Advokāts par juridisko murgu pēc drona notriekšanas incidenta: kas atbildīgs, ja tā atlūzas sabojā privātīpašumu?
0
Kad Latvijas gaisa telpā nesen ielidoja vairāki droni, sabiedrībā valdīja liela neizpratne, kāpēc tie netika notriekti. Valdības pārstāvji kā vienu no galvenajiem argumentiem minēja sabiedrības drošību, norādot, ka notriekta drona atlūzas var radīt apdraudējumu cilvēkiem un īpašumam uz zemes.
Tomēr viss mainījās 8. jūnijā, kad Latvijas gaisa telpā ielidojošais ārvalstu drons tika notriekts. Lai arī nav ziņu, ka tā atlūzas būtu traumējušas cilvēkus vai sabojājušas privātīpašumu, jautājums paliek aktuāls – kas šādā situācijā būtu atbildīgs? Plašāk stāsta zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Regulējums nav pietiekami skaidrs
“Šādās situācijās vispirms ir svarīgi saprast, ka juridiski pastāv būtiska atšķirība starp kaitējumu, ko nodara pats drons, un kaitējumu, kas rodas tā neitralizēšanas rezultātā.
Ja, piemēram, ārvalsts drons ielido Latvijas teritorijā, Latvijas bruņotie spēki to notriec, un atlūzas sabojā privātīpašumu vai nodara kaitējumu cilvēkam, cietušajam rodas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Sarežģītākais jautājums ir – no kā šo atlīdzību prasīt.
Civillikums paredz, ka zaudējumi jāatlīdzina personai, kura tos radījusi. Tomēr prasība pret ārvalsti vai ārvalsts militāru struktūru praksē bieži vien ir ļoti sarežģīta. Pat ja ir zināms, ka drons piederējis konkrētai valstij, tas automātiski neatrisina atlīdzinājuma jautājumu.
Vispirms rodas jurisdikcijas jautājums – vai Latvijas tiesa vispār ir kompetenta izskatīt prasību pret ārvalsti. Otrkārt, starptautiskajās tiesībās darbojas valstu jurisdikcijas imunitātes princips, kas noteiktos gadījumos ierobežo iespēju celt prasību pret ārvalsti citas valsts tiesā. Treškārt, pat iegūstot labvēlīgu spriedumu, paliek jautājums par tā atzīšanu, izpildi un faktisku piedziņu ārvalstī.
Tāpēc uzmanība neizbēgami pievēršas Latvijas valsts iespējamajai atbildībai. Taču arī šeit jāuzsver – valsts neatbild automātiski par katru kaitējumu, kas radies drošības incidenta laikā.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu valsts atbildība parasti rodas tad, ja iespējams konstatēt prettiesisku rīcību, bezdarbību vai pienākumu nepienācīgu izpildi no valsts institūciju puses un pastāv cēloņsakarība ar nodarīto kaitējumu.
Taču dronu incidentos iespējama arī cita situācija. Nacionālie bruņotie spēki var būt rīkojušies pilnīgi tiesiski un profesionāli, aizsargājot valsts drošību, bet šīs rīcības rezultātā privātpersonai tomēr var būt radušies zaudējumi.
Tieši šeit rodas juridiski sarežģītākais jautājums – vai cilvēkam jāpaliek vienam ar saviem zaudējumiem tikai tādēļ, ka valsts rīkojusies pareizi un sabiedrības interesēs?
Pašreiz normatīvie akti salīdzinoši skaidri regulē situācijas, kad valsts rīkojusies prettiesiski, taču daudz mazāk skaidri ir regulēti gadījumi, kad kaitējums rodas valsts tiesiskas rīcības rezultātā, novēršot ārēju apdraudējumu.
Ja šāds incidents notiktu, cietušajai personai nekavējoties būtu jāfiksē zaudējumi, jāiesaista Valsts policija, jāinformē apdrošinātājs, ja tāds ir, un jānoskaidro incidenta faktiskie apstākļi. Pēc tam būtu jāvērtē, vai pastāv pamats prasījumam pret konkrēto atbildīgo personu vai valsti.
Tomēr no sabiedrības viedokļa svarīgākais jautājums nav pati tiesvedība. Svarīgākais jautājums ir tas, vai valstij jau iepriekš nevajadzētu radīt skaidru kompensācijas mehānismu šādām situācijām.
Ja valsts sagaida, ka sabiedrība uzticas drošības dienestu rīcībai, tad cilvēkiem ir tiesības sagaidīt arī skaidru atbildi uz jautājumu – kas notiks, ja šīs rīcības rezultātā cietīs viņu īpašums vai veselība?
Valsts pienākums ir ne tikai aizsargāt sabiedrību no apdraudējuma, bet arī nodrošināt taisnīgu un saprotamu kārtību gadījumiem, kad apdraudējuma novēršanas rezultātā tomēr rodas zaudējumi.
Tieši šajā daļā pašreizējais regulējums, manuprāt, vēl nav pietiekami skaidrs.”
