VIDEO. “Latvija man ir mana zeme. Tā ir elpa mežos, saknes laukos un cerība klasēs” – Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas direktore Gundega Muceniece par savu Latviju
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Vācu valodas skolotāja Gundega Muceniece, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas direktore
Ko man nozīmē Latvija? Sākšu kā cilvēks, kā latviete. Latvija man ir mana zeme.
Ļoti taustāmā veidā. Zeme, kurā mēs joprojām sev un saviem pēcnācējiem varam izaudzēt bioloģiski drošu pārtiku. Latvija man noteikti Latvijas meži, kuros ir labi elpot. Tā ir mūsu jūras piekraste. Es teikšu, skaistākā Eiropā ar tuvu piecsimt kilometriem smilšu pludmaļu. Bet Latvija, protams, ir valsts, par kuru mums pašiem rūpēties un nosargāt to. Tie ir mūsu cilvēki. Tā ir mūsu tauta. Lai arī – mūs mēdza dēvēt par ļoti klusu tautu, atturīgu. Bet mana dziļākā pārliecība ir, ka tad, kad tas ir izšķiroši, mēs patiešām esam spējīgi pastāvēt paši par sevi.
Atgriežoties pie cilvēkiem, Latvija noteikti ir mani senči. Tie ir mani vecvecāki, vecāki, tie ir mani bērni un patiesībā arī jau mazbērni, jo tieši Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā esmu kļuvusi arī par vecmāmiņu.
Patiešām pašlaik nāku no Prezidenta pils, kur Rīgas Valsts vācu ģimnāzijai – ar šādu nosaukumu mūsu skola ir pazīstama no 2010. gada, pasniedza Kronvalda balvu. Un apbalvojumu par trešo vietu darbā ar talantīgiem skolēniem valsts ģimnāziju vidū.
Tā ir šodien skolai liela atbildība – veidot jauniešus, kas strādās rītdienā, kas rūpēsies par manis minēto zemi un valsti rītdienā. Un vienlaikus – tā ir milzu iespēja būt dzīviem pašiem kā cilvēkiem. Dzīviem, jo, manuprāt, nav lielāka izaicinājuma un prieka kā strādāt ar jauniešiem. Jaunieši šodien ir zināt griboši un mācīties griboši. Es gribu ticēt, ka šobrīd skolā jau ir paaudze, kas ir arī domāt griboši, jo domāšana patiesībā ir diezgan nopietna prasme. Es uzdrīkstēšos teikt, ka mana paaudze piederēja pie tiem skolu jauniešiem, kuriem bija izpildītāja loma. Šodien jaunietis pats nosaka savu mācīšanās procesu, un par to īstenībā ir arī “Skola 2030”. Var būt dažādi viedokļi par šo modeli, bet tas ir stāsts par to – kā es domāju. Tas ir stāsts par to, kā es uzraugu savu domāšanu, kā es spēju novērtēt – vai es esmu sasniedzis savu virzīto rezultātu. Un, manuprāt, tā ir ārkārtīgi svarīga prasme, lai kritiski spētu izvērtēt visdažādākos jautājumus šodienā, ko mūsu jaunieši patiesībā šodien jau prot. Tad nu ir jāsaka “paldies” mums pašiem, vecākai paaudzei, kas ir veidojuši iespēju bērnībā jauniešiem pašnoteikties.
Esmu diezgan pārliecināta, ka šobrīd šie pirmie darba augļi, mūsu vecāku paaudzes darba augļi – tie ir jaunieši, kas diezgan skaidri sevi redz jau rītdienā. Un tā ir arī skolotāju ikdiena, vismaz mūsu ģimnāzijā patiešām strādāt ar jauniešiem, kuri uzdod jautājumus: “Kā es varu kļūt labāks savā jomā, ko es jau esmu izvēlējies un kas man vēl būtu jāizdara, esot jau sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadus vecam?”
Mēs esam skola ar simts četru gadu tradīciju. Mēs mītam divās ēkās, viena no tām būvēta 1931. gadā. Tā šodienā iemieso tā brīža sajūtu par to, ko nozīmē būt par izglītībai atvērtu telpu. Sākot jau tīri fiziski ar arhitektūru, ar augstiem griestiem un plašiem gaiteņiem. Vienlaikus arī otrā ēka, kas ir būvēta 2000. un 2001. gadā, kas iemieso tā laika izpratni par to, kādai ir jābūt izglītības telpai. Un es domāju, ka mēs ļoti labi varam ar skolēniem diskutējot, spēlēties ar šo domu. Jūs simbolu mazliet jau arī devāt.
Skola šodienā noteikti ir atšķirīga. Kāda tā ir bijusi? Patiesībā to nevar salīdzināt. Katrs gads desmit desmitgadēs nes kādu savu specifiku. Bet šodienas jaunieši novērtē gan vēsturisko elpu un auru, gan spēj salīdzināt ar tām iespējām, ko dod šodienas pieeja izglītības veidošanai telpā ar moderniem mācību kabinetiem, bez kuriem mēs nevarētu būt izcilība STEM jomā. Un mēs noteikti esam arī tradīcijās balstīta skola. Mēs esam pārmantojuši lielu tradīciju vēl kopš pavisam seniem laikiem. Tā ir vācu valoda, mēs joprojām šo tradīciju turpinām kā pirmo svešvalodu. Mūsu skola ir viena no retajām Latvijas skolām, kas piedāvā vācu valodu apgūt. Tā ir arī tradīcija nepazaudēt šo valodu, lai tā nebūtu tikai nosaukumā, bet lai tā patiešām būtu dzīva valoda arī mūsu skolā. Līdz ar to vidusskolas posmā šodien katrs mācās vācu valodu atbilstoši tam, kādas ir viņa zināšanas. Jo kā valsts ģimnāzija, kurā skolēni mācās no septītās klases, protams, mēs saņemam savus skolēnus septītajā klasē. Mēs saņemam arī jaunu skolēnu plūsmu desmitajā klasē, bet mūsu mērķis ir saglabāt tieši šo vācu valodu – gan kā valodu, gan arī kā tradīciju mūsu skolā.
Kādā veidā bērniem iemācīt – paliksim Latvijā, veidosim ģimenes, audzināsim bērnus? Šis nav viegli un viennozīmīgi atbildams jautājums, un droši vien nebūtu arī pareizi teikt par savu priekšzīmi, lai arī tas ir būtiski – veidot ģimenes un uzturēt ģimenes. Es kā skolotāja, arī kā skolas direktore, skolēniem vienmēr esmu rosinājusi doties ārpus Latvijas, apgūt zināšanas, iegūt papildu pieredzi ar domu – šo visu vest atpakaļ, vest atpakaļ uz Latviju, izmantot mūsu valsts pilnveidei un izaugsmei. Jo mans redzējums ir, ka ir jāspēj salīdzināt. Mēs nevaram salīdzināt, ja mums nav dažādu pieredžu. Bet mūsu uzdevums ir tomēr dot atpakaļ valstij un zemei, no kuras mēs esam nākuši. Tātad atdeve, lai nebūtu tikai tā, ka mēs ņemam, jo patiesībā mēs visi esam patērētāji ļoti plašā dzīves jautājumu lokā. Bet būtu jāapzinās ļoti skaidri, kas ir tās situācijas, reizes, kad mēs dodam apzināti atpakaļ, un tas ir arī tas, ko skola caur vērtību izglītību mēģina nodrošināt šodienā, tai skaitā arī jauniešiem. Jauniešus iepazīstinot ar iespējām, kas ir iespējamas Latvijā. Arī mūsu skola ir lepna ar desmitām un, ja ne simtām patiešām sabiedrībā plaši pazīstamām personībām. Un kāpēc gan ne mēs? Kāpēc mums nākamajos desmit, divdesmit, trīsdesmit gados nebūt šo personību lokā?
Kā skolā izdodos izveidot labu, draudzīgu, saticīgu un uz vienu mērķi ejošu skolotāju kolektīvu? Mēs tādi esam. Es domāju, ka tas ir saistīts gan ar iepriekš ieskicēto par pašu skolas vidi, jo, ienākot vidē, cilvēks pieņem tās elpu un ir ļoti grūti būt atšķirīgam. Arī skolēniem es reizēm saku – ja mēs nepieņemam kādas vērtības, tad ir tikai laika jautājums, kuram nāksies aiziet. Un es domāju, ka tas ir līdzīgi arī ar skolotājiem. Skolotāji jūt, ka mēs domājam vienā virzienā, ka mēs redzam līdzīgas lietas, ka mēs spējam noformulēt mērķus, uz kuriem mēs visi esam gatavi iet. Un man gribētos teikt, ka mums tas izdodas. Man ir lieliski kolēģi, kas pašu labāko spēj dot arī skolēniem.
Mans vēlējums Latvijas zemei, tautai un valstij ir nepazaudēt cilvēkus, jo tas ir liels izaicinājums jauniešiem. Teikt: “Dodies meklēt zināšanas, bet atgriezies atpakaļ.” Nepazaudēt jauniešus, dodot cerību, ka Latvija grib redzēt jaunos speciālistus Latvijā, dodot iespēju izmēģināt spēkus jau pietiekami jaunā vecumā jauniem cilvēkiem un veidojot vidi visdažādākajā spektrā, tādu, kurā gribas mums katram būt. Es ticu, ka Latvijai tas izdosies.
