VIDEO. “Mana ģimene ir mana Latvija. Es arī esmu Latvija!” Daiga Dadzīte par spēku, ko dod parasports
0
Kas tev ir Latvija? Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte
Jāsāk ar to, ka man Latvija noteikti sākas ar manu ģimeni. Mana ģimene ir mana Latvija. Es arī esmu Latvija. Es esmu latviete no matu galiņiem līdz papēžiem.
Mans darbs ir veltīts Latvijai un to, ko es daru, es tiešām daru no sirds un ļoti bieži ar tādu nacionālu pieskaņu.
Latvijas Paralimpiskā komiteja ir ļoti stipra organizācija. Mēs jau trīsdesmit gadus pastāvam. Šī organizācija ir apvienojusi mērķtiecīgus, līdz kaulam nacionālus, sportistus, kā arī trenerus,
fizioterapeitus. Arī jaunos sportistus. Tā ir tā Latvija, kad tu redzi, ka cilvēks ar invaliditāti var būt spēcīgs gan morāli, gan fiziski, gan garīgi. Viņš var būt spēcīgs ikdienā. Un tas viss ir sācies caur sportu un ar sportu. Es es tiešām redzu, kā atnāk bērni un kā viņi mainās, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, ar sportu, jo viņi redz, ka viņi var sasniegt vairāk. Un, protams, šie mūsu paralimpieši, mūsu Aigars Apinis un Diāna Krūmiņa, Edgars Bergs, un tagad arī Emīls Dzilne un vēl vairāki – jau bijušie.
Tad, kad viņi vinnē to zelta medaļu, un tad, kad viņi stāv uz tā goda pjedestāla un kad lielajā stadionā daudzo tūkstošu cilvēku klātbūtnē skan Latvijas himna, tajā brīdī bez asarām tu nevari iztikt. Un tu dziedi līdzi cauri asarām himnu un sajūti milzīgu lepnumu. Mēs esam tik maza valstiņa, bet varam tik ļoti lielas lietas. Tas ir lepnums, tas ir nu tā – līdz kaulam.
Bet Paralimpiskā komiteja nozīmē ne tikai augsto sasniegumu sportu, kas ir tās medaļas, kas ir olimpieši un uzvaras. Tas ir arī daudzu tādu cilvēku sports, kam ir īpašas vajadzības, kam ir grūti kaut ko izpildīt, ko sportā dara citi. Un šādā veidā mēs piesaistām ļoti daudzus cilvēkus arī šai kustībai un sportam.
Viņiem to izdarīt ir tikpat viegli, bet vajag pareizo pieeju un pareizos cilvēkus, kas parāda, kā var izdarīt, teiksim, to pašu vingrinājumu, tikai drusku citādāk. Un tieši paralimpiskajā kustībā mums ir dakteri, mums ir sporta ārsti, mums ir fizioterapeiti, mums ir psihologi.
Nu tieši tas pats, kas, teiksim tā, veselam cilvēkam. Un tas mazais bērns, tas jaunietis, kas atnāk uz parasportu, viņš sākumā pat īsti nezina, kā vingrot un ko ar to darīt. Bet mums ir studenti, mums ir treneri, mums ir fizioterapeiti. Kā teicu – speciālisti. Viņi parāda arī to – kā viņš var to izdarīt tikai savā veidā un varbūt – citādāk. Bet viņi izdara to pašu. Mani ļoti, ļoti priecē arī tas, ka ar sportu mēs mainām jauniešu domāšanu. Pilnībā. Nu, teiksim, jaunietis atnāk pie mums uz sporta nodarbību. Vienreiz, otrreiz. Pēc tam ir gads un divi, un viņš pabeidz vidusskolu. Viņš domā: “Tā, ko es tagad darīšu? Nu, profesionāls sportists no manis gan jau nesanāks, bet man gribās mācīties tālāk.”. Mums pašlaik jau ir pieci jaunieši. Tie ir reāli. Viens jau ir beidzis universitāti, viņi visi aizgāja mācīties kaut ko
saistībā ar sportu. Mums ir divas meitenes, cerebrālās meitenes, kuras ir pabeigušas fizioterapeitus. Mums ir puisis, kurš ir pabeidzis sporta menedžmentu, un te arī vēl domā par sporta žurnālistiku, grib rakstīt tieši par sportu. Mums ir meitenes, kuras mācījušās “Turībā”, arī par sporta organizatoriem. Tā pati Diāna Krūmiņa mācās par treneri. Mums Paralimpiskajā komitejā strādā Andrejs Filipovičs. Viņš ir sporta organizators. Viņš ir pabeidzis trenerus. Edgars Kļaviņš, kurš vada Ogrē bērnu un jauniešu sporta kustību,
pie viņa vienkārši bērni nāk, kuri kopā ar vecākiem sporto. Un viņš arī ir bijušais paralimpietis un viņš ir pabeidzis trenerus. Tā kā paralimpiskajā sportā ļoti mainās domāšana. Cilvēks atnāk un redz, ka viņš nav viens, ka viņam ir līdzīgi cilvēki. Un viņš redz tos labos piemērus, un viņš cenšas darīt to pašu. Un tā ir tā Latvija. Mēs stiprinām Latviju, arī mēs – cilvēki ar invaliditāti.
Attiecībā uz valsts attieksmi pret Paralimpisko komiteju, mums ir sajūta, ka mēs dzīvojam pēc pārpalikuma principa. Tas, kas paliek pāri, to iedos paralimpiešiem. Nu, tas nav forši. Būtu jaukāk, ja tomēr pievērstu uzmanību tam, ko mēs darām. Un paņemsim šīs pašas nodarbības. Ne visi būs paralimpieši. Nu nevar būt, ka jebkurš sportists būs olimpietis. Bet, šis sportists maina savu dzīvi. Viņš izdomā iet strādāt. Viņš izdomā iet mācīties. Tas nozīmē –uzreiz viņš vairs nav sociāli maznodrošināts. Viņš pelna savu algu. Viņš maksā nodokļus. Viņš neiet uz sociālo dienestu. Viņš neprasa apmaksāt elektrību vai malku. Viņš to izdara pats. Un to es esmu ļoti daudz redzējusi, ka tas notiek tieši caur sportu, jo tie cilvēki paliek aktīvi. Viņi redz, kas notiek blakus. Viņi konsultējas, īpaši Paralimpiskajās sporta dienās, ko mēs rīkojam divreiz gadā. Ar vienu reizi gadā vairs nepietiek. Vienkārši mēs nevaram vienā reizē tik daudz cilvēkus uzņemt, cik ir gribētāji. Un viņi tur satiekas. Tā ir socializācija. Mammas ar mammām parunājās, kaut ko jaunu uzzina. Rodas visādas jaunas grupiņas, idejas. Bērni brauc ekskursijās kopā. Nu, vienkārši mainās dzīve gan vecākiem, gan bērniem. Plus, ko es vēl teikšu. Ļoti daudz es esmu ievērojusi, ka tiem bērniem, kuri pie mums sporto, mammas tajā brīdī ir brīvākas. Viņām ir vieglāk. Viņas var aiziet, kamēr bērns ir sportiņā, pie friziera, pie manikīra vai uztaisīt masāžu. Un mammai arī uzreiz ir citādāka domāšana un garastāvoklis. Un viņa arī vienkārši sāk dzīvot, nevis sēž mājās ar to bērnu četrās sienās un plēš matus un nesaprot, ko ar to darīt.
Cik tālu mēs esam nākotnē ar paralimpisko sporta centru? Es ļoti ceru, ka mēs, iesim uz priekšu un ka tā nav mirusi ideja. Man ļoti gribētos mūsu valsts atbalstu, bet man liekas, ka tā tuvākajos gados nebūs, ņemot vērā, kas notiek pašlaik mums kaimiņos. Politiskā situācija un karš, pašlaik nav labi. Bet es tomēr ļoti ceru uz investoriem. Mēs esam sākuši runāt ne tikai Eiropā, bet arī ārpus Eiropas ar investoriem. Nu redzēsim, kāds būs tas iznākums. Un es domāju, ka decembrī mums varētu būt kādi jaunumi. Nu, ja gadījumā mums, tā teikt, viss sanāks, tad to centru mēs tomēr sāksim celt. Protams, ļoti gribētos gan pašvaldības atbalstu, gan valsts atbalstu. Bet ja šis lielais investors nāks iekšā ar to savu palīdzību, tad, protams, tas nebūs tikai Paralimpiskais centrs. Nē, nē, tas būs jebkuram cilvēkam pieejams, tā arī mēs to esam jau no sākuma pozicionējuši. Tas būs ļoti liels parks ar ļoti lielu infrastruktūru sportam, kur sporto visi, kas vēlas. Noteikti tur nebūs apkārt žogs. Visiem, kuriem nav slinkums un kuriem ļoti gribās pasportot, tas centrs arī būs atvērts.
Bet, jā – būs privilēģija jeb konkrēts atbalsts paralimpiešiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Sportošanas laiki paralimpiešiem būs pieejami tad, kad viņiem tos vajag. Nevis tā, kā mums pagaidām ir. Kad ir brīvs, tad jūs nākat, bet brīvs parasti ir vai nu vēlu vakarā, vai pa dienu. Bet cilvēki ar invaliditāti arī strādā. Mūsu sportisti visi strādā. Es varu pateikt, tie sportisti, kuri ir Paralimpiskās komitejas redzeslokā, kuri nav vēl paralimpieši, bet tāpat jau piedalās sacensībās, braukā uz starptautiskām sacensībām. Viņi visi strādā. Viņi visi maksā nodokļus, un viņi neiet pie sociālā dienesta un neprasa – man pienākas.
Tā, ka es novēlu Latvijai turpmāk vairāk šādus cilvēkus, vairāk izpratnes no sabiedrības, vairāk pielāgotu vietu, darbavietu un pielāgotu sabiedrisko ēku, tāpat sporta infrastruktūras. Un jūs redzēsiet, cik ļoti maz cilvēku sēdēs mājās un neko nedarīs!
