Pieaug sociālā nevienlīdzība. Vai nabadzības posts Latvijas laukos uz palikšanu? 10
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lauku ļaudis nereti sūrojas, ka ir grūti atrast darbu par puslīdz pieklājīgu samaksu, savukārt zemnieki un lauku uzņēmēji žēlojas, ka trūkst kārtīgu strādnieku.
Līdz ar ekonomikas struktūras maiņu un lauksaimniecības modernizāciju arī Latvijas laukos palielinās plaisa starp turīgākiem un trūcīgākiem iedzīvotājiem.
“Mājas Viesis” devās uz Vecumnieku novadu, lai saprastu, vai un kā iespējams mazināt šo plaisu.
Vecumnieku novada kamīnmalkas ražošanas uzņēmuma “Wood4ex” vadītājs Jānis Ratnieks ieved savā kabinetā un rāda atlūgumu, ko pirms brīža uzrakstīja kāda darbiniece.
“Atnāca, nostrādāja pāris dienu, un viss. Izdomāja, ka pietiek.
Bet tas vēl nav rekords, jo mums bija kāds darbinieks, kurš darbā uzkavējās tikai četras stundas. Laikam saprata, ka šeit tiešām būs jāstrādā, un aizgāja neatskatoties.
Laukos cilvēki bieži žēlojas, ka nevar atrast darbu. Bet es esmu ierakumu otrā pusē un redzu, ka arī sameklēt sakarīgus darbiniekus ir ļoti grūti,” spriež Ratnieks.
Lauku noslāņošanās
Padomju okupācijas laikā bezdarba problēmas Latvijas laukos nebija, vismaz ne tiešā veidā, jo katrā republikas nostūrī bija izveidoti kolhozi un sovhozi, kas nodarbināja simtiem strādnieku. Mūsdienās lauksaimnieciskā ražošana ir kļuvusi daudz efektīvāka, un kādreizējā kolhoza teritorijā ar zemes apsaimniekošanu tiek galā pāris lielsaimnieku, kas iegādājušies vai nomā simtiem un tūkstošiem hektāru lielas platības.
Modernā lauksaimniecības tehnika nodrošina iespēju visu paveikt pašu spēkiem vai ar dažu strādnieku palīdzību. Bet ko iesākt visiem pārējiem lauku iedzīvotājiem?
Daudzi, neredzot attīstības iespējas Latvijā, ir aizbraukuši uz ārzemēm, kur strādā Īrijas šampinjonu fermās un Norvēģijas lašu audzētavās. Viņi nevar un negrib gaidīt, līdz Latvijas labklājības un atalgojuma līmenis būs sasniedzis bagāto Rietumeiropas valstu rādītājus.
Taču visi vēl nav aizbraukuši, vairums cilvēku ir palikuši turpat Latvijas laukos, kur vērojama arvien izteiktāka noslāņošanās.
Lielsaimnieki paplašina savas saimniecības, uzlabo darba ražīgumu, un daži jau pamanījušies iekļūt Latvijas miljonāru sarakstos. Tikmēr sīkzemniekiem, kas balansē uz naturālās saimniecības robežas, kļūst arvien grūtāk konkurēt un izdzīvot.
Protams, sociālā nevienlīdzība ir bijusi visos laikos; pietiek palasīt latviešu literatūras klasiku, piemēram, Jāņa Poruka stāstu “Kauja pie Knipskas”, kur “bālais zēns” Cibiņš ar skaudību noraugās uz turīgā saimniekdēla Buņģa rocību. Par laimi, kopš Poruka laikiem Latvijas laukos ir samazinājusies absolūtā nabadzība (nespēja nodrošināt cilvēka pamatvajadzības, piemēram, ēdienu un apģērbu), jo mūsdienu Latvijā vairs nav daudz bērnu, kam gluži kā Cibiņam vienīgās pusdienas būtu sakaltusi maizes šķēlīte.
Taču vēl aizvien plaši izplatīta ir relatīvā nabadzība (zems dzīves līmenis uz citu sabiedrības locekļu fona).
Tā kā lauksaimniecībā ir nodarbināti arvien mazāk cilvēku, viens no risinājumiem būtu lauku tūrisma un ražošanas uzņēmumu attīstība. Taču uzņēmēji neraujas būvēt ražotnes ārpus pilsētām, jo daudzviet nav atbilstošas infrastruktūras un pietiekami kvalificēta darbaspēka.
“Grūti cerēt, ka Latvijas lauku vidē kāds būvēs lielas rūpnīcas, jo mūsu infrastruktūra nav tam piemērota. Tādēļ vairāk būtu jāorientējas uz mazo un vidējo biznesu,” secina Laimdota Straujuma, kas savulaik darbojusies gan zemkopības ministres, gan premjeres amatā.
Dzimtenē tomēr vieglāk
Vecumnieku novada uzņēmums “Wood4ex” nodarbojas ar kamīnmalkas ražošanu, kaltēšanu un eksportu uz Rietumeiropas valstīm. Pandēmijas laikā uzņēmums bija nonācis dīkstāvē, jo apsīka pasūtījumi, bet nesen atkal atsācis darbu. Šobrīd tiek meklēti darbinieki, bet ar to neklājas viegli. Iespējams, daudziem šķiet, ka piedāvātais atalgojums nav gana vilinošs.
“Mūsu bizness nenes milzīgu peļņu, tā nav zelta stieņu pārkraušana. Mēs nevaram maksāt tādu algu, kādu ir iespējams nopelnīt Rietumeiropā. Es jau labprāt maksātu vairāk, bet man jāņem vērā gatavās produkcijas izmaksas, ko ietekmē konkurence ar citu valstu ražotājiem,” stāsta uzņēmuma vadītājs Ratnieks.
“Mēs ražojam produkciju eksportam, tādēļ ir ļoti stingras kvalitātes prasības, kādai ir jābūt malkai. Mums ir vajadzīgs darbaspēks, kas var precīzi izpildīt uzdoto. Darbs nav ļoti sarežģīts, bet atbildīgs.”
Uzņēmumā strādā gan vīrieši, gan sievietes, un Ratnieks atzīst, ka ar vīriešiem ir grūtāk, jo gadās, ka darbā piesakās tādi, kam patīk iedzert, bet pats darbs paliek otrā plānā.
“Vienkāršāk ir strādāt ar cilvēkiem gados, uz kuriem varu paļauties, jo zinu, ka viņi bez svarīga iemesla nekavēs darbu. Diemžēl šajā vecumā daudziem jau ir nopietnas veselības problēmas, sabeigta mugura vai kājas. Kad prasu, kur strādāja iepriekš, sievietes stāsta, ka fermā pie lopiem.”
Ratnieks atzīst, ka vietējie jaunieši labāk izvēlas kādu vieglāku darbu. To veicina arī galvaspilsētas tuvums, jo Vecumnieki atrodas tikai ap 50 km attālumā no Rīgas. “Piemēram, viens puisis aizgāja strādāt uz Rīgu, kur līmē akcīzes markas uz precēm.”
Ražotnē satieku divas jaunas sievietes, Vaivu un Karīnu, kuras saskaldīto malku krāmē maisos. Viņas stāsta, ka darbs nav viegls un alga varētu būt lielāka, bet kaut kā izdodas savilkt galus kopā. Vasarā, kad ražotne nestrādāja, bija iespējams piepelnīties ar ogu un sēņu lasīšanu. Vaiva vēsta, ka agrāk ilgu laiku strādājusi ārzemēs, tomēr pieņēmusi lēmumu atgriezties dzimtenē.
“Svešumā nav viegli. Šeit ir mājas, visi savējie. Mans brālis strādā Norvēģijā un arī apsver iespēju atgriezties Latvijā.”
Strādnieki aizmūk mežā
Šādu lēmumu pieņēma arī Rita un Aleksandrs Dravas, kas pirms nepilna gada Vecumnieku centrā atvēra savu kafejnīcu un konditoreju “Drava”. Pirms tam viņi vairāk nekā desmit gadus nodzīvoja Dānijā, kur strādāja restorānā. “Mēs aizbraucām pēc iepriekšējās, 2008. gada krīzes. Taču jau toreiz braucām ar domu, ka tas nav uz visiem laikiem, ka kādu dienu noteikti gribēsim atgriezties Latvijā,” stāsta Rita.
Viņa atceras, ka Dānijā, saņemot pirmo algu, bija patīkams šoks: “Wow! Tāda nauda!” Taču drīz vien sapratuši, ka arī izdevumi Dānijā ir krietni lielāki.
“Ja divi pieaugušie strādā, tad var labi nopelnīt un kaut ko arī iekrāt, bet, tiklīdz uzrodas bērni, palielinās arī izdevumi. Piemēram, Dānijā mēs par bērnudārzu maksājām 700 eiro mēnesī, bet šeit Latvijā bērnam ēdināšana izmaksā 20 eiro mēnesī,” secina Rita. Viņai un Aleksandram ir divi bērni, un tieši viņu dēļ nolēmuši, ka pienācis laiks atgriezties Vecumniekos.
“Bērniem bija jāsāk iet skolā, un mums bija jāpieņem lēmums: vai viņi mācīsies Dānijā vai arī šeit Latvijā. Nospriedām, ka dzimtenē tomēr būs labāk.”
Kad pirms gada Dravas atvēra savu kafejnīcu Vecumniekos, par to uzrakstīja vietējais laikraksts “Bauskas Dzīve”, un kāds “labvēlis” interneta komentāros ierakstīja: “Te nav Dānija. Nākamgad ap šo laiku būs raksts: ģimene slēdz kafejnīcu un atgriežas Dānijā. Diemžēl Latvijā nav Dānijas nodokļu politikas un iedzīvotājiem nav dāņu algas.”
Skauģus nāksies apbēdināt, jo Rita spriež, ka uzņēmumam klājas tīri labi. “Protams, tikai ar kafejnīcu būtu grūti iztikt, bet mums ir arī konditoreja, cilvēki pērk kūkas un smalkmaizītes, ar to var nedaudz nopelnīt.
Mēs esam slaveni ar saviem kliņģeriem, klienti pēc tiem brauc pat no Rīgas un vēl tālākām vietām.
Rīkojam arī banketus, šogad bija diezgan daudz kāzu.” Rita secina, ka lēmums par atgriešanos dzimtenē bijis pareizs. “Mēs jau vairāk nekā gadu esam atpakaļ, un nevienu dienu nav radusies sajūta, ka vajadzēja palikt Dānijā.”
Kafejnīca ir ģimenes uzņēmums, jo Rita kārto sagādes lietas, Aleksandrs saimnieko pie letes, Ritas mamma ir konditore, darbā palīdz arī māsa. Rita atzīst, ka atrast strādniekus, kas varētu palīdzēt kafejnīcā, nav viegli.
“It sevišķi vasarā, jo daudzi piepelnās mežā, lasot ogas un sēnes. Ja čakli strādā, mežā var nopelnīt līdz pat 50 eiro dienā, turklāt nekādus nodokļus par to nemaksā. Skaidrs, ka mēs saviem strādniekiem nevaram atļauties maksāt tādu algu. Ja gribi strādāt godīgi, samaksāt visus nodokļus un pieklājīgu algu strādniekiem, tad par lielu peļņu vari nesapņot, ar šo biznesu priekš jauna “Mercedes” nevarēsi nopelnīt.”
Jādomā par papildu biznesu
Rita gan spriež, ka darbaspēka deficīts ir ne tikai Latvijai raksturīga problēma. “Līdzīgi ir arī Dānijā, jo mūsu priekšnieks žēlojās, ka grūti atrast labus darbiniekus, jaunieši negrib strādāt. Visādi centās mūs pierunāt palikt Dānijā, bet mēs jau bijām izlēmuši atgriezties.” Rita un Aleksandrs neplāno samierināties tikai ar kafejnīcas apsaimniekošanu, jo vēlas izmēģināt spēkus arī citās biznesa nišās, piemēram, biškopībā.
“Ir doma par viesu mājas izveidošanu, bet tagad līdz ar Covid-19 neko daudz nav iespējams plānot.”
To, ka laukos nevar visas olas likt vienā groziņā un nepieciešams attīstīt daudzveidīgu saimniecību, sapratuši arī Zigmunds un Daiga Alekšūni, kuru saimniecība “Bogdani” atrodas Vecumnieku novada Misas pagastā. Viņi audzē kviešus, miežus un rapsi, bet papildu bizness ir malkas un šķeldas ražošana.
“Padomju laikā es strādāju par grāmatvedi kolhozā “Uzvara”, un jau toreiz bija skaidrs, ka tikai ar lauksaimniecības produktu audzēšanu saimniecība nebūs rentabla, ir nepieciešama vēl kāda papildu nodarbošanās. Tagad šo principu ievērojam arī savā saimniecībā. Mums ir purvaina zeme, un augkopība, pat ar visām subsīdijām, ļautu knapi iziet pa nullēm. Tādēļ uzsākām papildu biznesu,” stāsta Daiga Alekšūne.
Viņai un Zigmundam īpašumā ir 120 hektāru zemes. “Pats taisīju meliorāciju, tīrīju grāvjus. Sacirtu krūmus un sapratu, ka šo koksni varētu kaut kur realizēt. Pēc tam Misas katlumāja pārgāja no kūdras uz šķeldas izmantošanu, sākām piegādāt šķeldu. Vismaz varējām pārstrādāt visus zarus un krūmus. Tad nu sanāk, ka darbs ir visu gadu, jo, tiklīdz beidzas vasaras lauku darbu sezona, var ķerties pie malkas zāģēšanas,” stāsta Zigmunds.
Vairākus gadus izdevies vinnēt iepirkuma konkursā un piegādāt šķeldu arī Vecumnieku pansionāta apkurei. Šogad gan tas nav izdevies, jo konkurents piedāvājis tik zemu cenu, ka Zigmundam sanāktu strādāt tikai par pašizmaksu.
Ar vienu govi nepietiek
Alekšūni pārsvarā iztiek bez papildu darbaspēka, tikai zāģēšanas darbiem piesaista kādu strādnieku. Saimniecībā palīdz arī dēls Mārtiņš, kurš gan ikdienā pelna maizi Rīgā, strādā mārketinga un reklāmas nozarē. “Lauku darbi man nav sveši, traktoru stūrēju jau kopš padsmit gadu vecuma, tomēr tagad strādāju Rīgā,” stāsta Mārtiņš. Līdzīgu izvēli izdarījuši arī daudzi viņa vienaudži, kas atraduši darbu Rīgā vai citās pilsētās.
Misas iedzīvotāju lielākā sāpe ir sliktais ceļu stāvoklis, jo Misa ir lielākais ciemats Latvijā, uz kuru neved asfaltēts ceļš.
“Pavasarī un rudenī ceļš ir šausmīgs. Tagad vienīgais pluss no tā, ka nevinnējām pansionāta iepirkumā, ir tas, ka man ar traktoru nebūs jākratās, braucot pa šo briesmīgo ceļu. Citādi divreiz izbrauc, un vakarā mugura liek par sevi manīt,” prāto Zigmunds.
“Nav jābrīnās, ka cilvēki bēg projām no laukiem, dodas strādāt uz pilsētu, jo lauku infrastruktūra ir vājāk attīstīta, uzņēmējiem ir grūtāk radīt darbavietas,” piebilst Mārtiņš. Daiga gan uzskata, ka arī laukos jauni cilvēki bez darba nepaliks, ja tiešām ir gatavi strādāt, nevis ar pudeli rokās dirnēt pie vietējā veikala. Alekšūni kādreiz nodarbojušies arī ar lopu audzēšanu, saimniecībā bija gan govis, gan cūkas, bet tagad palikušas tikai vistas, jo mājlopu audzēšana vairs nebija rentabla.
Līdzīga aina ir vērojama arī daudzviet citur Latvijā, jo izdzīvot ar naturālo saimniecību ir gandrīz neiespējami. “Vienas vai divu govju saimniecības ir pagātne; tagad zemniekiem ir grūti savilkt galus kopā pat ar 20 vai 30 govīm,” secina Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs Guntis Kalniņš.
Zemgalē lielas zemes platības ir nonākušas ārzemnieku rokās, un viņiem tas ir tikai bizness, bez jebkādas nacionālās romantikas.
Zigmunds Alekšūns zina stāstīt par savu kaimiņu, kurš pārdevis saimniecību ārzemniekiem. “Sākumā bija vācietis, tad ieradās turks, kurš nodarbojās ar lopu audzēšanu. Tagad arī šis bizness ir paputējis. Bet labāk lai saimnieko ārzemnieks, nekā zeme stāv aizaugusi ar krūmiem. Tad vismaz cilvēkiem būs darbs un alga, ko tērēt veikalā un samaksāt nodokļos.”
Jāspiež uz nišas produktiem
Aplokšņu algas ir diezgan izplatīta parādība arī lauksaimniecības nozarē, tādēļ strādnieki bieži vien nav sociāli aizsargāti.
“Sezonas laikā ir liela konkurence par darbaspēku; dažs saimnieks strādniekiem piesola 1000 vai pat 1500 eiro algu, bet jāsaprot, ka tas ir tikai uz pāris mēnešiem. Ja aiziesi no stabila darba, ko darīsi visu atlikušo gadu?” vaicā Guntis Kalniņš.
Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka gan iebilst, ka zemnieki cenšas pieturēt labus strādniekus, jo laukos tie ir deficīts. “Vieglāk ir tām saimniecībām, kas paļaujas galvenokārt uz saviem, pašu ģimenes spēkiem, un tikai atsevišķiem darbiem piesaista papildu darbaspēku. Ja ir lielāks darbu apjoms un vajag vairāk strādnieku, tā būs problēma.” Hauka spriež, ka lauku jaunieši tagad paši grib būt saimnieki, nevis strādāt kāda cita labā.
Pēc bijušās premjeres Laimdotas Straujumas domām, nelielo saimniecību īpašniekiem būs jāorientējas uz nišas produktiem, bioloģisko lauksaimniecību, kas ir ļoti pieprasīta.
“Redzu, ka zemnieki audzē un tirgo ļoti interesantus produktus: dažādas sukādes, šitake sēnes, gaileņu pulveri utt. Manuprāt, tā ir pozitīva tendence.”
To, ka laukos ir iespējams strādāt un nopelnīt labu iztiku, sapratuši arī Zigmunds un Daiga Alekšūni, kuru saimniecība pagājušogad saņēma balvu “Gada uzņēmējs Zemgalē”. “Mēs jau varētu sēdēt un čīkstēt, cik viss ir grūti. Bet, ja pats neko nedarīsi, tad nekas labāks arī nebūs,” secina Daiga.
