VIDEO. “Ar sīkstumu mēs izdarām lielas lietas!” Ko Latvija nozīmē Robertam Flaumanim
0
Kas Tev ir Latvija? IT speciālists, eksperts Roberts Flaumanis
Ko nozīmē bērniem radīt interesi, bērnus apmācīt, radīt komandu, kas spēj aizbraukt uz pasaules vai Eiropas profesioonālām sacensībām, un tur viņi izrādās labākie vienā, otrā vai trešajā jomā?
Tas viss sākas ar smagu darbu pasniedzējiem, ģimenes locekļiem un mums; esot ļoti mazai nācijai, ļoti mazai valstiņai, spējam pierādīt to, ka mēs pasaulē esam labākie. Bet lai tur nonāktu, tur ir garš, garš ceļš ejams.
Bet tas jautājums – kas man ir Latvija? Man Latvija nav tikai valsts vai robežas, vai upe vai kalns. Tie ir cilvēki. Tie ir cilvēki, kas pašaizliedzīgi strādā ar sevi, strādā ar savām atvasēm. Jāatminas, ka jauniešiem, mēs runājam par jauniešiem, viss sākas no ģimenes. Ja ģimene nevirza jaunieti, tad viņš nespēs sasniegt neko. Nelīdzēs arī pasniedzēji vai blakus esošie jaunieši, kas mudina. Bet latvietis ir tāds – ar vēlmi sacensties, ar vēlmi būt labāks. Ar vēlmi būt – ar tieksmi uz izcilību.
Jau desmit gadus es piedalos EuroSkills un WorldSkills internacionālajos konkursos, no kurienes katru gadu mēs, mazā nācija, esam atbraukuši ar medaļām. Tie ir konkursi, kas pasaules gadījumā pulcē pat līdz 10 000 dalībnieku. Eiropas līmenī varbūt nedaudz mazāk, bet tik un tā mēs pierādām to, ka ar savām mazajām iespējām mēs spējam lielajām valstīm iet pa priekšu. Protams, tur ir budžeti, tur ir citas lietas, bet ar sīkstumu mēs tomēr izdarām lielas lietas. Lai sasniegtu izcilību, lai pierādītu sev un citiem to, ka esam labākie.
Formāts EuroSkills un WorldSkills konkursam ir profesiju (tā sauktās) olimpiskās spēles. Profesijas dažnedažādākās – no pavāriem līdz metinātājiem, programmētājiem. Pilns spektrs. Pārsvarā šis formāts nāk no profesionālajām skolām, un tas arī sākās kā profesiju olimpiāde Eiropas līmenī, un pēc tam jau tas attīstījās arvien vairāk un vairāk un plašāk, lai ne tikai vienādotu, ja tā var teikt, to profesiju pamatu starp valstīm un saprastu, kādi speciālisti mums ir nepieciešami, bet arī – lai veicinātu izaugsmi. Mēs mācāmies ļoti daudz viens no otra. Esmu eksperts, tas nozīmē, esmu arī vērtēšanas komisijas loceklis. Un mēs sagatavojam darba uzdevumus. Mēs strādājam ar jauniešiem, mēs rūpīgi ejam cauri, ne tikai skatoties uz šo konkursu, bet uz visu profesiju, jo tas konkurss jau nāk no tā pamata, kas ir profesija. Tas ir tas, ko tu dari.
Ja pavārs iemācās labāk uzsmērēt sviestmaizīti, tas tā maigi teikts, bet tie jaunieši tur šedevrus rada. Mūsu metinātājs māk sametināt pareizi lietas un sametināt tās ar pirmo reizi. Jaunieši nonāk pēc nacionālā konkursa pie manis, es viņus sagatavoju. Viņi māk savu pamata arodu. Un tad jau mēs trenējamies un skatāmies, kur ir tās lietas, kas pietrūkst, vai tur laika menedžments vai kāda cita lieta.
Kā tas izskatās digitālajās prasmēs? Nu, ja pavāriem vai metinātājiem ir vieglāk, skaistāk – viņi uzbūvē šedevru un tad komisijas locekļi skatās un brīnās, kas tad tur ir vai kā tur nav. Digitālās prasmes, protams, novērtēt ir grūtāk, jo, mēs klakšķinām pa klaviatūrām un skatāmies filmu televizorā. Bet mēs veidojam darba uzdevumus, kas ir ļoti pietuvināti reālajai dzīvei. Piemēram, mana profesija ir mājaslapu izstrādātājs, kur es organizēju vai piedalos tajā. Tad mēs mēģinām to mājaslapu izveidot ļoti īsā laika periodā, es teiktu – divās, trijās stundās izdarīt to, ko darba vidē, normālā darba vidē, darītu nedēļu vai mēnesi. Mēs mēģinām to izdarīt ļoti ātri, ļoti skrupulozi, ļoti precīzi.
Tātad jebkurš normāls uzņēmējs vai nevalstiska struktūra, vai valsts iestāde, ja viņi gribētu normālu, adekvātu projektu, īsi un kodolīgi, tad viņam jāiet uzrunāt darbam ir šo audzēkni, kas pabijis EuroSkills un WorldSkills konkursā?
Tā var teikt, jā, bet šie audzēkņi jau strādā. Viņi jau ir izķerti, neizejot no skolas sola. Jo, lai tu kļūtu, lai tu nonāktu šajā kategorijā, ka tu vari sacensties, tev ir jābūt pašdzenulim. Tas nozīmē, ka tevi visticamākais jau kāds ir noķēris.
Ko nozīmē, ka tu paņem šos audzēkņus un brauc uz dažādām tālām, ļoti tālām pasaules valstīm? Un tur ir tiešām priekšā ir desmit tūkstoši dažādi censoņi, un tu viņiem esi par grupas vadītāju, tūrisma gidu, tēti, skolotāju, ministrijas pārstāvi un vispār pārstāvi Eiropu.
Komanda parasti ir nacionālā komanda. Reti kad braucu es viens pats. Vienīgais gadījums, kad es braucu viens pats audzēknim līdzi, bija pēc kovida uz Koreju, kur tiešām es biju tīmlīderis, psihologs, es biju pilnīgi visa pārstāvošā grupa, jo mēs bijām ar konkursantu divatā. Bet parasti ir atbalstošā grupa. Tas ir tā, kā es minēju, līdzīgi kā Olimpiskajās spēlēs. Mums ir cilvēki, kas rūpējas par konkursantiem, kamēr viņi atrodas tur, lai viņiem būtu labi, lai viņi ir paēduši, lai viņi justos labi un var veikt to savu darba pienākumu.
Un tā komanda, tā saliedētība, tā eksistē, un bez tās nevar. Tāpēc es minēju, ka komandai ir milzīga nozīme, ka musu konkursantam ir vecāki, draugi, visi viņi arī bieži vien brauc līdzi. Tad, ja var atļauties. Nu, droši vien uz Singapūru mums maz brauc līdzi, bet tik tikko bijām Dānijā, Heringā, atbraucām ar medaļām. Mums bija līdzi atbraukuši atbalstītāji – audzēkņi no skolām, bija vecāki. Stress ir tas, ar ko visvairāk jācīnās, līdz ar to arī jānoturas, jāpalīdz savākties audzēkņiem; jo – It īpaši mans konkursants, viņam kājiņa paslīdēja pēdējā konkursā, bet tik un tā izcīnīja medaļu. Savācās puisis un izdarīja.
Kādai jābūt izglītības attīstībai nākotnē profesionālajā vidē? Tas ir tāds smags jautājums. Man liekas, viņi iet daudz ātrāk uz priekšu un spēj noķert un saprast to, kas industrijai vajadzīgs, labāk – nekā to dara universitātes. Universitātes ir varbūt bišķīt smagnējākas, bet es teiktu, ka šobrīd tie audzēkņi, kas nāk ārā, kas ir tie, kas tiešām vēlas to profesiju, viņi ir gatavi strādāt un gatavi ļoti ātri aiziet garām tiem, kas viņiem māca.
Ko es novēlu Latvijai? Es Latvijai noteikti novēlu izaudzināt vairāk šādus audzēkņus, kas negrib padoties, kas grib sasniegt augstumus, jo mēs esam ļoti maza valsts.
