Foto: Polina Viljuna, Gunārs Janaitis; Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: Kurlmēmo zeme, kāda utopija, skaņu un sajūtu noslēpumainā dzīve un vēl dažas ierosmes pārdomām, iedvesmai, priekam 0

„Kalpo uzticīgi savam laikmetam – bet ne ļaunajam laika garam!” Johans Kaspars Lafaters

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 30
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Latvijas dzimšanas dienā
Varonība ir mīlestības izpausme. Ka tu sargā, aizstāvi un apliecini to, ko mīli vairāk nekā sevi pašu.

Varonība ir cīņa. Ne vienmēr tā risinās kara laukā, bet vienmēr tā ir saistīta ar izvēli – ierakumos, katastrofas zonā vai aizstāvot patiesību. Pieteikties brīvprātīgajos vai atrast ticamu aizbildinājumu, lai paliktu aizmugurē? Glābt biedru vai savu ādu? Pārstāvēt un aizstāvēt tās vērtības, kas liktas mūsu valsts un mūsu esmes pamatā, vai pakļauties ideoloģiskam diktātam?

CITI ŠOBRĪD LASA

Varonība ir drosme pārvarēt pašaizsardzības instinktu. Varonis vienmēr riskē. Ar dzīvību, reputāciju, karjeru. Un klausa sirdsapziņai, citādi nevarēdams. Drosme ir ticības miers. Un mērs.

Dievs, svētī Latviju!

Kad vairuma likums nedarbojas

Nacionālo bibliotēku mēdz saukt par gaismas pili, bet bibliotēkas – par gaismas saliņām un gaismas punktiem. Acīmredzot domājot, ka grāmatas – tā ir gaisma. Taču gan grāmatnīcu skatlogos, gan bibliotēku plauktos var redzēt ne vien gaismu, bet arī miglu, krēslu un aklu tumsu. Jo grāmatas ir cilvēka brīvības atspulgs, autora iekšējās pasaules spogulis.

Savulaik biju izbrīnīta uzzināt, ka tad, kad Mīlenbahs un Endzelīns apceļoja Latviju, vācot valodas materiālus, viņi pagastos taujājuši pēc gados veciem lasīt nepratējiem, kas turklāt visu mūžu nodzīvojuši viena pagasta robežās. Jo ar katru lasīt pratēju paaudzi valoda ir kļuvusi nabagāka un slimāka, kas pa daļai bijis grāmatu nopelns. Taču tajā paša laikā tikai grāmatas galu galā ir spējušas līdz mūsu dienām saglabāt agrākās valodas bagātības.

Līdzīgi ir arī garīgās lietās. Ja cilvēki nebūtu kļuvuši patmīlīgi un garīgi akli, Dieva, patiesība būtu rakstīta mūsu sirdī, nevis uz akmens plāksnēm vai pergamenta. Un Bībele nebūtu tikusi uzrakstīta, jo viss, kas jāzina, glabātos mūsu apziņā, gribā un rīcībā – no mutes mutē, no paaudzes paaudzē.

Kad biju maza, vecāki mani brīdināja neņemt saldumus no svešiniekiem. Tagad bērni ir jābrīdina par to, ka no svešiniekiem nedrīkst ņemt grāmatas.

Bet izdevēji ir jābrīdina par to, ka mazu bērnu pavedināšana ir lielākais no ļaunumiem, ko cilvēks pret cilvēku šinī pasaulē var nodarīt, briesmīgāks par jebkuru fizisku slepkavību. Tādēļ bērniem domātiem izglītības materiāliem ir jābalstās uz zinātnes faktiem un uz tām pamata vērtībām, kas ierakstītas mūsu valsts Satversmē. Tas, ka citur pasaulē tagad ne to vien publicē, nav attaisnojums. Sirdsapziņas jautājumos vairuma likums nedarbojas.

Reklāma
Reklāma

Kurlmēmo zeme

FOTO: Jānis Deinats

Skarbi romantisks trilleris par cilvēku, kas grib būt labs ļaunā pasaulē. Un par to, kā divas sievietes mēģina izdzīvot bandītu pārvaldītā pilsētā. Alvja Hermaņa režijā tapusī izrāde “Kurlmēmo zeme” būs skatāma “Tabakas fabrikas” Mazajā zālē 17., 19., 21. un 22. novembrī.

Anotācija vēstī, ka Jaunā Rīgas teātra aktrise Čulpana Hamatova veiks tādu kā ceļojumu laikā un telpā, uz skatuves latviski iedzīvinot stāstu, ar ko viņa 1998. gadā uzņemtajā Valērija Todorovska filmā “Kurlo zeme” kļuva slavena kā aktrise. Izrāde tapusi pēc Renatas Ļitvinovas romāna, kas laika gaitā ir ieguvis jaunu jēgu. Pati Ļitvinova, kara aktīvai fāzei sākoties, ir pametusi Krieviju, nosodījusi agresiju un patlaban dzīvo Parīzē.

Lomās Čulpana Hamatova, Kristīne Krūze, Gundars Āboliņš un Toms Harjo. Neesmu redzējusi, bet gribu gan!

Izrāde "Kurlmēmo zeme"

Utopija

Džeks (Vils Gabriels) atgriežas dzimtajā Utopijā, lai apciemotu sen neredzēto brāli (Adams Hacimanoliss). Utopija ir pārmainījusies – te vairs nav ne skaidras naudas, ne policijas. Uzraudzību veic modrie pilsoņi un mākslīgais intelekts. Par brāļa virtuvē pasprukušu lamuvārdu Džekam nekavējoties tiek piespriests naudas sods – elektroniski. Par katru sašutumā atkārtotu lamuvārdu soda apmērs tiek palielināts.

– Kā jūs to pieļāvāt? – nesaprot Džeks. – Viss notika gandrīz nemanāmi, – atbild brālis.

Un tad atklājas, ka nokļūt Utopijā ir vieglāk nekā no tās izkļūt…

Par īsfilmu “Utopija” režisors un scenārija autors Kosta Nikass ir saņēmis galvenās godalgas Santa Fe un Toronto starptautiskajos filmu festivālos. Iesaku!

Krāsu prieks miera oāzē

FOTO: Publicitātes

Pēc piecpadsmit lielveikalā pavadītām minūtēm man gribas mukt prom. Laikam neesmu vienīgā, kam šāda tieksme, tāpēc jauki, ka tirdzniecības centra “Riga Plaza” otrajā stāvā ir īpaša telpa, kur atvilkt elpu. Un tur līdz 26. novembrim ir skatāmi gleznotājas Alises Mediņas darbi – smalki, niansēti, koši un apburoši.

gleznotājas Alises Mediņas darbi

Izcilību plejāde

Starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls trešdien, 22. novembrī, Mazajā ģildē piedāvā koncertu, kur pianisti Daumants Liepiņš un Aurēlija Šimkus spēlēs Johana Sebastiana Baha, Volfganga Amadeja Mocarta un Johana Kristiana Baha skaņdarbus. Savukārt sestdien, 2. decembrī, festivāla noslēguma koncertā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē muzicēs itāliešu flautists Masimo Merčelli un klavesīniste Aina Kalnciema, kam vakara gaitā pievienosies Ainārs Paukšēns ar baroka čellu. Programmā Johans Sebastians Bahs, Karls Filips Emanuels un Arkandželo Korelli.

Komētas noslēpumi

FOTO: Publicitātes

Tā nebija iemīlēšanās no pirmā elpas vilciena. Un arī no otrā ne. Viss notika pamazām, līdz pēkšņi smaržu mākonītis, kas bija apskāvis manu plaukstas locītavu, iemirdzējās brīnumainās krāsās un noskaņās – kā aste tai komētai, kuras vārdā mans draugs parfimērs Paolo Terenzi ir nosaucis savu jauno opusu, kur bergamote un eikalipts, citrons, kardamons, vijolīte un īriss, lapegle, sandalkoks, vetivērs, muskuss un tabaka savijas noslēpumainā stāstā. “Hyakutake” – dūmains koksnes un ziedu mistrs, ko piedāvā nišas aromātu zīmols “Tiziana Terenzi”.

Saelpoties prieku

FOTO: Andris Eglītis

Zinu no pieredzes – kustības svaigā gaisā ir neizsmeļams spēka un prieka avots. Pie jūras, mežā vai upes krastā, Pierīgā, Kurzemē vai Latgales pusē – galvenais, lai kājas siltas un rokas lai nesalst, jo vējš novembrī mēdz būt ass.

Un vēl daži vārdi par prieku

Pirms neilga laika iedomājos: vai drīkstu smaidīt, ja pasaulē plosās redzams un neredzams karš? Un tad atcerējos savu vecmāmiņu, kas zibens un pērkona gados, klusa ūdens un zemas zāles laikos, skumju un gaviļu dienā spēja saglabāt gaišu smaidu. Un arī ķēniņš Zālamans taču māca: “Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.”

Tāpēc – neaizmirsīsim smaidīt! Bēdu laiks ir paredzēts, bet paredzēta ir arī uzvara.

SAISTĪTIE RAKSTI