Vairāk par sarkanlapu lazdām 0
“Pērnruden iebakstīju zemē sarkano lazdu riekstus. Nu ir izaugušas smukas, apmēram 15 – 20 cm garas lazdiņas. Kā rīkoties tālāk? Vai tās var stādīt paredzētajā vietā vai varbūt vajag izpiķēt? Kad to labāk darīt? Kādas ir sarkano lazdu šķirnes? Kā zināt, kuras ir dekoratīvās un kuras ražo riekstus?” Gunārs Salacgrīvas novadā
Ražīgās un krāšņās
Pasaulē izveidotas daudzas lazdu šķirnes, taču lielākā daļa no tām labi ražo maigākā klimatā, piemēram, Rietumeiropā. Tāpat kā vairumam citu kultūraugu, arī lazdām šķirnes radītas no vairākām savvaļas sugām. Audzējot riekstus tirgum, visplašāk izmanto Pontijas lazdas (Corylus pontica) jeb funduku riekstus, jo šī suga ir daudz ražīgāka nekā mūsu savvaļas lazdas. Arī parastajām lazdām (Corylus avellana) ir izveidotas kultūršķirnes, bet tām nav lieli augļi. Savdabīgākā ir Krievijā izaudzētā parastā lazda ‘Moskovskij Rubin’ – ar sarkaniem augļiem un spilgti sarkanām lapām, neliela auguma, toties ražīga.
Pateicoties svešapputei, ir milzīga savvaļas lazdu formu dažādība, kas joprojām dod iespēju arī pie mums atrast, atlasīt un ieviest dārzos labus savvaļas lazdu sēklaudžus – ar lieliem riekstiem un ražīgus.
Savvaļas lazdas, kas veidojušās dažādos augsnes un klimata apstākļos, atšķiras ar dažādām īpašībām, visnozīmīgākās ir augļu īpašības. Rieksti mēdz būt dažāda lieluma un formas, ar atšķirīgu čaulas (augļapvalka) krāsu un biezumu, tāpat kodola un čaulas svara attiecību.
Atsevišķām lazdu formām vienā čemurā var būt 8 – 12 pilnīgi izveidoti rieksti.
Latvijā introducētas vairākas senas Vācijas un Beļģijas lazdu šķirnes. No tām mūsu klimatā ražas ieguvei vispiemērotākās ir Celles, Veba, Lombardijas grupas šķirnes, ‘Cosford’ un vēl daži hibrīdi ar sevišķi lieliem riekstiem. Lielaugļu šķirņu kolekcijas ierīkotas augļkopības pētniecības iestādēs Dobelē, Pūrē un Nacionālajā Botāniskajā dārzā.
Sarkanlapu šķirnēm galvenokārt ir dekoratīva nozīme (to rieksti ir ēdami, tomēr lazdas stādījumos izmanto kā dārza rotu). Piemēram, parastā lazda (Corylus avellana) ’Fuscorubra’ pavasarī raisa tumši sarkanas lapas, vēlāk tās kļūst sarkanbrūnas, bet Lamberta lazdai (Corylus maxima) ‘Purpurea’ ir tumši melnsarkanas lapas, tā sasniedz 3 – 5 m augstumu. Dekoratīvās lazdas stāda zālienā kā atsevišķus krūmus.
No rieksta līdz stādam
Ģeneratīvi iegūtie pēcnācēji, protams, nav identiski mātesaugam – no sēklām jeb riekstiem izaudzētiem sējeņiem var mainīties šķirnes pazīmes. Tāpēc praksē lazdu kultūršķirnes pavairo veģetatīvi – potējot (ar kopulēšanu, savienojot potes un potcelma slīpos griezumus) vai apsakņojot ar noliekšņiem.
Pavairojot ģeneratīvi, izvēlas pilnbriedušos lielākos, attīstītākos riekstus. Tos sēj rudenī vai vispirms stratificē (vismaz pusgadu pēc ievākšanas) un sēj pavasarī. Augsnei jābūt labi mēslotai, sastrādātai 30 – 35 cm dziļi, riekstus sēj slejās 5 cm dziļās vadziņās 15 cm attālumā citu no cita, starp vadziņām – 20 cm. Nosedz ar kompostu vai trūdainu augsni. Dīgstošā sēkla vispirms attīsta spēcīgu sakni; rieksta dīgļlapas paliek augsnē. Pēc riekstu sadīgšanas augsni dīgstu dobēs atkārtoti irdina un tur tīru no nezālēm. Pirmajā gadā lazdu sēklaudži izaug līdz 40 cm gari.
– Līdz 20 cm garus stādiņus var izpiķēt retāk, piemēram, šahveidā 40 – 50 cm attālumā. Pēc diviem gadiem sēklaudži būs pietiekami spēcīgi, lai tos varētu stādīt paliekamā vietā, – saka LU Botāniskā dārza dendroloģe Ārija Galeniece.
Ja augsne ir sagatavota, sējeņus var stādīt īstajā vietā arī pašlaik, jo rudens vēl tikko sācies un tie pagūs ieaugties. Vēlams to darīt, kad ir apmācies, jo lazdu saknes nedrīkst iežūt. No sēklām audzētās lazdas sāk ražot 6.–10. gadā. Vislabāk tām patīk trūdvielām bagātas, pietiekami mitras, vidēji smagas augsnes ar neitrālu reakciju vai tuvu tai (pH 6 – 7). Skābas augsnes kaļķo ar kaļķi vai dolomītmiltiem. Lai iegūtu ražu, jāstāda saulainā vietā. Noēnojumā riekstu būs krietni mazāk.
