Traki un komiski piedzīvojumi no pieredzes ar auklēm. Bonusā arī nopietni padomi 0
“Meklēju kādu darbiņu mājās. Ar galvu man viss kārtībā” un citi dīvainie aukļu sludinājumi
Arvien vairāk jauno māmiņu vēlas iespējami ātri atgriezties darbā, lai nezaudētu kvalifikāciju un vietu darba tirgū. Vecākiem aktuāls kļūst jautājums – kas pieskatīs mazuli. Lai arī bērnudārzos mazuļus uzņem jau no gada, pusotra vecuma, bērnudārzos vietu visiem nepietiek. Tā kā māmiņas kļūst arvien jaunākas un vecmāmiņām līdz pensijas vecumam arvien tālāk, tad pienāk brīdis, kad vienīgā iespēja – meklēt auklīti.
Vispirms vecākiem sev skaidri jānoformulē, kādu auklīti viņi meklē – tikai pieskatītāju vai aukli – audzinātāju, skolotāju; jaunu meiteni, kundzi gados ar pieredzi, stingru vai maigu, ar speciālu izglītību vai vienkārši sirds gudru. Tad ieteicams aptaujāt draugus, radus, kaimiņus un paziņas, varbūt viņiem zināma kāda piemērota kandidāte, varbūt tuvējā bērnudārzā ir kāda darbiniece, kas vēlētos piepelnīties vakaros un brīvdienās, pieskatot bērnu dažas reizes nedēļā. Iespējamie metodes plusi – labas rekomendācijas no paziņām ir zināms kvalitātes garants – jau zināms, kādas atsauksmes ir par auklīti un ko no viņas var gaidīt. Mīnusi – ar paziņām var būt grūti apspriest samaksas jautājumus, strikti noteikt pienākumus, pieprasīt medicīniskas izziņas. Aukli, kura pieņemta darbā pēc rekomendācijas vai kādu no paziņām, radinieci var būt grūtāk atlaist nekā pilnīgi svešu cilvēku. Pastāv risks, ka ģimenes noslēpumi, kurus uzzinās aukle, var tikt darīti zināmi aukles ieteicējiem.
Ja neizdodas tādā veidā atrast auklīti, jāpēta sludinājumi. Vispirms vecāki izskata piedāvājumus, ja neko neatrod, tad liek sludinājumu paši. Telefona sarunas un tikšanās ar kandidātēm gan var prasīt diezgan daudz laika. Kāda māmiņa, meklējot dēlam aukli, sākusi kolekcionēt savdabīgus sludinājumus, kurus publicējušas aukles darba meklētājas. Daži no tiem ļoti skaidri parāda, uz ko var cerēt vecāki: ”Sveiki, esmu ilze, ar labu pratu pieskatitu jusu bernu, par samaksu varam sarunat. esmu mila, jauka, berni mani mil un es vinjus milu. berniem varu daudzko iemacit. profesiju ieguvu pasmaju cela. zvanit vakaros”.
Ir „auklītes”, kas uzskata, ka jaunība, pareizāk sakot bērnība, nav šķērslis aukles darbam: „Es ar draudzeni gribetu paauklet trīs līdz piecus gadus vecu bērnu. Varu arī aizbraukt pie jums auklēt ja tas nav pārdaugavā. dzīvojam juglā. Mums ir desmit gadu”. Jaunība noteikti nav šķērslis, jo meitene, kas uzaugusi daudzbērnu ģimenē, būdama apzinīga vecākā māsa, par bērniem, viņu interesēm, stiķiem un niķiem noteikti zina daudz vairāk kā augstskolu beigusi profesionāla aukle – teorētiķe. Tiesa, mazgadība gan var būt nopietns šķērslis, jo tāda „auklīte” pati var apjukt kritiskā situācijā nepietiekamas pieredzes un attapības dēļ.
Cits sludinājums vēsta: „Tā kā tagad darbā strādāt nevaru jo ārstējos, varbūt kāds var piedāvāt kādu darbiņu man ko pa māju darīt, ar galvu man viss ir kārtībā”. Kāpēc gan cilvēks nevarētu mājās pie sevis pieskatīt bērnu? Protams, varētu, vienīgi pēdējā frāze liek iedomāties – ja nu tomēr nav kārtībā. Ja ļoti palūgs, varbūt tas sekmēs darba saņemšanu: „Esmu loti mila auklite patik mazi bernini neesmu atkariga. varu pieskatit berninus no 2-7 gadu vecumam. ludzu zvaniet ludzu”.
Kā sākt auklītes iepazīšanu
Pirmā saruna var būt telefoniska. Sakām, kāda auklīte mums vajadzīga – uz cik stundām dienā, kāds ir bērna vecums, kādi būs aukles pienākumi. Noskaidrojam, kāda ir auklītes pieredze un prasmes, vecums, izglītība, ģimenes stāvoklis, kur agrāk strādājusi un kāpēc tur vairs nestrādā, vai ir rekomendācijas un medicīniskā izziņa. Ja tik tālu abu pušu prasības saskan, vaicājam, cik maksā aukles pakalpojumi. Sakām, cik esam gatavi maksāt. Ja vienošanās panākta, norunājam pirmo tikšanos klātienē. Parasti jau vecāki uzaicina aukli pie sevis, tad uzreiz var pārbaudīt, kā veidojas bērna kontakts ar potenciālo aukli.
Pēc bērna reakcijas varēs saprast, vai izvēle bijusi veiksmīga. Uz brīdi, kad izvēlas aukli, vecākiem jau bijis pietiekami laika iepazīt savu atvasīti un saprast, vai viņam vajadzīga stingrība, vai tikai ar maigumu un mīlestību viņu var ietekmēt vēlamajā virzienā. Tomēr, lai cik laba vecākiem šķistu auklīte, ja mazulis izvairās, nedodas rokās vai no aukles bēg kā pelīte no nikna runča, vecākiem ir vērts aizdomāties. Nav slikts variants doties uz sarunu pie aukles, tā varēs redzēt, kādā vidē dzīvo aukle un izdarīt zināmus secinājumus.
Jautājumi, kurus parasti uzdod pirmajā sarunā ar potenciālo aukli:
1. Pastāstiet par sevi (par ģimeni, bērniem).
2. Cik ilgi strādājat par auklīti? Ko darījāt pirms tam? Kāpēc kļuvāt par auklīti? Kā jums šķiet, ar kādām īpašībām un prasmēm jābūt apveltītai auklītei?
3. Cik ģimenēs esat strādājusi? Kāpēc aizgājāt no iepriekšējā auklītes darba? Kā sapratāties ar iepriekšējo auklējamo bērnu? Vai par kādu bērnu ir īpaši jaukas atmiņas un kāpēc?
4. Vai jūs sevi nosauktu par labu aukli; labsirdīgu, atbildīgu cilvēku? Kāpēc jums tā liekas?
5. Pastāstiet par kādu kļūdu, neveiksmi iepriekšējā auklītes darbā.
6. Kādas ir jūsu stiprās un vājās puses? Kas jums cilvēkos patīk un kas kaitina?
7. Kā vēlētos, lai bērns jūs uzrunā?
8. Vai jums ir rekomendācijas, medicīniskā izziņa? Kāds ir jūsu vispārējais veselības stāvoklis? Vai smēķējat?
9. Cik ilgu laiku plānojat pie mums strādāt?
10. Kā jūs vēlētos pavadīt dienu ar mazuli, kādas spēles un nodarbības piedāvāt?
11. Vai protat labi gatavot?
12. Kādi ir jūsu hobiji un iemīļotas TV pārraides?
13. Kā jums šķiet – kādos gadījumos auklītei jāzvana vecākiem?
14. Ko jūs darīsiet, ja: bērns nerims raudāt bez redzama iemesla; bērnam uzcelsies temperatūra, bet vecāki nebūs sazvanāmi; ja bērns vems vai sasitīs galvu; ja bērns aizrīsies vai gūs apdegumu; ja bērns atsakās dzert viņam izrakstītās zāles; bērns negrib ēst/iet gulēt paredzētajā laikā?
15. Kā jums šķiet, vai aukle var: apskaut bērnu; skūpstīt viņu; apģērbt iešanai pastaigā pēc saviem ieskatiem; šūpot uz rokām, ja viņš raud; sodīt bērnu (ja var, tad kā)?
Ja nav rakstisku rekomendāciju, palūdz auklītei iepriekšējo vecāku telefona numuru. Ja viņa saka, ka to pazaudējusi vai ka vecāki pārcēlušies uz ārzemēm – atvadies no auklītes. Ja neskatoties uz visām rekomendācijām, nevainojamo izskatu, izturēšanos, jums kaut kas tomēr nepatīk, pat neprotot formulēt, kas tas ir, nepieņemiet auklīti darbā.
Skaidrība par pienākumiem
Protams, lai izvairītos no pārpratumiem par to, kas jādara un kas nē, vēlams iespējami sīki pārspriest visus aukles pienākumus un labāk jau arī rakstveidā noformēt. Jāvienojas arī par to, kā auklīte ēdīs – vai viņa gatavos sev un bērnam, vai tikai bērnam utt. Jebkura neizrunāta attiecību nianse var vēlāk pāraugt konfliktā. Jāatceras, ka papildus pienākumi atņem aukles laiku pašam galvenajam – bērna pieskatīšanai un nodarbēm ar viņu.
Ja auklīte pēc vecāku pārnākšanas grib steigties uzreiz projām un viņai nav laika pat pastāstīt, kā pavadījuši dienu, ierosini viņai rakstīt „novērojumu dienasgrāmatu” par to, kas dienas gaitā darīts, kā rotaļājusšies, cik ilgi bērns gulējis utt. Atceries, ka pieredzējusi un profesionāla aukle pratīs katru bērna dzīves emocionālo momentu saistīt ar vecākiem – „redz, kā tu proti, to mēs noteikti parādīsim tētim/mammai” utt. Un nebrīnies, ka aukle apgalvo – ar jūsu kaprīzo un nepaklausīgo bērnu viņa saprotas labi un bērns klausa – bieži vien ar vecākiem un svešiem cilvēkiem bērns izturas pavisam atšķirīgi.
Auklītes „palīgi” – TV un dators
Pieņemot darbā aukli-pieskatītāju (bet ne audzinātāju), kas nereti tiek darīts finansiālu apsvērumu dēļ, jābūt gataviem uz to, ka viņas galvenie „palīgi” būs TV un dators. TV lieti noder, lai pie tā skatīties „multenītes” nosēdinātu mazuli. Un auklīti neuztrauc fakts, ka mazulis redz TĀDAS lietas, no kurām pieaugušajiem skudriņas skrien pa muguru. Saka jau, ka mūsdienu multfilmas bērnus sagatavojot ziņu pārraidēm, kad viņi būs pieauguši, taču noteikti nav attaisnojams, ka auklīte kopā ar bērnu, kurš nevēlas iet gulēt, līdz vēlai naktij skatās TV.
Otrs „viltus draugs” ir dators. Tajā atrodamas pietiekami daudz spēlīšu bērniem, un vēl vairāk skatāmā auklei, kamēr mazulis paguvis ielīst visos skapīšos, ko spēj aizsniegt un atvērt, „izslaucīt” putekļus zem gultām, uzdzīt kaķi uz lampas un pārrevidēt mammītes spoguļgaldiņa saturu. Kad auklīte atrāvusies no datora ekrāna, nereti sākās paslēpju spēlēšana, jo viņa nespēj dzīvoklī (vai vēl ļaunāk – mājā) atrast pieskatāmo. Cits atrodas iesnaudies veļas automātā, vēl kāds cepeškrāsnī, iemīļota vieta ir drēbju skapis vai suņa grozs.
Kāda māmiņa pamanīja, ka bērnam pampers uzlikts otrādi, ar klipšiem uz muguras. Kā vēlāk paskaidroja auklīte, tas noticis brīdī, kad „Šeherezade saņēma ziņu, ka Onurs sašauts un atrodas slimnīcā.” Un tikai īsta seriālu cienītāja māmiņa spēja saprast auklīti un ļaut viņai turpināt mazuļa pieskatīšanu.
Kuriozas situācijas nereti veidojās, ja par aukli kļūst piepelnīties alkstoša studente. Kāda māmiņa bija spiesta konstatēt, ka pēc aukles uzraudzībā pavadītas nakts bērns ir pilnībā slapjš – aukle vispār nav mainījusi autiņus. Toties aukle bija laimīga, jo veiksmīgi pabeigusi steidzamu referātu.
Auklīte “nocopē” vectēvu un atstāj ģimeni bez mantojuma
Svarīgs moments ir tas, vai bērns laiku pavada pie aukles, vai arī auklīte nāk pie bērna. Ir vecāki, kad dos priekšroku pirmajam, citi otrajam variantam. Katram gadījumam ir savi plusi un mīnusi. Ja aukle nāk pie bērna, gadās, ka viņa izjauc ģimeni, “nocopējot” ģimenes tēvu. Kāda auklīte “nocopēja” vecotēvu, atstājot vecomāti, māti un mazdēlu bez mantojuma. Svaigas miesas satrakojies vecaistēvs visus īpašumus pārrakstījis uz auklīti, bet pats drīz vien nomira ar sirdstrieku.
Citām auklītēm ģimenes tēvus nevajag, viņām pašām ir savi draugi, kurus atved uz dzīvokli un bērna klātbūtnē nodarbojas ar seksu vai telefonsarunā ar draugu bērna klātbūtnē pārspriež intīmās dzīves detaļas.
Aukles pat nebaidās auklēšanas laikā uzaicināt ciemos draugus un kopā ar viņiem lietot alkoholu. Labā ziņa – papildinās bērna vārdu krājums. Sliktā ziņa – tie ir rupji vārdi. Saņemot telefona rēķinu, var izrādīties, ka auklītes darba laikā veikti zvani uz paaugstinātas maksas numuriem – vai nu uz kādu televīzijas spēli vai erotisko čatu.
Tā kā saka, ka savās mājās pat sienas palīdz, bērnam nereti labāk patīk, ja auklīte nāk pie viņa. Ja vēl auklīte ir patiešām jauks cilvēks, „īstajā laikā un īstajā vietā”, tad paveicies visai ģimenei. „Aukles pienākumos nebija ne vakariņu gatavošana, ne mājas kārtošana, ne kas vairāk kā bērna pieskatīšana, kamēr esmu darbā. Bet mums bieži bija uztaisītas vakariņas visai ģimenei, māja sakārtota vienmēr, bērnam labas lietas samācītas. Bērns pirmā vakarā pēc auklītes aiziešanas, gulēt ejot raudāja. Uz jautājumu ”Kas noticis?”, sekoja atbilde ”Gribu auklīti!” Šajos gadījumos gan ir kāds zemūdens akmens, kuru vecākiem kopīgi ar auklīti gudri un ar sapratni jāapiet. Jāņem vērā psiholoģiskais moments, lai auklīte neaizstāj māti bērna sirsniņā. Tādēļ nevar audzināšanu pilnībā atstāt auklītes rokās, jāsadala laiks, kad ar bērnu darbojas vecāki, kad auklīte.
Auklēm, kuras ģimenē kļūst par „savējām”, ir liela atbildības izjūta un viņas ir gatavas uz visu mazuļu dēļ. „Man bija baigi feina 70 gadus veca auklīte, kas dabūja visu gatavu. Bērns grib uz bumbiņām veiklā. Kāda problēma? Nekāda. Nav zeķes! Kāda problēma, ejam nopirkt zeķes un ejam uz bumbām! Viņai ļoti nepatika, ja uzrunāju uz Jūs. Vienreiz, kā nosaucu, viņa man atbildēja: ja tu vēlreiz mani uzrunāsi uz Jūs, es tavus bērnus vairs nevākšu, pati varēsi vākt! Kolosāla dāma, kas staigāja savos gados džinsos, kura kaifoja par lidošanu ar lidmašīnu”. „Auklei bija stingri pieteikts, neko citu mājās nedarīt, ko tante konsekventi neievēroja. Tā nu man māsas ģimene veselu gadu staigāja ar kārtīgi izgludinātām zeķēm”. „Draudzenei meitiņas aukle iemācījusi bērnu klausīties klasisko mūziku. Kad meitenīte sāk niķoties, ieslēdz mūziku, bērns klausās un nomierinās.”
Pieskatīšana „pie bērna” saistīta ar vēl kādu uzticamības niansi. „Pamanīju, ka no drēbju skapja pazūd kleitas un pēc laika atkal uzrodas, tikai manāmi nonēsātas. Aukle lieliski tiek galā ar bērniem, bet nevaru samierināties ar faktu, ka aukle pamanās uztaisīt vakariņas un nes tās uz savu māju, lai pabarotu arī savu ģimeni.”
Iespējamie „trauksmes signāli”, ka kaut kas ar auklēšanu nav kārtībā – krasas bērna uzvedības vai psihiskā stāvokļa izmaiņas. – slikts miegs, uzbudināmība, rupja izturēšanās, raudāšana par sīkumiem. Protams, pirmā pazīme – bērns negrib palikt ar aukli, raud.
Daži nopietni un nenopietni atgadījumi ar auklēm
„Kad strādāju par auklīti, mazajam, kuru pieskatīju bija temperatūra, mamma aizsūtīja mani uz veikalu pēc šņabīša, ar ko ierīvēt un vēl maizi vajadzēja nopirkt. Tā nu ar mazā māsu, viņai laikam bija septiņi gadi, dodamies uz veikalu iepirkties. Pie kases man paprasīja dokumentus, tieši tajā brīdī man pase bija nodota, lai ierakstītu tur meitu, pārdevēja prasa vai bērns, kas ar mani ir tas, kuru tajā pasē jāraksta, es saku – nē, es auklīte. Kā visi uzreiz uz mani šķībi skatījās, auklīte šņabi un zakusku pērk darba laikā”.
„Pieskatīju bērnus laiku pa laikam, Vakarā aizeju uz norādīto adresi – tur divi forši mazuļi, izrunājam visu kas un kā, cikos gulēt jāiet mazajiem, kādas pasaciņas topā utt., bērna vecāki sapošas un aiziet- no rīta pamostos, pabaroju mazos un drīz jau arī pieaugušie slēdz durvis vaļā. Liels bija mans šoks, kad ieraudzīju pavisam citus cilvēkus. Izrādās, ka iepriekšējā vakarā man visu ierādīja bērniņu krustvecāki, bet no rīta pārnāca vecāki”.
„Es pieķēru aukli ar vienu roku rakājoties maisā, kurā biju sametusi visādu vecu kosmētiku, lai izmestu, un ar otru roku sulīgi ķellējot uz lūpām kaut kādu spilgti oranžu lūpukrāsu. Lieki piebilst, ka manā istabā viņai iet iekšā un šiverēt nebija atļauts”. Šī auklīte jau piesakoties darbā šķitusi dīvaina, jo uzdāvinājusi bērnam kādu ļoti dārgu mantiņu, ko varētu uztvert kā mēģinājumu nopirkt savu darbavietu.
Arī pavisam labām auklītēm var gadīties kļūdas: „Vīra mazo māsu pieskatīja aukle, kas bija arī vīra aukle un vīra brāļa aukle, tātad – sieviete gados. Vienu dienu bija izgājusi uz balkona (ziemā) žaut veļu un sīkaļa tieši bija tajā garumā, ka var aizsniegt rokturi. Auklīte ar visu to, ka tika brīdināta un pat tika pateikts – ja iet uz balkonu, jāatstāj logs vaļā, nebija to izdarījusi. Mazā aizvēra balkona durvis, auklīte stresā sāka klaigāt, saukt bērnu utt. Bērns, protams, vaļā dabūt nevar. Tad nu kāds bija to pamanījis, izsaucis ātros, ugunsdzēsējus un policiju. Rezultāts – auklīte uz balkona bija iesprūdusi nepilnas divas stundas. Durvis tika atlauztas burtiski sekundes pirms vīra mamma no darba atsteidzās, bet pretī – laimīgs, smaidīgs bērnelis līdz ausīm kakās nosmērējies”.
Gadās stāsti ar ne tik pozitīvu nobeigumu. „Mums bija lieliska aukle. Gadu uzticēju viņai savu dēlu. Tā nu atkal vienā reizē droši aizbraucu pie savas māmiņas uz jubileju. Atgriezos mājās pēc astoņām stundām, palaidu aukli. Piegāju pie dēla nomainīt pamperu, un aiz šausmām gandrīz noģību – dēla kājiņas bija zilos plaukstu nospiedumos! Apzinos, ka reizēm mans dēls var traku padarīt jebkuru, bet sist neaizsargātam bērnam ir pāri jebkurām robežām. Kopš tās reizes vairs nevienu svešu cilvēku savās mājās nelaižu un nekad arī nelaidīšu. Noteikti, ka visas aukles nav tādas. Zinu tādas, kuras var mēroties par titulu ”Mērija Popinsa””.
Arī auklēm ir ko teikt jeb vecāku nereālistiskās prasības
Kad vecāki uzstāda savas prasības attiecībā uz auklīti, nereti viņiem par prātā neienāk, kā tas izskatās no auklītes viedokļa. „Jānomazgā pēc sevis trauki. Kamēr bērns guļ, nomazgāju visus – pārmetums, ka visus nevajag, bet tikai pēc sevis! Nākamā dienā stāvu un domāju, kā lai nomazgā pēc sevis un bērna traukus, ja izlietne pilna līdz krānam, tā ka pat ūdeni nav iespējams normāli paņemt. Ne reizi nebija tā, ka izlietne būtu tukša. Dažreiz pat nebija tīri trauki, lai pasniegtu bērnam ēdienu.”
„Bērnam dikti patika rāpot, spēlēties uz grīdas, bet grīda bija netīra, lipīga, tā, ka čības klāt līp. Bērns rāpo, tad grib opā, ar netīrajām, lipīgajām rokām man matos, man pa blūzi. Kuram bērnam patiktu, ja katru reizi, kad viņš grib opā, aukle skrietu viņam mazgāt rokas? Sāku uzkopt grīdu, desmit minūtes un grīda tīra un mēs abi varam rotaļāties uz grīdas. Pārmetums – grīdu uzkopt nevajag, bet tikai pēc sevis, ja ko izlejam. Hm, domāju, kā izskatīsies, kad visa grīda netīra, bet daži pleķi tīri? Un man arī īsti negribas uz netīras grīdas rāpot, sēdēt”.
Lai arī kā risinātos vecāku un auklītes attiecības, lai kādas situācijas neveidotos, vienmēr jāatceras galvenais – visa vidū ir mazulis, kura dzīve tiek veidota, viņa intereses ir jāstāda augstāk par visu, jo tieši viņam ir nepieciešama auklīte. Cilvēks, kas var kļūt viņam par mīļu un tuvu draugu vai saistīties ar lielākajiem draudiem viņa līdzšinējā mazajā mūžiņā. Tādēļ mēģināsim atrast saviem mazuļiem auklītes, kam tas ir sirds aicinājums, nevis tikai peļņas avots, jo tad varēsim būt droši par savu mīļumiņu arī nododami viņu svešās rokās.
Psiholoģes Zanes Lobanovas komentārs
Pieņemot auklīti, būtu svarīgi pienākumus, darbalaiku, robežas un attieksmi pret bērnu norunāt vēl pirms reālā darba sākuma. Robežas noteiks, cik daudz auklīte drīkst atļauties, piemēram, cik prasīga drīkst būt pret jūsu bērnu – vai drīkst pacelt balsi, vai aicināt bērnu palīdzēt mājas darbos utt. Tas pats attiecas arī uz fizisku kontaktu. Ir bērni, kuriem nepatīk, ka viņus ņem klēpī, baro ar karoti, ved pie rokas u.c. Svarīgi atrunāt intīmos jautājumus, kas skar bērna higiēnu, jo sevišķi, ja bērns ir 4-5 gadus vecs un jau var mazgāties patstāvīgi.
Tieši tāpat jāizrunā jautājumi par bērna privātajām lietām – varbūt viņam ir savs telefons, mantiņas vai citas lietas, kuras auklītei nebūtu vēlams izmantot. Ir svarīgi, lai auklīte nepārkāptu bērna robežas un tiesības uz savu intīmo zonu fiziski un psiholoģiski, bet šīs robežas jāiezīmē vecākiem.
Katrs vecāks, iespējams, vēlēsies citādu attieksmi pret savu bērnu: vienam būs svarīga disciplīna, otram, lai auklīte būtu mīļa un lutinātu. Problēma var rasties tad, ja bērna un vecāku vēlmes nesakrīt. Varbūt vecākiem ir tīkama gudra, inteliģenta auklīte, taču tāda nepatiks bērnam. Manuprāt, pieņemot darbā auklīti, būtu labi pārrunu laikā pieaicināt bērnu un pavērot, vai viņš un auklīte atradīs savstarpējo kontaktu. Princips „patīk- nepatīk” darbojas spēcīgāk par visiem vecāku aprēķiniem un nav mazsvarīgs. Katrs vecāks arī dos priekšroku citādām auklītes īpašībām. Vienam patiks iejūtīga, maiga, labsirdīga, kura daudz smaida, otram stingra, prasīga un taisnīga. Atkal nevar zināt vai tāda patiks bērnam. Bērni intuitīvi jūt, ar ko varēs izveidot labas attiecības un tas parasti vecākiem ir svarīgi.
Ne vienmēr auklīte ar pieredzi būs labāka par auklīti bez pieredzes. Reizēm jaunas meitenes pie šī darba ķeras ar lielāku enerģiju un mīlestību, kā pieredzes bagātas kundzes. Tas pats attiecas uz jautājumu, vai labākā auklīte būs sieviete, kurai jau ir bērni un mediķes izglītība. Tie ir ārēji faktori, kas CV izklausās labi un noteikti nav mīnuss, tomēr tas negarantē, ka viņa pratīs atrast kontaktu ar jūsu bērnu, vai būs uzmanīga, iejūtīga, emocionāli inteliģenta utt.
Jā, ir gadījumi, kad bērni pieķeras auklītēm vairāk kā vecākiem. Ja tā notiek, labi vien ir. Kādēļ? Tas tikai liecina, ka bērnam ir bijusi neapmierināta vajadzība pēc tuvības, mīlestības. Egoistiski un muļķīgi būtu šī iemesla dēļ auklītes bieži mainīt. Tā vecāks izpatiktu sev, bet nodarītu pāri bērnam. Ir dzirdēti stāsti, kad pieauguši cilvēki atceras kā tuvāko cilvēku no bērnības auklīti vai vecmāmiņu. Cik labi, ka viņiem ir, ko atcerēties. Cik labi, ka kāds ir bijis, kas piepilda tukšumu, aizdzen bailes, glabā noslēpumu un dala bēdu. Ideāli, ja tā ir mamma vai tētis, bet, ja mammai nav iespēju, varēšanas u.c., tad cilvēka psihei par labu nāk, ja šo vietu aizpilda sveša auklīte, nevis bandīti no pretējās sētas. Ja aukle ieņēmusi svarīgu lomu bērna dzīvē, tātad tur bija tukša vieta, kas bija jāaizpilda.
Ja lieta nonākusi līdz auklītes kontrolēšanai ar video kameras palīdzību, es to nevērtēju ne labi, ne slikti. Pasaulē ir bijuši gadījumi, arī Latvijā, kad tādā veidā atklātas šausmu lietas. Skaidrs ir viens, ja šāda novērošana notiek, šais attiecībās nav uzticēšanās, tādēļ svarīgi sev uzdot jautājumu jau pirmajās auklītes darba dienās: „vai es šim cilvēkam uzticos”. Ja iezogas šaubas, iespējams, tā nebūs īstā auklīte.
Kam pievērst uzmanību, izvēloties auklīti
1) Kā auklīte izskatās? Vai viņa ir spējīga aprūpēt pati sevi, vai arī atnākusi netīriem nagiem, ausīm, matiem un cigarešu smaržu drēbēs. Var, protams, šādu auklīti izvēlēties, bet nevajadzētu gaidīt, ka viņa sekos jūsu bērna higiēnai.
2) Auklītes izturēšanās, runas veids. Kā auklīte runā ar jums un bērnu – agresīvi, maigi, pamācoši, uzmundrinoši…Vai viņa arī klausās? Vai viņa dzird, kad bērns viņai kaut ko prasa, rāda? Auklīte varbūt ar sešiem diplomiem, ļoti gudra, bet nedzirdēt bērnu.
Kā auklīte runā ar jums? Reiz es nepieņēmu auklīti, jo viņa piekrita pilnīgi visam, ko viņai saku. Auklīte māja ar galvu un piekrita katram teikumam, pirms vēl bija to noklausījusies līdz galam. Iespējams, ka uztraukuma dēļ, bet skaidrs, ka tas nebija īsti patiesi. Auklei var būt savs viedoklis bērnu audzināšanas jautājumos – atšķirīgs no jūsējā. Ja tas būs labāks, viņa pratīs jūs pārliecināt vai vismaz pamatot savu domu.
3) Kāda sajūta paliek pēc kontakta ar auklīti. Vai esi saspringta un atslābināties varēji tikai tad, kad viņa aizgāja? Vai varbūt radās vēlme izlikties labākai, kārtīgākai, gudrākai nekā esi? Līdzīgas sajūtas varētu izjust jūsu bērns, tiekoties ar šo cilvēku.
Kādas ir tavas sajūtas pret šo cilvēku? Vai jūties ar viņu droši. Vai gribas viņam uzticēties, paļauties? Ja juties droši, brīvi, tas ir labs kritērijs par labu auklītes izvēlei.
