VIDEO. “Dīvaini, bet man Latvija ir klusums!” Aktieris Gundars Āboliņš par māju sajūtu
0
Kas Tev ir Latvija? Aktieris Gundars Āboliņš
Dīvaini, bet man Latvija ir klusums. Koku lapu šalkoņa, jūras šalkoņa. Meža kapi. Pastaiga pa mežu.
Smaidīgi, vienkārši cilvēki, kas pienāk klāt un tāpat pasveicina. Tāda sajūta, ka tu esi savējais. Nu, mana profesija ir tāda, ka, esot televīzijā vai radio, vai uz teātra skatuves, daudzi cilvēki mani uztver kā tādu senu paziņu un nāk klāt un saka: “jūs mani nepazīstat, bet es jums gribēju pateikt labdien! Lai jums dzīvē viss ir labi! Vārdu sakot, sāk atvainoties, ka viņš mani pasveicinājis. Jā, nemitīga atvainošanās arī man saistās ar Latviju. Mēs par visu nemitīgi atvainojamies, pat ja darām labu, vienalga atvainojamies. Un, jā, šie cilvēki, šie it kā nepazīstamie un tai pašā laikā ļoti zināmie un tuvie cilvēki. Tie man ir Latvija.
Uzmanības fokuss no Rīgas pamazām ir pavērsies uz āru, uz laukiem. Latvijas lauki, kur tie vēl ir saglabājušies, kur nav nošķūrētas viensētas, kur nav vēja ģeneratori salikti. Meži. Tā, ja tu saki vārdu Latvija, tad man šī ainava pirmā un tie lauku cilvēki nāk prātā. Ne teātris un ne Dzintaru koncertzāle, un ne Latvijas Televīzijas tornis, bet Latvijas lauki un vienkārši lauku cilvēki.
Tu daudz esi spēlējis ārpus Latvijas Un arī dzīvojis ārpus Latvijas. Kāds tad ir skats uz Latviju?
Tas ir tas, kas, pēc kā es ilgojos, būdams ārpusē. Šī sajūta, ka tu staigā basām kājām pa Jūrmalas smiltīm vai pa zāli, vai pat pa skujām brien un čiekuriem. Šī sajūta, ka tu esi šeit kā mājās. Faktiski jebkur. Jaunsudrabiņš arī taču gāja no mājām uz mājām. Viņš visur jutās kā mājās. Nevienam neprasīja atļauju makšķerēt kādā ezerā, jo Latvija bija viņa mājas.
Viņš arī gleznoja tur.
Viņš gleznoja, viņš copēja un viņš rakstīja. Nu es negleznoju un nekāds copmanis es neesmu. Bet tā mājas sajūta, kad saule tagad rudenī riet, vēl kaut kur dzērves kliedz pirms aizlidošanas. Migla paceļas virs ezera vai kāda dīķa. Odi vairs nekož. Un tāds klusums. Latvijas klusums.
Zini, kurš ir vērtīgākais brīdis izrādē, kura dēļ faktiski ir vērts visu divu, trīs, trīs ar pusi stundu izrādi spēlēt? Kurš ir pats svarīgākais? Kad izrāde beidzas un aizveras priekškars. Tas nenotiek vienmēr, bet dažkārt tas notiek. Ir šīs divas, trīs, varbūt četras sekundes klusums zālē. Lūk, šo triju, četru vai piecu sekunžu klusuma dēļ arī spēlē izrādi.
Teātris tomēr ir Latvijas dzīves atainojums. Mēs esam uzklausījuši Latvijas cilvēkus, viņu stāstus, un šajos stāstos arī ir viņu dzīve, tātad Latvija.
Tas nenozīmē, ka tur nav to tekstu. Teksti tāpat ir fiksēti un ir uzrakstīti, un tikpat precīzi, nu, teiksim, 99,9%. Vienmēr jau gadās kāda kļūme, kāds vārds izkrīt un tā.
Saprotams – dzīve un cilvēki jau ir vienīgais enerģijas avots, vienīgā degviela, ar ko darbojas teātris.
Tas, ko es skatītājam piedāvāju, tas jau ir smelts no dzīves, nevis kaut kur no ārpuses izdomāts un nolaists šeit. Bet, vai tā tēma, par ko mēs runājam no skatuves, tā ir tā, ko mēs ļoti vēlētos, lai tā būtu, kas skar cilvēku, kurš ir atnācis uz izrādi, ka tas viņu uzrunā, aizkustina un atmodina kādas spējas just kaut kam līdzi.
Man ir bijis dzīvē diezgan daudz mūzikas, un es īpaši nealkstu vēl to teātrī. Es klausos, kā putni pavasarī dzied, kad atlido. Un tā ir mūzika. Kā vējš tur, tās skujas vai lapas un zarus tur šūpo un šalc un reizēm nolauž pa zariņiem; kā lietus pakšķ. Arī tajā visā ir mūzika. Bet mūzika teātrī? Nu, protams, ka katrā dzīvē, katrā dzīves brīdī ir bijusi kāda saikne vai mūzika ir skanējusi, vai tu esi runājis par mūziku. Mūzika ir visabstraktākā, abstraktākā no mākslām un izsaka emociju tādā kopsavilkumā varbūt.
Bet man nav ne mīļākā komponista, ne mīļākā skaņdarba. Katra mūzika, ko es dzirdu, manī kaut ko atmodina. Ne katra, bet ir kas atmodina un ir kas neatmodina. Bet teātris. Teātrī, tāpat kā mūzikā, ir savs ritms, sava forma, kā skaņdarbā. Tas varētu būt saistīts ar mūziku, bet tiešāk es tā nevarēšu noformulēt.
Ir ļoti patīkami, ja kādam mans radio lasītais teksts arī iet pie sirds.
Es neesmu šausmīgi daudz lasījis. Tas nu ir tāds priekšstats par mani radies, varbūt maldīgs, ka es esmu izlasījis visu, ko es pa radio lasu. Nē, nu lasījis es to visu esmu. Par to jau liecina radioieraksts, bet līdz galam izlasījis diemžēl ne visu, jo laika jau nav. Bet man patīk tas process. Jā, man patīk lasīšanas process.
Es nemitīgi kaut ko lasu. Tekstus. Nu, es cenšos nelasīt ziņas. Bez tām es iztikšu. Bet, jā. To, kas ir labi uzrakstīts, ir arī bauda lasīt.
