“Jo labāk mana dzīve izskatījās internetā, jo sliktāk jutos” – “Printify” un “Printful” prezidentes Anastasijas atklātākā atzīšanās 0
Anastasija Oļeiņika-Kamkalova ir divu spēcīgu uzņēmumu – “Printify” un “Printful” – prezidente. Sieviete, kura ir 35 gadus jauna, izskatās brīnišķīgi un, šķiet, ir sasniegusi visas vēlamās virsotnes. Bet kas aiz tā visa slēpjas? Vai viņa spēj izbaudīt šo dzīvi, šos sasniegumus, un vai ir laimīga tajā visā?
Pirms diviem gadiem viņa esot bijusi Ņujorkā – kādas augstceltnes augšējā stāvā, tērpusies skaistā kostīmā, malkojusi kafiju un skatījusies uz Manhetenu. Viņa bija uzņēmuma vadītāja, kas atnākusi uz tikšanos pasaules jaudīgākajā pilsētā. Viss bijis kā filmās. Tobrīd sapratusi, ka ir tā, kā viņa agrāk bija iztēlojusies panākumu virsotni.
Vai viņa tobrīd jutās laimīga? Diemžēl nē. Viņa neesot jutusies veiksmīga, neesot jutusies piepildīta, neesot jutusies mierā. Uz brīdi viņa bija sasniegusi visu, ko sev apsolījusi, bērns būdama, taču tas neesot nesis to, kas ticis gaidīts.
Par šaubām un sevis meklējumiem, par notikumiem, kas maina dzīvi, Anastasija ļoti atklāti dalījās forumā “LĪDERE”. Stāsts “aizķēra” klātesošos, tāpēc dalāmies tajā arī ar jums.
Bērnības sapņi
“Vēl mazs bērns būdama, es sev biju izveidojusi veiksmīgas sievietes vīziju. Skaisti tērpta, eleganta, ar spīdošu karjeru, ģimeni, hobijiem, ceļojumiem. Sieviete, kurai ir viss. Iespējams, es to biju noskatījusi kādā filmā. Mani vecāki šķīrās, kad man bija seši gadi, es dzīvoju ar mammu. Viņa mani ļoti mīlēja, un viņa darīja to labāko, ko varēja, bet diemžēl viņa nebija tas pieaugušais, uz kuru es varēju pilnībā paļauties,” vaļsirdīga ir Anastasija.
No bērnības esot daudz spilgtu atmiņu. Piemēram, reiz mamma uzdāvinājusi dalmācieša kucēnu, taču pēc divām nedēļām sapratusi, ka par viņu jārūpējas, tāpēc suņuks nodots labākās rokās.
Jau no 1.klases meitenei bijusi disciplīna – ja gribējies laikus ierasties skolā, pašai bijis jāuzliek modinātājs, jāsagatavo brokastis, jāsakrāmē skolas soma, bet ap plkst.7.35 jāiet modināt mammu, kura slēpusies zem segas, jo gribējusi pagulēt ilgāk.
Bērni ātri saprot, ja pieaugušais netiek galā ar dzīvi, tā nu meitenei bijis daudz iespēju attīstīt sevī labas īpašības – patstāvību, augstu atbildības sajūtu un domu, ka viņa visu var. Bet zinājusi arī, ka patiesi var paļauties vien uz sevi. Izrietošu sekojusi trauksme un nedrošība par savu vietu pasaulē.
Visi sapņi sāka piepildīties
Anastasija bijusi apbrīnojami mērķtiecīga – traukusies uz priekšu un strādājusi, visi sapņi pamazām sākuši piepildīties. Viņa labi mācījās, ātri kāpa pa karjeras kāpnēm, nopirka suni, vēlāk vēl vienu, apprecējās ar vīrieti, kas bija viņas labākais draugs, ieguvusi finanšu stabilitāti un pēkšņi varējusi atļauties gan regulārus ceļojumus, gan iegādāties lietas, uz kurām iepriekš pat skatīties bijis bail.
“Es sapratu, ka bieži sievietes tiecas pēc ārēji veiksmīgas dzīves vīzijas, kas nav autentiska īstajai. Tā arī es. Jo labāk mana dzīve sāka izskatīties “Instagram” bildēs, jo vairāk es sapratu, ka pati šajā dzīvē tā īsti nemaz neatrodos,” realitāti iezīmē Anastasija.
Dodoties ceļojumos, viņa turpinājusi domāt par darbu, kalendārs bijis pārpildīts, draudzenes pārstājušas aicināt tikties, bet dārgās lietas prieku sagādājušas vien brīdī, kad par tām bijis jāmaksā.
Bet neiztrūkstoša bijusi vēl kāda blakne: “Un tad vēl tā trauksme – tāda, kas nekad nebeidzas, tāda, kas sēž ar mani pie vakariņu galda un iet ar mani kopā gulēt. Un tā jau gaidīja mani, kad netīšām pamodīšos plkst. 3.00 naktī, lai atgādinātu man par visām lietām, ko es varētu nebūt izdarījusi pietiekami labi. Trauksmi varēju uz brīdi apklusināt, aizejot skriet un skrienot, cik jaudas. Tas bija vienīgais veids, kā to nejust.”
Negaidīts pavērsiens
Un tā nu domas turpinājušās. Sieviete bija tiekusies pēc sasniegumiem, lai iegūtu mieru, bet patiesībā, jo vairāk sasniegusi, jo vairāk kāpusi, jo likmes kļuvušas augstākas, atbildības sajūta un trauksme arvien izteiktākas. Viņa varēja atrisināt sarežģītas biznesa problēmas, bet ar savu trauksmi nevarēja tikt galā.
Gājusi uz terapiju, meditējusi, lasījusi gudras grāmatas, dzērusi magniju, bet trauksme arvien palikusi sabiedrotā. Nemitīgi bijusi doma, ka tad, kad šo problēmu izdosies atrisināt, tad gan viņa beidzot būs laimīga: “Es gribēju dzīvot tieši tāpat, bet justies citādi. Un ironiskā kārtā dzīve mums iedod tieši to, kas mums vajadzīgs.”
Pirms gada Anastasija kļuvusi par mammu zilacainam puisēnam: “Jau sestajā septītajā grūtniecības mēnesī tas spiediens, kas mani visu mūžu bija dzinis uz priekšu, bija pazudis. Es pēkšņi sāku gulēt labi, mosties bez darbu sarakstiem, justies mierīga un būt klātesoša.”
Tā viņa sajutusi tādu mīlestību, par kādas eksistenci iepriekš neesot pat nojautusi. Bet diemžēl ar laiku novērojusi vēl kaut ko – kopā ar trauksmi bija pazudusi arī enerģija un dzīvības spēks. Šķitis, ka viņa vairs nedzīvo ar pilnām plaušām, ka nedzīvo uz 100%.
Atklāsme nākusi brīdī, kad viņa saņēmusi vēstuli no Valsts ieņēmumu dienesta ar lūgumu precizēt nodokļu deklarāciju. Pēkšņi metusies šo jautājumu izprast un risināt un sajutusies atkal dzīva.
Laime nav galamērķis
Tā Anastasija pamazām sapratusi, ka tā problēma, ko viņa nemitīgi centusies risināt, tā trauksme, kas reizēm šķita vienīgā barjera, kas jāpārvar, lai beidzot būtu pa īstam laimīga, patiesībā ir daļa no viņas būtības. Tā nav defekts. Tā ietver sevī ambīcijas, enerģiju, tā ved pasaulē, dod drosmi uzņemties riskus, radīt, satikt iedvesmojošus cilvēkus utt.
“Es sapratu, ka manai dzīvei nav versijas, kas nesāp. Mierīga dzīve man sāp, jo nejūtos piepildīta. Intensīva dzīve man sāp, jo jūtos trauksmaina. Katrai no mums ir jāpieņem savas grūtības, un es izvēlējos dzīvi ar izaicinājumiem. Pat ja tas nozīmē negulētas naktis, haosu, steigu un gandrīz vienmēr sajūtu, ka es neesmu pietiekami laba.”
Kad dēliņam bija astoņi mēneši, Anastasija atgriezās darbā uz pilnu slodzi. Tas nozīmēja arī atgriešanos trauksmē un jau atkal mošanos plkst. 3.00 naktī. Bet nu jau ir skaidrs, ka ap plkst. 7.00 modīsies arī dēls, atnāks vīrs ar kafiju, un plkst.9.00 viņa dosies savās gaitās, lai atkal risinātu sarežģītas problēmas un ēstu pie datora. Iespējams, brīvdienās varēs izgulēties.
“Es vairs nemēģinu atrisināt vienādojumu, kam nav atrisinājuma: kā būt veiksmīgai uzņēmējai, labai sievai un mātei, bet nepazaudēt sevi, kā būt sievietei, kas visu paspēj, visu balansē, bet nejūtas par to vainīga. Tāda sieviete neeksistē.”
Anastasija vairs negaida, lai dzīve paliktu viegla. Agrāk viņa bija pārliecināta, ka laime ir galamērķis – kaut kas, kas sagaida sasniegumu virsotnē. Bet laime nav galamērķis, un dzīvei nav jābūt vieglai. Tā ir skaista, ja tā ir autentiska. Ir jāpamana mazos laimes brīžus, jo tieši tie ir tā pietuvošanās virsotnei. Tie ir brīži, ko nerakstām CV un par ko nerunājam sociālajos tīklos.
“Dažkārt es domās atgriežos tajā rītā Ņujorkā, tajā augstceltnē ar skatu uz Manhetenu. Toreiz man likās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tagad es zinu, ka viss ir kārtībā. Tā meitene ir sasniegusi savu mērķi. Viņai nevajadzēja perfektu dzīvi. Viņai vajadzēja savējo.”
Atgādinām, ka šis ir stāsts, ko Anastasija atklāja forumā “LĪDERE”. Starp citu jau šobrīd ir sākusies biļešu tirdzniecība uz pasākumu nākamajā gadā. Plašāka informācija mājas lapā.
Bet Anastasijas un citu dalībnieku stāstus iespējams noskatīties video šeit (Anastastijas runa ir ap otrās stundas sākumu):
