VIDEO. “Latviju es mīlu nevis tāpēc, ka tā ir labāka – bet tāpēc, ka tā ir mana!” Vestards Šimkus pirms valsts svētkiem izsakās
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Pianists Vestards Šimkus
Man personīgi Latvija ir mājas. Lai kur pasaulē mani aizvestu profesionālās mūziķa gaitas, nevienu citu zemi es nekad neesmu saucis par savām mājām. Un no sirds ceru, ka man to nekad nenāksies darīt.
Latvija ir tik nesaraujami saistīta ar manu identitāti, ka tikai šeit es varu pilnībā būt es pats. Esmu pārliecināts, ka, dzīvojot jebkur citur, es kaut kādā mērā jau būtu cits. Latviju es mīlu ne jau tāpēc, ka tā būtu labāka par kādu citu zemi, bet gan tāpēc, ka tā ir mana.
Man kā mūziķim – radošas profesijas pārstāvim – Latvija ir arī galvenais iedvesmas avots ar savu ainavu, unikāli gleznainajām mākoņu formām, spilgtajiem gadalaikiem, dabas dzīvīguma veldzējošo mieru un cilvēku skaistajām sejām, kādas šajā ainavā ir redzētas jau gadu simtiem.
Tie ir cilvēki, kas cauri laikiem ir pratuši novērtēt un saglabāt mūsu dabas skaistumu, dzīvojot saskaņā ar to un apdziedot to tautasdziesmās, kuras, es nešaubos, ir pamatā latviešu īpašajam talantīgumam, kas izpaužas dažādās jomās, bet jo sevišķi – mūsu tautiešu smalkajā muzikalitātē, kuru apbrīno un cildina visā pasaulē, pateicoties gan mūsu daudzajiem izcilajiem profesionālajiem mūziķiem, gan arī, piemēram, amatierkoru kolektīviem.
Tādēļ gan man, gan visai pasaulei Latvija ir akadēmiskās mūzikas lielvalsts, jo plašajā Latvijas mūzikas skolu tīklā tiek kopta tradīcija, kas izpaužas ilgstoši pārbaudītā apmācības sistēmā, veidojot mūsu mūziķus par meistarīgiem Rietumu klasiskās mūzikas šedevru interpretiem, kā arī jaunu un klausītājus uzrunājošu skaņdarbu radītājiem.
Piederība pie Rietumu kultūras telpas, cieņa pret tradīciju, skaistuma mīlestība un tiekšanās uz izcilību nav nejauši elementi manā, iespējams, idealizētajā Latvijas raksturojumā. Šodienas globālo draudu ēnā latvieši it kā pašsaprotami apzinās sevi kā vienotu nāciju, taču tas nebūtu iespējams, ja pirms astoņsimt gadiem šajā teritorijā dzīvojošās, sadrumstalotās, kaimiņzemju iebrucēju plosītās, savstarpēji bieži karojošās pagāniskās baltu ciltis nebūtu nonākušas Rietumeiropas kristīgās civilizācijas paspārnē.
Tāpēc man kā katoļticīgam kristietim īpaši nozīmīgas Latvijas saknes manuprāt ir viduslaiku Livonijā, kas pastāvēja vairāk kā trīssimt gadu un ko izveidoja katoļu bruņinieki, mūki un bīskapi, kuri šeit atnesa ne tikai vēsti par vienīgo īsto Dievu – visa Labā, Patiesā un Skaistā avotu, bet arī pirmos Rietumeiropas klasiskās mūzikas paraugus – tradicionālās Latīņu Mises gregoriskos dziedājumus. Turklāt ar savu klātbūtni viņi arī pasargāja mūs no kaimiņzemju uzbrukumiem, pamazām izveidojot mūsu senču vidū lielāku savstarpējo mieru, stabilitāti un viengabalainību nekā tas būtu iespējams jebkādos citos apstākļos.
Tādējādi man Latvija nav iedomājama bez kristietības klātbūtnes – kristīgajiem tikumiem un no tiem izrietošās dievišķās kārtības, kas kā stūrakmens bija svarīgi arī Latvijas Republikas dibinātājiem, jo viņi par mūsu valsts himnu izvēlējās dziesmu, kas ir lūgšana Dievam. To dziedot, ikviens no mums vēršas pie Dieva ar lūgumu svētīt mūsu tautu, neizbēgami atzīstot savu pazemību Viņa dievišķās kārtības un varenības priekšā. Jo tikai turoties pie visu vērtību pamatiem un Dieva vārdu vērtējot augstāk par cilvēku lēmumiem, mēs varam būt patiesi brīvi, kā arī dot vislabāko arī mūsu Latvijai un viens otram.
Un visbeidzot – kā šīs valsts pilsonim mana Latvija ir ikviens līdzpilsonis, kas, par spīti šķietamam pārspēkam, iemieso izslavēto latvieša sīkstumu, nenoticot un nepadodoties globālisma vēsmu atpūstām destruktīvām ideoloģijām. Tas ir iespējams. To paveic ikviens, kas seko Dieva likumiem pat tad, kad tas šķiet pārāk grūti un neizdevīgi; to paveic ikviens, kas laulības svētumu un ģimenes nedalāmību mīl vairāk par savām mainīgajām sajūtām un iegribām; ikviens, kurš vairo skaistumu mums visapkārt; ikviens, kurš uzdrošinās aizstāvēt vārda brīvību publiskajā telpā visos laikos. To paveic ikviens, kas mīl un sargā savus bērnus un viņu dzīvību jau no tās pirmsākuma, kā arī māca viņiem novērtēt to, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur varam sarunāties latviešu valodā, ko būtu vēlams nepiesārņot ar svešvalodu izteicieniem. Jo mūsu valoda ir mūsu mājas.
Kāds varbūt teiks, ka tādu cilvēku ir maz. Un tā būs tiesa. Kāds cits – ka tas ir brīnums, ja tādi cilvēki vispār eksistē. Un arī tā būs tiesa. Bet vēl kāds varbūt cerēs, ka reiz nākotnē tādu cilvēku būs daudz, daudz vairāk. Un cerība ir viens no tiem tikumiem, kas to kādudien var pārvērst realitātē. Es tam ticu.
