Foto no Andreja Legzdiņa krājuma, Hansa Hammaršelda, Gata Rozenfelda, Roberta Legzdiņa un Annikas Tornas-Legzdiņas foto

Zem eglēm vēsā ēnā

Guļ meža krodziņš – malds.

Tur tumši vara stopi,

Vecs dzirnu akmens – galds.

Tur krodznieks sarkanu bārdu,

Kā saulē apsarcis mežs.

Viņš nes man visu bez vārdu.

Tam nava viesis svešs.

No ganiem meitiņa pārnāk,

Suns nogulstas man pie kājām.

Tā klusi pie lodziņa sēstas –

Man netīk vairs uz mājām.

Ar šo dzejoli vecaistēvs izsaka arī manas izjūtas, kad pēc ilgiem gadiem atkal varēju ieiet savā Piebalgas mežā. Mežmalā, netālu no Cepļu saiešanas nama Vecpiebalgas pagastā, radās mans jaunākais projekts – trīs reiz trīs metrus liela meža būda – līdzīga Latgales pirtiņai Brīvdabas muzejā. Tā ir mana atgriešanās Piebalgā – no “Saulrietiem” uz būdu mežā, kurā jūtos kā mājās.

Andrejs Legzdiņš. Skalbes mazdēla stāstnieka talants “hi-tech” dizainā