Strauji pieaug 3. grupas invalīdu skaits, bet ministrija vēlas ietaupīt 0
Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) ir satraucies, ka strauji pieaudzis trešās grupas invalīdu skaits – 12 tūkstoši pēdējo piecu gadu laikā. Tāpēc patlaban Labklājības ministrija (LM) izstrādā priekšlikumus, kā ierobežot 3. grupas invaliditātes saņēmēju skaitu.
Bet pagaidām ne Reirs, ne arī viņa ministrijas vadošās amatpersonas nav pateikušas, ka šis invalīdu skaita pieaugums ir cieši saistīts ar veselības aprūpes nepietiekamo finansējumu un garajām rindām pie ārstiem. LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa saka: “Manā rīcībā nav pētījuma, kas apliecinātu, ka invalīdu skaita pieaugums ir sekas tam, ka cilvēki nav laikus saņēmuši veselības aprūpes pakalpojumus. Manā rīcībā nav arī pierādījumu, cik lielā mērā invaliditātes iestāšanās ir saistāma ar paša cilvēka dzīvesveida paradumiem un atbildību par savu veselību.”
Savukārt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītājs Andris Zīverts norādīja, ka pacienti, kurus ārsts nosūtījis uz komisiju, nereti pastāstot, ka naudas trūkuma, kā arī garo rindu dēļ neesot laikus tikuši pie ārstiem vai arī pēc tam, kad uzstādīta diagnoze, nav ārstējušies tāpēc, ka nav bijis naudas medikamentu iegādei.
Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane bija pārsteigta, ka piecu gadu laikā, kopš pieaug invalīdu skaits, LM nav noskaidrojusi, kurās slimību grupās invalīdu skaits visvairāk palielinājies un kādi tam bijuši iemesli. “Invalīdu skaitu nevar samazināt ar administratīvām metodēm. Cēloņi ir jāpēta sistēmiski – kādās slimību grupās nav savlaicīgi uzstādīta diagnoze, vai ir savlaicīgi saņemta ārstēšana un rehabilitācija utt. Ierēdņiem vajadzētu izmantot Pasaules veselības organizācijas datu bāzes, strādāt kopā ar Slimību profilakses un kontroles centru, un tad tā aina būtu skaidra un nevajadzētu atkal sākt pētīt,” secināja D. Behmane.
LM ir vienojusies ar Veselības ministriju, ka vērtēs atsevišķas darba nespējas ekspertīzes lietas atsevišķās biežākajās diagnožu grupās, un sirds un asinsvadu slimības ir viena no šīm grupām, skaidroja E. Celmiņa. “Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kur invaliditāti nosaka jau ar 25% darbspēju zuduma robežu. Vairākumā valstu minimālā robeža ir, sākot ar 40 procentiem. Tātad Latvijā robeža ir samērā zema. Tas ir virziens, kurā būtu jāskatās. Mēs patlaban gatavojam konceptuālu priekšlikumu, kurā būtu ietverts arī šis jautājums,” sacīja E. Celmiņa.
Labklājības ministrs Invaliditātes lietu nacionālajā padomē ir sacījis, ka Latvijai ir jāņem vērā citu ES valstu pieredze, kur invaliditātes kritērijs ir darba spējas, nevis diagnoze. Visticamāk, LM nāks klajā arī ar priekšlikumu par šā kritērija maiņu.
Saeimas frakcijas “Saskaņa” vārdā deputāts Andrejs Klementjevs, kas pārstāv Sociālo un darba lietu komisiju, ir uzrakstījis vēstuli Ministru prezidentam Mārim Kučinskim, kurā lūdz premjeram dot uzdevumu Reiram sasaukt Invaliditātes padomes sēdi un izskaidrot, vai LM paredz atteikties no 3. grupas invaliditātes piešķiršanas.
E. Celmiņa skaidroja, ka pirmā, otrā un trešā invaliditātes grupa nāk līdzi no padomju laikiem, ka ES valstīs šī kārtība ir atšķirīga un ka Latvijai vajadzētu ņemt piemēru no Igaunijas, kura ir pārgājusi uz darbspēju vērtēšanu un maksā darbspēju zaudējuma pensiju atkarībā no tā, vai cilvēks strādā vai nestrādā. “Nākotnē vajadzētu koncentrēties uz to, vai slimība traucē darīt konkrētas lietas. 2015. gadā grozījām invaliditātes piešķiršanas kritērijus, lai mazliet jau orientētos uz ikdienas funkcionēšanas spējām, bet tas būtu vēl jāstiprina,” secināja departamenta direktore un piebilda, ka izmaiņas invaliditātes piešķiršanā neskars tos cilvēkus, kuri ir invalīdi uz mūžu.
