Iestudējuma galvenā kārts nenoliedzami ir Ineses Kučinskas atveidotā Džūlija. Tēla zīmējums ir tik organisks aktrises būtībai, ka publikā droši vien nav šaubu – stāsts ir tieši par Ineses privāto dzīvi.
Iestudējuma galvenā kārts nenoliedzami ir Ineses Kučinskas atveidotā Džūlija. Tēla zīmējums ir tik organisks aktrises būtībai, ka publikā droši vien nav šaubu – stāsts ir tieši par Ineses privāto dzīvi.
Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Vairāk par teātri. Vēsma Lēvalde recenzē Lauras Grozas lieluzvedumu Liepājas teātrī “Vairāk par dzīvi/Teātris” 0

Vēsma Lēvalde, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mākslīgais intelekts nosauc 6 vārdu īpašniekus, kuriem Līgo svētki būs īpaši izdevušies
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 14
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 66
Lasīt citas ziņas

Lauras Grozas lieluzvedums Liepājas teātrī “Vairāk par dzīvi / Teātris” pievēršas teātra mikrovidei kā krāšņam karnevālam, un sociālpolitiskajā kontekstā izrāde kļūst par traģisma piesātinātās ikdienas atsvaru.

Žanra definīcijā – muzikāla izrāde ar kaislībām – ietverta gan pašironija, gan arī zobgalība par publikas iluzorajiem priekšstatiem. Teātris savā būtībā ir autoritārs, nežēlīgs un greizsirdīgs uz pasauli, kas eksistē ārpus tā. Teātrī pastāv dzelžaina hierarhija, nemitīga konkurence, tiek vītas intrigas un ik pa brīdim uzbango kaislības. Taču ikviens, kurš elpojis tā saukto smiņķa smaržu, no tās nespēj atbrīvoties un nekur citur neatrod to īpašo sajūtu, ko sniedz teātris pēc veiksmīgas pirmizrādes.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai šajā sarežģītajā, nepiederošiem grūti izprotamajā struktūrā nokļūtu virsotnē, ir jāpieņem, ka spēle ir realitāte, bet dzīve ārpus teātra – ilūzija. Pārliecinoši radīts skatuves tēls ir aktiera būtība, kamēr viņa eksistence ārpus skatuves ir tikai dažādu lomu virkne. Tieši par to arī ir izrāde.

Teātra formula

Jau pati iestudējuma ideja respektē skatuves mākslas pamatprincipu – sintēzi, kas veidojas no mērķtiecīgi radītiem stāstiem redzei, dzirdei un emocijām. Runātais teksts izrādē ņemts no Gaja Boltona lugas “Vairāk par dzīvi”, kuras pamatā ir Somerseta Moema romāns “Teātris”.

Vārdisko metu papildina Ineses Zanderes dziesmu teksti, kas brīžiem rada iespaidu, ka dzejniece teātra cilvēkus pazīst labāk par viņiem pašiem. Teikumi ir ironiski, trāpīgi, tajos nav nekā lieka, un viena frāze var izteikt tēla raksturu. Piemēram, Ineses Kučin­skas atveidotā Džūlija uzsauc trupas dejotājiem – “Jums nav ko darīt? Tad ejiet to darīt citur!”

Boltona lugā no romāna paņemti nozīmīgākie tēli, diezgan shematiski iezīmējot galveno varoņu Džūlijas un Maikla Goselinu attiecības – šķīrušies, taču turpina tēlot “ilglaicīgāko teātra laulāto pāri”, jo tas nāk par labu zvaigžņu statusam.

Viņiem ir Čārlzs un Dollija – katram savs “pietuvinātais”, viņiem ir Vilsons – jau novecojis aktieris, kas sulaiņa amatu Goselinu mājā pieņēmis kā mūža pēdējo lomu, un ir Džūlijas istabene Īvija – karalienes spogulis, kas vienmēr saka taisnību.

Džūlijas un Maikla dēls Rodžers ir galvenās tēmas katalizators – zvaigžņu dabiskās novecošanas atgādinājums. Savukārt finanšu konsultants Toms un aktrisīte Eivisa pārstāv paaudzi, kas mīņājas, nepacietībā gaidot savu zvaigžņu stundu.

Lauras Grozas iestudējumā visas norises un tēli koncentrēti teātrī, un šeit nepiederīgie – Edgara Pujāta atveidotais Čārlzs un Karīnas Tatarinovas Dollija – tikai apliecina ārpasaules vienīgo vērtību – pielūgt un atbalstīt teātri. Boltona lugas trupas vadītājs un skatuves dežurants saplūduši Armanda Kaušeļa atveidotajā teātra bārmenī Bigsā.

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija veidota no episkām teātra telpām – skatuves, kas, protams, ir uz pjedestāla, un bufetes, ko papildina neliela sofa, kur Džūlijai atlaisties skaistās pozās. Tā ir zvaigžņu pasaule, kur no nolaistītas bufetes letes līdz prožektora gaismām var būt viens solis vai bezgalība.

Reklāma
Reklāma

Telpas konkrētību izplūdina Ilzes Vītoliņas veidotie spilgtie kostīmi, kas ļauj darbojošās personas asociēt ar putniem. Iespējams, tā ir metafora teicienam “cilvēki ar putniem”, jo teātrī taču nestrādā ikdienišķi cilvēki. Tikpat labi šī “putnu balle” var būt dzīves karnevalizācija, jo tēlu ārējais izskats atraisa iztēli, ļaujot minēt viņu raksturus.

Ineses Kučinskas sudraboti mirdzošais izrādes fināla tērps noteikti ir sudrabkaija – šis putns kopš Čehova ir mākslas simbols. Savukārt Everitas Pjatas-Gertneres brūnais skolnieciskais svārciņš un varenās cekula spalvas ļauj pasmīnēt – vai tā būtu pērļu vistiņa, kas sapņo būt fazāns?

Egona Dombrovska Maikls sākumā it kā nepiedalās šajā karnevālā, viņš ietur savu noslēgto, korekto tēlu solīdā frakā, un tikai otrajā daļā, saasinoties kaislībām un Maiklam atrodoties izvēles priekšā, acīs duras viņa koši melnā “aste”, kas atklāj kraukli – viltīgu un gudru putnu, kurš nekādos apstākļos negrib šķirties no savas rezidences.

Valta Skujas Toms ir gandrīz vai Maikla pakaļdarinājums, tikai jaunāks. Pirmajā daļā tāpat tērpts frakā, taču viņš zem tās var atļauties arī kailu torsu – jaunu, seksuāli pievilcīgu. Attiecībās ar Džūliju Toms kļūst par pūkainu rotaļlietu baltā jaciņā.

Rodžers Rolanda Beķera interpretācijā sevi neatrod zvaigžņu pasaulē – viņš piemēra visas iespējamās spalvas, taču jaunietī nav putna dvēseles. Smieklīgs ir Gata Malika tēlotā Vilsona ūpja kostīms, lai gan maska un tās valkātājs īsti nav satikušies.

Kas gan tā būtu par putnu balli, ja ik pa laikam neiebrāztos trakulīgu zvirbuļu bars – varbūt tie ir teātra studisti, dejotāji, aizskatuves personāls – vārdu sakot, teātra “masa”, kas nav tik naiva un nevainīgi muļķīga, kā sākumā šķiet, jo var pārtapt maitu lijās.

Tomēr nevajag domāt, ka šī ornitoloģiskā ievirze padara skatuviskās norises banālas, vienkārši tā tiek uzsvērta teatralitāte, spēle, lai izrāde nezaudētu mūzikhola vieglumu.

Personības un fons

Iestudējuma galvenā kārts nenoliedzami ir Ineses Kučinskas atveidotā Džūlija. Tēla zīmējums ir tik organisks aktrises būtībai, ka publikā droši vien nav šaubu – stāsts ir tieši par Ineses privāto dzīvi. Vārdi, ķermeņa valoda, izskats un skatuviskās attiecības ar Maiklu, Tomu, Rodžeru, Čārlzu, Dolliju, pat Vilsonu un Īviju pārliecinoši demonstrē īstenas dīvas personību.

Horeogrāfes Lienes Gravas darbs ir cieņas vērts, tomēr žēl, ka masu skatu vērienīgums, principiāla turēšanās pie kabarē estētikas ar efektīgu kankānu un citām teatralizētām dejām, to spilgtā vizualitāte un košā skaņaina neļauj Džūlijas tēmai izpausties kā absolūtai dominantei. Rūpīgam vērotājam gan atklāsies Džūlijas attiecību smalkais režģis ar Maiklu, Tomu un Eivisu.

Varbūt par daudz ironijas un iepriekš nolemtas sakāves ir Karīnas Tatarinovas Dollijā un Edgara Pujāta Čārlzā. Savukārt Anetes Berķes tēlotajai Īvijai, tāpat kā Vilsonam, šķiet, pietrūkst konkrēta skatuves uzdevuma, tāpēc viņi izlīdzas ar jau agrāk aprobētām krāsām.

Turpretī Bigsa epizodiskais tēls ir iederīgs un skaidrs – kritiskās situācijās ikviens teātrī uzņemsies atbildību, lai izrāde var notikt.

Atzinīgi vērtējams jaunā aktiera Valta Skujas aktierdarbs, īpaši vokāls, arī atbilstoša ķermeņa plastika, varbūt niansētāku gribētos tēla raksturu, lai tas atklātos ne tikai vizuāli, bet arī aktieriski.

Jāpiemin arī Kārļa Auzāna mūzika, kas ne vien piešķir raksturu skatuviskajām norisēm, bet arī notur izrādes temporitmu un attiecīgi – publikas uzmanību. Kopējā skaņainā gan būtu jāmēģina klusināt “zvirbulēnu” fona balsis, kas vietām burtiski iegriež ausīs, tāpat ir dažas pašmērķīgas detaļas, kas krīt ārā no kopējās estētikas, lieki paņem uzmanību.

Izrādes pēcgaršā ir tāda kā zaudētas paradīzes sajūta, īpaši kontrastā ar šā brīža situāciju Eiropā. Ukrainas himna un teātra direktora patētiskā uzruna pirms izrādes šo sajūtu tikai pastiprina.

Piebildīšu, ka arī Otrā pasaules kara laikā Liepājas teātris izrādīja krāšņus muzikālos iestudējumus ar vērienīgām dekorācijām un grezniem kostīmiem. Jo teātris dzīvo savai publikai – kad tā dus mietpilsoniskā labsajūtā, teātris šausta un dur. Kad apkārt ir trauksme un šausmas, teātris izklaidē un atgādina par skaisto.

SAISTĪTIE RAKSTI