VIDEO. Viesturs Ķerus: “Purvi ir Latvijas piramīdas – dzīvas un neaizvietojamas!”
0
Kas Tev ir Latvija? Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, rakstnieks, publicists Viesturs Ķerus
Man Latvija neapšaubāmi ir Latvijas daba; neesmu vēsturnieks, neesmu antropologs, tāpēc es varu kļūdīties, bet esmu pārliecināts, ka Latvijas daba veido pamatu mūsu kultūrai un līdz ar to arī mūsu identitātei. Jau sākot ar valodu, jo, teiksim, latviešu valodā mēs vārdu “mežs” lietojam kā sinonīmu vārdam “savvaļa”. Mēs runājam par meža pīli un meža zosi vai meža cūku – ne obligāti kā par dzīvniekiem, kas dzīvo mežā, bet vienkārši par tiem, kas nav mājas zoss, mājas pīle vai mājas cūka. Un redz – ne tikai valodā, bet, ņemot vērā tos dabas apstākļus, tas vijas cauri visam – gan tam, kādus svētkus mēs svinam un kādas ir mūsu tradīcijas šajos svētkos, no kādiem materiāliem mēs būvējam māju un kādu māju mēs būvējam, ko mēs ēdam, kādus vārdus mēs dodam saviem bērniem un savām mājām. Tam visam vijas cauri daba un, pirmkārt, mežs. Mežs ir sinonīms dabai bieži vien latviešiem tāpēc, ka mežs ir galvenā dabiskā ekosistēma Latvijā. Un es pats dzīvoju mežā, un es esmu tāds Latvijas konservatīvais. Es teiktu: tur, kur es esmu ieaudzis, tur man ir labi. Man nepatīk braukt prom no mājām, man nepatīk braukt prom no Latvijas. Bet tad, kad nu ir jābrauc un darba vajadzībās man bieži ir jābūt ārpus Latvijas, to meža trūkumu izjūtu gandrīz fiziski, jo maz ir tādu vietu, kurp mēs varam aizbraukt, kur meža būtu tikpat daudz kā Latvijā.
Bet problēma ir tā, ka tad, ja mums ir kaut kā daudz, mēs pret to sākam izturēties nevērīgi. Mēs reizēm pat pārspīlētu vērtību piešķiram kaut kam, kā mums ir maz, bet pavirši izturamies pret lietām, kā mums ir daudz; to ļoti labi pirms gandrīz simts gadiem pateica mežkopis Krišs Melderis, kurš, starp citu, bija ne tikai mežkopis, bet tolaik arī Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors. Viņš teica, ka kādreiz mēs upurējām zeltu mežam, bet tagad mēs upurējam mežu zeltam. Un diemžēl viņa teiktais ir aktuāls joprojām arī mūsdienās, jo mēs tādā virsrakstu un lozungu līmenī reizēm sakām, ka mežs ir ekosistēma; Latvijas meža politikā deviņdesmit astotajā gadā ir ierakstīts, ka mežs nav mērāms latos un kubikmetros; bet tad, kad tas nonāk līdz reālai dzīvei, reālai politikai, tad visbiežāk mēs tomēr mērām mežu latos un kubikmetros. Ja mēs jautājam, vai meži ir apsaimniekoti ilgtspējīgi Latvijā, tad mēs saņemsim atbildi kubikmetros. Un ar šādu loģiku mums arī tiek mēģināts iegalvot, ka kailcirtes, kur varbūt vairs neaug koki, ka tas joprojām ir mežs. Bet mežs noteikti nav tikai kubikmetri un tikai vieta, kur audzēt un iegūt koksni. Mežs ir mājas un vārds “ekosistēma” arī ir cēlies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē māju. Un mežs ir mājas melnajiem stārķiem, mežirbēm, kas te dzīvoja tad, kad mēs vēl tikai mācījāmies dzīvot. Un šobrīd mežs ir mājas arī Latvijas cilvēkiem. Un varbūt, ka nav daudz to, kas, tā kā es – fiziski dzīvo mežā, bet tomēr katram no mums ir kaut kāds savs – īpašais mežs. Vai tā ir mūsu sēņu vieta, vai tā ir vieta, kur mēs gājām bērnībā pastaigāties ar vectēvu? Vai varbūt tā ir vieta, kur mēs vienkārši brīvdienās atpūšamies, atgūstam garīgo veselību, lai pēc tam pirmdienā atkal varētu ražīgi strādāt?
Un, un to visu mēs atstājam aiz kadra tad, ja mēs uz mežu skatāmies tikai kā uz koksnes kubikmetriem. Un reizēm mēs dzirdam tādus apgalvojumus, ka tad – ja nevalstiskās organizācijas dabūtu savu, tad visa Latvija pārvērstos par vienu lielu rezervātu. Bet tā, protams, nav. Nevalstiskās organizācijas noteikti neiestājas pret koksnes izmantošanu, un, ja mēs atbildīgi apsaimniekotu Latvijas mežus, tad koksne būtu dabai draudzīgs materiāls un galu galā koksnes izmantošana arī ir daļa no mūsu latviskās identitātes. Bet tas, pret ko gan cīnās vides organizācijas, ir pret to otro galējību. Es nezinu, lai cilvēki baidās no domas dzīvot rezervātā, bet es domāju, ka ir gana daudz cilvēku, kas baidās dzīvot rūpnīcā; galu galā, kas baidās no tā, ka vienīgā iespēja pabūt dabā būs aizbraukt uz kādu aizsargātu teritoriju vai braukt kaut kur prom no Latvijas. Tā kā šobrīd cilvēki no ārzemēm – tūristi brauc uz Latviju atpūsties mūsu mežos.
Vēl bez mežiem viena lieta, ko es gribu pieminēt, kas ir ļoti būtiska Latvijas dabas vērtība, tie ir purvi, bet ar purviem stāsts ir drusku citādāks. Mēs jau izsenis tos vērtējam kā vietu, kur mēs varam iegūt dzērvenes. Tātad purvi ir svarīga vieta, kur mēs varam iegūt dzērvenes un tā uzturēt mūsu veselību. Bet tradicionālais skatījums uz purviem ir, ka tā ir kaut kāda ļauna vieta, kur var apmaldīties, noslīkt, aiziet bojā. Bet tomēr mūsdienās mēs arvien vairāk saskatām purvu vērtību un arī purvs ir mājas daudzām augu un dzīvnieku sugām un daļai no tām – vienīgās mājas. Kā jau teicu, mēs purvus sākam vērtēt arvien augstāk. Ne velti Ķemeru nacionālajā parkā Lielais Ķemeru tīrelis ir viens no galvenajiem dabas tūrisma objektiem Latvijā. Un, ja kādreiz iznāk tur būt, Ķemeru tīrelī ir vērts apstāties un padomāt, ka šis purvs tur ir jau ilgāk nekā astoņus tūkstošus gadu. Tas nozīmē, ka tad, kad Latvijā vēl bija akmens laikmets, Ēģiptē cēla piramīdas, Ķemeru tīrelis jau bija purvs. Un tāpēc man liekas briesmīgi tas, ka mēs, ka mēs mežus mēram koksnes kubikmetros, tā purvu mēs bieži vien mēram kūdras tonnās. Un tad mēs tā – ar vieglu roku iznīcinām gadu tūkstošiem pastāvējušu ekosistēmu, lai audzētu tomātus. Un tas, man liekas, ir līdzīgi kā noārdīt piramīdas un saskaldīt tos akmeņus, lai izmantotu kā ceļa klājumu. Un patiesībā – sliktāk, jo piramīda tiešām ir tikai vēstures piemineklis. Bet mežs un purvs joprojām ir ne tikai piemineklis Latvijas dabai, bet joprojām dzīva un svarīga ekosistēma.
Un reizēm tādos pesimistiskākos brīžos mēs varam mierināt sevi ar domu, ka globāli jau nekas nenotiks. Ja mēs nocirstu visus mežus un pārdotu tos kā baļķus uz Lielbritāniju un Dāniju, noraktu visus purvus un pārdotu kūdru uz Vāciju, neviena suga jau no tā neizmirtu. Pasaulē joprojām būtu mežirbes un melnie stārķi. Tie būtu mēs, kam tā dzīves vide būtu sabojāta. Mēs, kas būtu zaudējuši savas mājas, nevis, tie putni. Un tāpēc es tomēr cenšos arī neskatīties tikai pesimistiski, jo tāds pesimisms jau nav motivējošs. Mums vajag paturēt vienkārši prātā – kas var notikt, ja mēs attieksimies pret savām mājām pavirši.
Bet tai pašā laikā es redzu, ka ir daudz meža īpašnieku, kas apsaimnieko savus mežus atbildīgi. Ir daudz lauksaimnieku, kas arī pļavās neredz tikai sienu, bet redz arī ziedus un putnus, un kukaiņus. Un svarīgi ir, paturot prātā tos sliktākos scenārijus, ir mums visiem kopā likt saprast lēmumu pieņēmējiem, ka Latvijas daba nav tikai ražošanas resurss, ka Latvijas daba, pirmkārt, ir daļa no mums un tā ir mūsu mājas.
Vēlējums Latvijai. Kļūt gudrākai un kļūt saudzīgākai pašai pret sevi. Ar to domājot arī cilvēkus un viņu vietu dabā, jo atrauti no dabas mēs arī nevaram pastāvēt.
