KALNIEŠU GĒNS 1
Savulaik zinātnieki uzskatīja, ka novecošanās process saistīts ar orgānu un audu nolietošanos pārāk augstas funkcionālās aktivitātes rezultātā. Tāpat par nenovēršamās nāves cēloni uzskatīja kādu dzīvības pamatu, kas iegūts piedzimstot un ko organisms patstāvīgi nespēj atjaunot. Vēlāk zinātnieki prātoja par kādu neidentificētu dzīvības enerģiju, kuras izsmelšana noved pie dzīves cikla galējās robežas. Un tamlīdzīgi.
Mūsdienu zinātne aizvien vairāk atspēko visas šīs hipotēzes. Ja funkcionālā aktivitāte neizbēgami noved pie organisma nolietošanās, tad kādēļ gan cilvēki, kuri piekopj aktīvu dzīvesveidu, daudz laika velta fiziskām aktivitātēm un sportam, noveco lēnāk un jūtas labāk nekā tie, kuri dzīvo mazkustīgi? Patiesībā cilvēka organismā darbojas fiziskie mehānismi, kas nodrošina patērēto spēku (enerģijas) un ķermeņa struktūru (šūnu, orgānu, audu) atjaunošanos un reģenerāciju. Tādēļ, jo vairāk organisms patērē enerģiju, jo vairāk arī ar to sevi apgādā. Tādējādi cilvēks gūst jaunus spēkus un arī kļūst jaunāks.
Vēl zinātnieki atklājuši, ka pastāv ilggadības gēns, kuru nodod no paaudzes paaudzē. Parasti tēviem ilgdzīvotājiem piedzimst bērni un mazbērni, kuri tāpat kļūst par ilgdzīvotājiem. Savukārt, ja ilggadības gēns ir gan tēvam, gan mātei, tad iespējamība nodzīvot līdz 100 gadiem viņu pēcnācējiem paaugstinās vēl vairāk. Visvairāk ilgdzīvotāju koncentrējas savrupos ciemos un salās, kur ļaudis precas cits ar citu un neielaižas sakaros ar svešzemniekiem. Tāpat daudz ilgdzīvotāju mīt kalnu vai mežu apvidos, kur ir tīrs gaiss un veselībai labvēlīga vide. Statistikas dati vēstī, ka visvairāk ilgdzīvotāju sastopami Abhāzijā, kur 3% iedzīvotāju ir cilvēki, kuru vecums pārsniedz 100 gadus.
Mūsdienu zinātne nav atmetusi ar roku nemirstības eliksīra meklējumiem. Saistībā ar novecošanās noslēpumiem zinātnieki noskaidrojuši, ka cilvēka šūnai ir stingri noteikts dzīves cikls – 50 dalīšanās. Atšķirība vien tāda – cik ātri notiek šis process. Vienam tas var aizņemt 60 gadus, otram – 100 un vēl vairāk. Bet pēc tam šūna mirst, un visi zinātnieku centieni palielināt dalīšanās skaitu izrādījušies neveiksmīgi. Turpmāk izraudzīja citu ceļu – šūnu reģenerāciju. Daudziem izdevies iegūt pozitīvu efektu, taču eliksīru neviens tā arī pagaidām nav atklājis.
Toties interesantus rezultātus izdevies iegūt eksperimentos ar pelēm. Grauzēju organismā ievadīja rūpnieciskos konservantus (tie paši, kas aizkavē sviesta bojāšanos) – tie pagarināja zvēriņu dzīvi pusotras reizes. Ēdiena samazināšana par trešdaļu pagarināja to dzīvi jau divtik. Bet īpašs uzturs pavisam atgrieza jaunību: divgadīgi pelēni, tas ir – faktiski jau večuki, sāka uzvesties kā trīs mēnešu vecumā – proti, kā jaunības dienās.
Kaut kas līdzīgs notika ar kādas mazas provinciālas japāņu pilsētiņas Fukuokas iedzīvotāju 75 gadus veco kundzi Sei Senagonu. Medicīnas personāla kļūdas dēļ sieviete saņēma pārlieku lielu hormonālā preparāta devu. Rezultāts pārsteidza visus! Sievietei gluži kā bērnam no jauna izauga zobi, pazuda sirmie mati un izlīdzinājās grumbas. Jaunību atguvusī japāņu vecmāmiņa ne tikai apprecējās, bet arī laida pasaulē bērnu. Pēc šā gadījuma daudzi padzīvojuši ļaudis metās dzert hormonālos preparātus, taču tādu rezultātu kā Sei Senagonai nevienam neizdevās iegūt.
