VIDEO. “Latviešu kultūra un valoda ir vērta, kamēr tā dzīvo!” Demogrāfs Ilmārs Mežs par bērniem, valodu un Latvijas nākotni
0
Kas Tev ir Latvija? Demogrāfs Ilmārs Mežs
Mūsu valstī sarūk iedzīvotāju skaits. Viens ir tīri sausā statistika. Un tur mēs esam piliens vai vai krūzīte pasaules okeānā. Tā pilīte un krūzīte paliek arvien mazāka. Bet otrs – kas tā ir man, tev, mums katram? Kā savulaik Ojārs Vācietis teica, ka viņš dzīvojot blakus Māras okeānam. Tas mums ir viss, visa mūsu dzīve. Tātad – kuru pavedienu vairāk izvērst?
Mums ļoti vajag bērnus, jo Latvija jau neturpināsies kaut kādā virtuālajā Dainu skapī vai muzejos. Tur, kur ir latīņu valoda, kur ir senie grieķi vai senie ēģiptieši, faraona statujas. Latviešu kultūra un valoda ir vērta, kamēr tā dzīvo. Un šeit nu ir problēma, ka katra nākamā latviešu paaudze ir mazliet vairāk par pusi no iepriekšējās.
Un tad vēl tā migrācija, aizbraukšana. Nu ir diezgan pagrūti. Ir daži, kas to sauc par brīvprātīgu pašnāvību. Attiecinot varbūt pat uz visu civilizāciju. Es gluži tā to nesauktu, bet laba vieta tukša nepaliks. Ja mēs dzīvotu kaut kur ļoti augstos kalnos vai nesasniedzamās salās, tad varbūt arī mēs varētu izdzīvot arī tik maz, cik mēs esam. Bet ja mēs tomēr dzīvojam salīdzinoši vēlamā un pat iekārojamā vietā, kur varbūt nav vissiltākais klimats, bet ir salīdzinoši mierīga dzīvošana; mums nav nekādu nopietnu dabas katastrofu; tā tā zemīte jau tukša nepaliks.
Tātad – vai pēc gadsimta vai diviem te dzīvos mūsu bērni, mazbērni un viņu mazbērni?
Vai tie būs kādi citi? Tas lielā mērā ir atkarīgs no mums un ne tik daudz no mums šodien, kā no mums vakar, pirms desmit gadiem, pirms divdesmit, pirms trīsdesmit. Kaut kāda daļa no tā vilciena jau ir aizbraukusi. Mēs nekad nevarēsim atjaunot to skaitu, kas latviešiem bija kādreiz. Bet ir svarīgi varbūt noturēt vismaz kaut kādu, šobrīd jau jāsaka, kaut kādu minimālu kvorumu, kaut kādu apjomu, kurā vēl šī valoda un kultūra varēs funkcionēt. Un, kā es teicu, tas ir atkarīgs no mūsu katra rīcības. Bet nevis rīcības šodien vai rīt, bet savā dzīvē. Nu un tad ir tas standarta jautājums – cik mēs esam spējuši, gribējuši parūpēties par to, lai aiz mums arī paliek Dziesmu svētku estrāde, kas lūzt no dziedātāju skaita un valodas lietotāju skaits arī būtu nodrošināts pietiekams. Jo mazliet naivi gaidīt, ka kāds cits gribēs runāt latviski un attīstīt tālāk latviešu kultūru, ja vien tie nebūsim mēs caur mūsu bērniem, mazbērniem un viņu pēcnācējiem. Jautājums tomēr par to, kas notiek tajā mirklī, kad dažādu citu tautu dēli ieplūst Latvijā?
Demogrāfija ir sausi skaitļi. Kāda ir DNS izcelsme – tas mūs neinteresē pārāk. Bet ja mūs neinteresē, bet tabulas ātri aizpildās ar vienalga ko. Nevajag jau domāt par kaut kādu asiņu tīrību, tas tiešām būtu mazliet nepiemēroti, muļķīgi. Latvietis varbūt tieši tad ir latvietis, ja viņā ir kaut kādas asinis no poļiem, zviedriem, krieviem, vāciešiem, ko nu mēs katrs nesam. Tā ka, protams, ka arī jauktas laulības ir bieži apsveicamas un pozitīvas. Jautājums, vai tur būs arī latviešu laulības, jo mums – latviešiem, ir diezgan augstas spējas pielāgoties, piemēroties citiem. Pielāgoties krieviem, vāciešiem vai tagad arī pielāgoties pie angļu valodas. Es nezinu, varbūt kādreiz tie būs ķīnieši vai indieši, kas nu būs lielākā skaitā mums kaimiņos. Par to jādomā, visu izšķirs, kas ieradīsies nākotnē. Vai Latvijas nākotne būs tie bērni, kas piedzims mūsu bērniem un mazbērniem? Ja mums nebūs pietiekamā skaitā mūsu bērnu un viņiem nebūs mazbērnu, tad cerēt, ka indietis, ķīnietis un krievs nodrošinās latviešu valodu un kultūru – ir naivi. Tas nenotiks, jo pat pie neliela skaita sveštautiešu mēs ļoti labi mākam pāriet uz krievu valodu, uz angļu valodu, pilnīgi nevajadzīgi dažreiz. Mums ir pārsteidzoši pārprasta tāda tolerance, ka mēs gribam pārāk daudz iztapt un mēs neļaujam cilvēkiem, kas vēlētos runāt latviski, mēs īsti neļaujam latviski runāt.
Man ir vairāki gadījumi, ka acīmredzami nelatviskas izcelsmes cilvēki mācās latviešu valodu, dzīvo šeit un vēlas runāt latviski. Viņiem paveicies, ja viņu dakteris vai elektriķis ir krievs, tad nedzirdot akcentu, saruna parasti notiek latviski. Bet, ja tas ir latvietis, tad latvietis pāriet uz krievu valodu. Vai, ja tas ir vēl neparastāks cilvēks, latvietis cenšas angliski runāt un neļauj šim ārzemniekam nemaz latviski runāt. Tā kā tas ir mazliet žēl, ka mēs pat nedodam iespēju tiem cilvēkiem, kas grib runāt latviski, grib dzīvot pie mums un šo valodu lietot. Mēs neļaujam viņiem to darīt. Ļausim!
Ir tāds fenomens, ka bērni skolās, latviešu skolās, runā savā starpā angļu valodā. Man pašam tā bija. Paliels šoks, līdz arī mani jaunākie bērni sāk iet cauri šim posmam. Nu, divi tam ir tikuši cauri, divi vēl nav īsti tajā ielēkuši. Es gribu cerēt, ka tā būs bērnu slimība. Tāda kā masaliņas vai vējbakas. Es atceros – ir pat cilvēki, kas, dzirdot, ka kādam bērnam ir vējbakas, iet ar saviem bērniem ciemos, lai ātrāk un vieglāk to slimību izslimotu. Un tad, ja tā ir mode vai kaprīze, tā tomēr pieaugot pāriet (lielajam vairumam). Varbūt ne visiem, bet es domāju, ka latviešu pusaudžiem tas ir niķis runāt angliski un izlikties, ka viņi baigie angļi un runā super brīvi. Manai meitai palīdzēja aizbraukšana uz Ameriku, kad viņi saprata, ka tas ir mazs absurds, ka viņi mēģina izlikties par angļiem. Un arī dēlam kaut kā bija līdzīgi. Tas pāriet, kad paliek divdesmit, divdesmit divi, tad jau tiek tam pāri, un es ceru, ka arī Latvijā tas tā latviešiem būs. Tā nebūs ilgtermiņa problēma.
No šī valodas aspekta tā kā mums skolās formāli būtu visiem bērniem jārunā latviešu valodā, un ne vienmēr tas tā notiek, un tās zināšanas latviešu valodā nav tik labas, kā mēs gribētu.
Bet šeit jau jārunā par vairākiem apsvērumiem; vispirms, un te mēs varam teikt gandrīz vai visā pasaulē, gandrīz lielākajai daļai cilvēku jebkura valodas prasme samazinās. Jaunākās paaudzes, kas nelasa; vai mazo valodu telpā kā Baltijā, jauniešu spēja izteikties dzimtajā valodā kļūst ierobežota, rudimentāra, jo pie tā nepiedomā; var jau parunāt par kaut kādiem niekiem, bet par nopietnākām lietām jau pietrūkst vārdu un jēdzienu. Jā, tā kā vispirms rūk pati valodas prasme. Visiem cilvēkiem – arī, ja tā ir viena vienīgā valoda. Un pie tās nāk vēl konkrēti Latvijas problemātika, ka mums ir tik daudz krievu, kas ir gan pieraduši, gan pieradināti no latviešiem nerunāt latviski, kā jau nupat minēju. Un sanāk tā, ka mēs, klusi ciešot, gribam, lai tas mūsu krievu kaimiņš tomēr runā latviski, bet katru reizi, viņu satiekot vārtrūmē vai trepjtelpās, vai darbā, savos kolēģos, vai pat tad, kad mēs esam klienti, situācijās, kad mēs runājam ar ārstiem vai, nezinu, pasūtam elektriķi vai vēl kādu speciālistu, mēs bieži vien paši pārejam uz krievu valodu, viņa piedāvāto, viņam ērtāko valodu, nedomājot par savu latviešu valodu. Pašapziņa, patriotisms būtu ļoti, ļoti noderīgs. Es ilgotos, ka latvieši būtu nu vismaz tādi kā igauņi vai vēl labāk – kā francūži, kas bez emocijām, pat Eiropas Parlamenta gaiteņos, vienkārši nerunā un pat nesaklausa nevienu vārdu angliski. Un pat ja viņiem kaut kādas vēja šalkas atnes kaut ko angliski, viņi atbild tikai franciski. Nu mums tāds patriotisms pietrūkst. Tas būtu nepieciešams latviešu valodas pastāvēšanai ilgtermiņā.
