un brīdina par papildu riskiem pārtikas nekaitīgumam.
Vai pastāv tāda lieta kā ilgtspējīga suši baudīšana?
Zivsaimniecības eksperts Filips Kanstingers no dabas aizsardzības organizācijas WWF iesaka suši patērēt apzināti, tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš zivs izcelsmei un zvejas metodēm. “WWF Sushi Guide” klasificē suši zivju sugas vienkāršā luksofora sistēmā:
– pirmā izvēle: videi draudzīga zveja vai lauksaimniecība;
– otrā izvēle: zvejai vai akvakultūrai ir zināma negatīva ietekme uz piekrastes un jūras ekosistēmām;
– labāk ne: zveja vai akvakultūra nopietni negatīvi ietekmē piekrastes un jūras ekosistēmas.
Īpaši kritiski:
– zutis (Unagi): kritiski apdraudēta, audzēšana nav ilgtspējīga;
– dzeltenspuru tunzivs: pārzvejota gandrīz visur;
– garneles: bieži vien no mangrovju audzes iznīcinošas akvakultūras;
– audzēti laši: plaša savvaļas zivju barības izmantošana, vides piesārņojums.
Labākas alternatīvas:
– svītrainā tunzivs (īstā bonito), noķerta ar rokas makšķeres āķi;
– Klusā okeāna savvaļas lasis no Aļaskas;
– bioloģiski vai ASC sertificēti produkti (bet pat šeit Foodwatch iesaka ievērot piesardzību, jo piegādātāja informācija maz ko pasaka par ražošanas apstākļiem);
– veģetārie suši ar gurķi, avokado vai reģionālajiem dārzeņiem.
Pasaules Dabas fonds iesaka apzināti baudīt zivis kā delikatesi, nevis padarīt tās par ikdienas uzkodu. Pērkot suši, tādi marķējumi kā MSC, ASC vai bioloģiskā pārtika var kalpot par vadlīniju, pat ja tie nesniedz absolūtu dzīvnieku labturības garantiju.
