Valters Sīlis: Prasa, lai taisu trakāk 0
Godinot Rūdolfu Blaumani 150. jubilejā, Latvijas Nacionālajā teātrī ceturtdien, 10. janvārī, pirmizrādi piedzīvos drāma “Indrāni” Valtera Sīļa režijā. Intervijā “Kultūrzīmēm” režisors, kurš pēdējā laikā izcēlies ar sociāli un politiski jutigu tēmu atspoguļojumu, saka: “Katrā ziņā par ošiem šajā izrādē nebūs. Te ir daudz svarīgākas lietas…”
– Par jauno režisoru tevi laikam vairs nebūs pareizi saukt?
V. Sīlis: – Laikam jau ne…
– Vienmēr gribējies pajautāt – ar vienu kāju esi neatkarīgais, veido projektus nevalstiskajos teātros, ar otru – repertuāra teātra režisors, kam jāpilda zināms pasūtījums. Vai ir tā, ka mazajos projektos var iztrakoties, bet štata režisora vieta ļauj kārtīgi atvēzēties uz lielo formu?
– Tas ir interesants jautājums, kā šīs abas lietas izdodas savienot. Man kaut kā tā attiecība patīk, un tas noteikti ir ārkārtīgi iedvesmojoši. Ir, protams, situācijas, kad “Dirty Deal Teatro” mēnesi taisi izrādi, bet uz to atnāk divi cilvēki, un man tad jautā – kāpēc tu to dari? Nevaru īsti atbildēt, tomēr ir sajūta, ka tur tiek būvēts kaut kas no jauna, ka šī neatkarīgā teātra kultūra var aizvest kaut kur, kur institucionāliem teātriem nav vietas. Pēdējos divus gadus var izjust, ka tas, kas tiek darīts “Dirty Deal Teatro”, ir vajadzīgs jau daudz lielākam skatītāju skaitam.
Bet runa nav tikai par režisora brīvību. Arī Nacionālajā teātrī man prasa, lai taisu trakāk. Jo riskantāk, jo labāk. Patiesībā to grib arī skatītājs, citādi viņam kļūst garlaicīgi. Viņam vajag, lai viņu provocē, lai viņš dažreiz būtu arī neapmierināts.
– Taisnība, ka savai aktieru kursa pedagoģei Mārai Ķimelei tu kādreiz esot teicis – tikai Nacionālais teātris un neviens cits?
– Esmu strādājis gan Liepājas, gan Leļļu teātrī, Valmierā ‒ gan ne, bet Nacionālais teātris man iepatikās aktieru dēļ – jau kopš diplomdarba laika, kad iestudēju Rāvenhila “Dažas atklātas fotogrāfijas” (2008). Pēc tam taisīt izrādi paaicināja Daiga Gaismiņa, attiecības tupinājās. Tagad iznācis, ka mums ir abpusēja interese. Nacionālā teātra veidolā esmu atradis to, ko man patīk darīt – strādāt ar labu tekstu, veidot iestudējumu.
– Kā sevi saredzi šī teātra virzībā, kurā viens no balsta vaļiem ir nacionālā dramaturģija?
– Oriģināldramaturģijas attīstība ir varbūt pats būtiskākais, ko saskatu kā savu darāmo.
Attīstīt to, lai Nacionālais teātris kā agrāk varētu kļūt par vietu, kur komunicēt par to, kas notiek tagad. Tāpat kā senāk, piemēram, Alfrēda Jaunušana iestudētās Paula Putniņa lugas. To man gribētos – atrast valodu, kas rezonē un uzrunā.
– Jūti, ka ir vērtīgs materiāls, no kā izvēlēties?
– Tas brīdis, kad varēja teikt – mums nav nekādas dramaturģijas, ir pagājis. Tekstu, kas kaut kur mētātos un gaidītu, protams, nav. Ir jāsaprot, ka nevaram gaidīt, kad mums uzrakstīs ģeniālu darbu. Ak, nu atkal nav ģeniāls! Lūk, Blaumanis, jā, viņš gan uzrakstīja! Varam jau gaidīt jauna Blaumaņa dzimšanu, bet varbūt drīzāk vajadzētu atrast sadarbību ar dramaturģiska teksta autoriem. Viens no maniem mīļākajiem oriģināldarbiem ir Māras Ķimeles iestudētais “Nakts tarifs” (Ilmāra Šlāpina dramaturģiskais teksts), ļoti skaista izrāde. Es saskatu šo sastrādāšanās ceļu, kad ir kopīga ideja un tā radām jaunus darbus.
– Kopā ar domubiedru Jāni Balodi visai dzirdami runājat par to, kas notiek šeit un tagad, – lai pieminam “Visi mani prezidenti”, vides problēmām veltīto “Mārupīti”, bet gada nogalē pirmizrādi piedzīvoja “Nacionālais attīstības plāns”. Ko, tavuprāt, teātris iespēj politikas slēgtajā zonā?
– Uz to ir ļoti grūti atbildēt. Pašlaik vēl esam tādā labā komentētāju situācijā, līdz nemieriem vēl tālu. Var vaicāt, vai teātris spēj kaut ko iekustināt tā, kā to, piemēram, darīja akcija “Okupē Volstrītu” Ņujorkā. Vienkārši man ir ārkārtīgi interesanti strādāt ar dokumentāliem materiāliem. “Nacionālā attīstības plāna” ideja, piemēram, radās no ekonomikas zinātņu doktora Ivara Brīvera lekcijas, uzdodot jautājumu – vai tie principi, pēc kuriem rēķinām savu dzīves kvalitāti, ir noteicošie?
Man šķiet, teātris var iedvesmot. Katrā ziņā teātris nedrīkst nomierināt. Tomēr dažreiz teātris pamanās nomierināt, pat būdams ļoti kritisks. Varbūt mēs tagad pildām āksta funkciju, sakot kaut kādu patiesību. Varbūt arī tas ir vajadzīgs. Varbūt āksts uzrunā karali. Ir lietas, ko vari kaut kādos mirkļos ietekmēt, bet ir arī tādas, kas izdzīvojušas arī pēc ļoti smagas teātra kritikas.
Arī “Nacionālais attīstības plāns” ir diskusija, kur piedāvājam paši savu NAP variantu.
– Rodas sajūta, ka kultūrai cerētajā 2020. gada ekonomiskajā izrāvienā vietas maz, sevišķi jau tādai, kas ir bez izmērāmas atdeves.
– NAP ir ļoti bēdīgi ar kultūru, jo uzskats ir, ka kultūra būs vērtīga tad, ja to eksportēs. Ja koris “Latvija” aizbrauc kaut kur uz ārzemēm, tad tam ir vērtība. Ja Alvis Hermanis taisa izrādes ārzemēs, tad viņam ir vērtība. Ja “Leģionāri” braukā pa ārzemēm, tam ir vērtība. Bet tas ir tāds tūrisms! Bet ko darīt ar lietām, ko eksportēt īsti nevar? “Mārupīti” praktiski nevar eksportēt – tad jāeksportē visa upe ar tās baseinu, iedzīvotājiem, arī NAP ir ļoti lokāla lieta. Jautājums – kādas vērtības mēs ar šo dokumentu uzstādām. Nedomāju, ka kultūra padara cilvēkus laimīgākus, bet daudz ko iedod.
– Tevis veidotajās izrādēs sastopam visu ko, tikai ne tradicionālas teātra formas – muzikālu pastaigu (“Mārupīte”), performanci (“Antropozoo”), diskusijas (“Nacionālais attīstības plāns”). Rodas iespaids, ka parastā attiecība – aktieris uz skatuves un skatītājs zālē – tev nešķiet īpaši saistoša.
– Jā, tikko sākām arī jaunu diskusiju ciklu “Vakara brokastis” kopā ar Kārli Krūmiņu, Andreju Poloskovu un Dmitriju Petrenko, kurā runājam par aktuālām tēmām. Uztaisīt teātrī sarunu šovu bija sena iecere. Tagad tas notiks ik mēnesi. Varbūt sarunas arī ir veids, kā provocēt kaut kādas lietas, ko nevar izdarīt ar mākslu. Tā arī ir viena no lietām, ko darām brīvprātīgi. Ir cilvēki, kas pasaka – daudzas lietas es nesaprotu, bet varbūt šīs neparastās teātra formas ir viens no veidiem, lai mēs kļūtu aktīvāki.
– Vai skatītājs neapžilbst, nesamulst šajā raibajā teātra formu piedāvājumā?
– Cilvēki vienkārši nāk uz teātri un vēlas būt iedvesmoti!
Nesen izlasīju vienu tvītu, kurā bija teikts, ka cilvēkam kultūra ir dabiska vajadzība. Bet visiem jau labs nebūsi. Ir cilvēki, kas atnāk uz “Osedžas zemi” un saka – ai, vajadzētu kaut ko vieglāku. Un tas ir saprotams. Valstij vajag subsidēt arī lietas, kas atbrīvo no ikdienas. Viss jautājums ir dvēselē, ko darbā ieliec.
– Kā uztausti to dzīvo pulsu, tēmas, kas būtu vērtas, lai taptu izrāde?
– Ir tā, ka reizēm vienkārši jūti – tas kādu interesēs, savukārt tas – neies. Tālāk skatos, vai manas idejas pielīp citiem. Kad Ojāram Rubenim sāku stāstīt par “Visi mani prezidenti”, viņam iedegās acis – jā, darām. Tas ir rādītājs.
– Tevis un autoru komandas veidotie “Leģionāri” vienaldzīgu neatstāj nevienu, tas bija drosmīgs solis – runāt par šo jūtīgo tēmu.
– Jā, man teica – šeit jūs varat iekļūt baigā ķezā. Sapratu, lai tā nenotiktu, jālec tajā iekšā līdz ausīm. Kad veidojām šo darbu, viena no monologa tēmām bija šoks – darām visu, kas nepareizi. Kalle (somu režisors un aktieris Karls Alms. – A. K.) runāja ķecerības. Daži ticēja, ka viņš to domā nopietni, un prātoja, kā nu tagad mums sadot. Taču ne jau viss ir viedokļu propaganda. Reiz pēc mēģinājuma krāmēju malku, satiku savu krustmāti, kurai tēvs bija leģionā un tika nošauts Rīgas cietumā. Manas vecmāmiņas brālim nācās aizbraukt uz Austrāliju, jo viņš bija vācu armijā. Nobijos, vai drīkstu par viņiem jokoties? Bet tad kādā mirklī mani nomierināja doma – daudzi no viņiem bija manā vecumā, vēl jaunāki. Viņi nav kaut kādi plakāti, sakrāli tēli, ko varbūt gribētu ražot daļa mūsu politiķu.
– Atceros tevis emocionāli teikto “Spēlmaņu nakts” ceremonijā uzreiz pēc tam, kad “Leģionāri” ieguva balvu kā labākais latviešu autora darbs: šādam novērtējumam vajadzētu likt pārskatīt valsts līdzekļu piešķiršanu nevalstiskajiem teātriem, kas kļuvuši par vērā ņemamu alternatīvu repertuāra teātriem.
– Jā, diemžēl skaidrs, ka nevalstisko teātru finansējuma kritērijus šobrīd šādi vērtējumi neietekmē. Tas man ir liels jautājums – kas ir iemesls kādam teātrim kļūt par valsts teātri? Iznāk, ka pie mums pastāv kaut kādas neelpojošas struktūras.
– Ir teikts – lai radītu mākslu, kaut kam jāsāp. Kas tev sāp Latvijas vēstures tēmā – “Veļupes krastā”, “Leģionāros”?
– Drīzāk mans jautājums ir par to, kas notiek tagad, bet impulsus es meklēju vēsturē.
Jautājums, kā mēs to mitoloģizējam, ko ar to darām. “Veļupes krastā” bija kā arguments krīzes situācijā – tad, lūk, bija īsta krīze! Bet varbūt tagad tiem, kas izbraukuši uz Rietumiem, jau ir cita krīze – varbūt cilvēki ir paēduši, bet viņu prāti vairs nav brīvi. Tu pierodi pie tā, ka esi vientuļš un nevajadzīgs, bet atgriezies saproti, ka arī šeit vairs neesi vajadzīgs…
– Aiz “Skroderdienām” “Indrāni” ir Blaumaņa iestudēto darbu topa augšgalā. Nacionālajā teātrī šī luga uzvesta jau trīsreiz, tikko Elmārs Seņkovs to paveica uz Krievu teātra skatuves, vēl ne tik senā pagātnē bija vērojamas gan Laura Gundara, gan Māras Ķimeles versijas. Kāpēc Blaumanis joprojām tik aktuāls?
– Varbūt tāda apsēstība ir tikai māksliniekiem, bet skatītājiem viss sen jau skaidrs (smejas)! Blaumanis bija un ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, un nevarēju laist garām izdevību iepazīties ar viņu. Tomēr nav tā – ai, iepriekš viss bija nepareizi, un es tagad parādīšu, kā vajag. Sagatave, kas iedota “Indrānu” pirmajā cēlienā, ir ļoti smaga. Gļēvums, liela neiecietība. Nu kas tie par cilvēkiem, kas pasaka savam dēlam – tu neprecēsies! Katrā ziņā par ošiem šajā izrādē nebūs. Te ir daudz svarīgākas lietas. Spītība. Paaudzes, kas nekomunicē viena ar otru.
– Kādā vidē mājos tavi Indrānu ļaudis?
– Nebūdams lauku cilvēks, daudzas lietas varbūt nesaprotu. Tomēr uzdevums ir nevis mēģināt atdarināt to, kas bijis senākos laikos, bet veidot dialogu ar to. Izrādē būs videomateriāli no 20. gadu kinofilmas, kurā darbojas tā laika iestudējuma aktieri, fotogrāfijas no 1954. gada izrādes, 1988. gada izrādes ieraksts. Gribu paskatīties, kas mainījies mūsu izpratnē un ko jūtam tāpat, kā juta toreiz.
– “Indrānu” režisoriem nevilšus iznāk nostāties kāda pusē – tēvu vai dēlu.
– Negribu ieņemt nekādu pozīciju. Blaumanis jau nerakstīja pamfletu par to, ka vecie ir labi un jaunie – slikti. Viņa darbs drīzāk kaut ko pasaka par sabiedrību, uzrāda attiecību modeli, kas pārmantojas. Jebkuram izrādes gaitā bija iespēja pārkāpt savai lepnībai.
Ar Blaumani ir līdzīgi kā ar Romeo un Džuljetu – arī te neviens nevēlas būt pazemīgs, piedot. Bieži savus tuvākos uztveram kā konkurentus, veicam karadarbību – klusu, inteliģentu, pieklājīgu, bet karadarbību. Tā laikam ir lieta, kas mūs aizrauj. Viņi taču arī daudzus gadus pavadīja klusējot – strīdu jau nebija. Viņi vienkārši nekomunicēja, lai arī bija vienā pagastā.
– Mūsdienās nebūtu ar ko komunicēt, veco Indrānu bērni vienkārši būtu kaut kur Īrijā.
– Tā ir vēl viena tēma, kas parādās šajā izrādē. Aizbraukšanas problēma bijusi jau Blaumaņa laikā – toreiz brauca no laukiem uz pilsētām, Ameriku. Tad tas raisīja smaidu, tagad vairs ne.
– Kas nāks aiz “Indrāniem”?
– Izrāde bērniem “Sarkangalvīte un vilks”, ko Leļļu teātrī taisīs visa politiskā teātra komanda – Jānis Balodis, Uģis Bērziņš. Ceru, tā būs jauka izrāde bērniem, kurā atpūtīsimies no politikas. Jau rit aktīvs darbs pie nākamās un aiznākamās sezonas Nacionālajā teātrī. Ir ieceres “Dirty Deal Teatro” – viens no projektiem šajā vasarā būs kopā ar Kalli un “Leģionāru” komandu. Jau tagad piedāvājumu ir vairāk nekā laika.
Radošā vizītkarte VALTERS SĪLIS Režisors, aktieris, izrāžu autors (1985). Studējis dramatiskā teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Nozīmīgākās izrādes: Latvijas Nacionālajā teātrī – I. Ābele, “Jasmīns. Pārdaugava” (2012); politiskais kabarē “100 grami Žurkas” (2012); T. Letss, “Osedžas zeme” (2012); M. Vanaga, “Veļupes krastā” (2010); D. Oberns, “Pierādījums” (2010); “Par mammām” (2009) u. c.; “Dirty Deal Teatro” sadarbības projektā “TESTS” ar Latvijas Nacionālo teātri: J. Balodis, “Nacionālais attīstības plāns” (2012), izrāde – pārgājiens “Mārupīte” (2012); J. Balodis, “Visi mani prezidenti” (2011); Ģertrūdes ielas teātrī: “Leģionāri”; “Aklais randiņš ar pilsētu” (2010); Liepājas teātrī: E. Nelsons, “Cenzors” (2010); Latvijas Leļļu teātrī: J. Sigsgors, “Palle viens pats pasaulē” (2011). Atzinības: saņēmis 2011./2012. gada “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada latviešu autora darba iestudējums” (“Leģionāri”, Ģertrūdes ielas teātris); 2008./2009. gada “Spēlmaņu nakts” balvu “Labākā izrāde bērniem vai jauniešiem” (“Par mammām”, Latvijas Nacionālais teātris); 2010./2011. gada “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada latviešu autora darba iestudējums” (“Visi mani prezidenti”, “Dirty Deal Teatro” sadarbības projektā “TESTS” ar Latvijas Nacionālo teātri, dramaturgs Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis). |
Viedokļi
Jānis Balodis, dramaturgs: “Valteram ir gan idejas, gan arī spēja aizraut. Viņš izrādes tapšanas laikā aicina iesaistīties, domāt līdzi, nākt klajā ar ierosinājumiem. Viņam ir būtiski, lai tas, ko viņš rada, rod sasauksmi ne tikai ar viņu pašu, bet ar cilvēkiem un laiku apkārt.”
Ojārs Rubenis, Latvijas Nacionālā teātra direktors: “Valters Sīlis ir jauns cilvēks ar pasaules redzējumu, taču nav pazaudējis saikni ar vēsturi un valsti, kur dzīvo. Lai arī viņa uzskati mēdz būt ļoti kardināli, atzīšos, pat neietekmējami, viņā ir patiesas vērtības, kuru jaunajos cilvēkos šobrīd nav nemaz tik daudz. Valteram Sīlim ir sava seja un, galvenais, prāts un sirds īstajā vietā. Šo īpašību novēlu viņam nepazaudēt.”
Tālis Eipurs, skatītājs: “Izrādi “Leģionāri” noskatījos pat divreiz, ļoti aizrāva. Leģionāri nav pataisīti par supervaroņiem, tomēr reizē izdevies ļoti precīzi parādīt to laiku, nezaudējot situācijas traģismu. Turklāt tas panākts, neieguldot milzu līdzekļus izrādes tapšanā. Cepuri nost!”
