Džonija Depa šarms
1
Sleepy Hollow (1999)
Tima Bērtona “Sleepy Hollow” ir gotiskās estētikas triumfs — vizuāls sapnis, kas balansē starp pasaku un murgu. Filma balstīta uz Vašingtona Īrvinga 19. gadsimta stāstu “The Legend of Sleepy Hollow”, taču Bērtons to pārvērš savā paraksta stilā – melnbaltās miglas, asiņu un humora simfonijā. Džonijs Deps spēlē izmeklētāju IkaBodu Kreinu, kurš tiek nosūtīts uz noslēpumaino mazpilsētu Sleepy Hollow, lai atrisinātu virkni slepkavību, ko, kā runā, pastrādājis Bezgalvains jātnieks.
Filmas pasaule ir drūmi skaista – koku silueti miglā, gotiskas baznīcas un sveču gaisma, kas spīd uz asinīm. Katrs kadrs izskatās kā gleznas fragments – perfekti simetrisks un estētiski pilnīgs. Tajā pašā laikā Bērtons saglabā sev raksturīgo ironiju: Deps spēlē savu varoni ar trauksmainu, komisku jutīgumu, kas kontrastē ar tumšo atmosfēru.
Mūzika, ko komponējis Denijs Elfmans, piešķir filmai smagnēju, baismu majestātiskumu — tā skan kā Halovīna himna. Kristīna Riči ir ideāla gotiskā varone — trausla, noslēpumaina un maģiski skaista, gluži kā gaisma tumsā. Filma vienlaikus biedē un apbur — tajā ir asins šļaksti un sirdssiltums, nāve un romantika.
Sleepy Hollow ir Tima Bērtona vispilnīgākā vizuālā valoda: katra detaļa, no melnajām parūkām līdz zirga purnam, atspoguļo viņa mīlestību pret gotisko mākslu. Tā ir ideāla filma Halovīna naktij — iededz sveces, izslēdz gaismu un ļauj miglai ieplūst istabā.
