Virsprokurors Arvīds Kalniņš: gan prokuratūrai, gan izmeklēšanas iestādēm diemžēl jāstrādā tādā tiesiskā regulējumā, kādu likumdevējs ir pieņēmis 4
Turpinot šķetināt sabiedrībā un juridiskajās aprindās plaši apspriesto tēmu par procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, TV24 raidījumā Nacionālo interešu klubs februārī turpināja skaidrot vairākas tā nozīmīgas nianses. Raidījuma dalībnieki diskusijā meklēja esošā regulējuma piemērošanas prakses nepilnības un centās noskaidrot, cik liela iespējamība ir tam, ka kādā brīdī pirms 10 gadiem nesaglabātais čeks var kalpot par pamatu tiesvedībai.
Kā norādīja zvērināta advokāte Daiga Siliņa, situācija attiecīgajā jomā joprojām nav uzlabojusies. “Situācija šobrīd ir pilnībā atkarīga no Finanšu izlūkošanas dienesta, izmeklētāju un prokuroru darba. Ja varētu raksturot prokuratūras darbu, tad mani novērojumi ir, ka prokuroru darbs joprojām ir nekvalitatīvs, ir novērojama diezgan vāja pirmstiesas izmeklēšana, izmeklēšanas kontrole, un to pierāda fakts, ka noziedzīgi nodarījumi netiek izmeklēti un netiek atklāta vainīgā persona. Apzinoties, ka noziedzīgs nodarījums nav identificēts, nav iespējams pierādīt personas vainu, prokuratūra, prokurori akceptē lēmumus par mantas konfiskācijas procesa uzsākšanu un nodod materiālus tiesai.”
Pēc advokātes domām, tiesu prakse rāda, ka izmeklētāju, prokuroru un Finanšu izlūkošanas dienesta sadarbības rezultātā ir izveidota naudas atņemšanas shēma. “Scenārijs ir ļoti vienkāršs. Vispirms Finanšu izlūkošanas dienests ziņo par savām aizdomām, ka, iespējams, ir notikusi noziedzīgu līdzekļu legalizācija. Uz šī ziņojuma pamata ir uzsākts kriminālprocess par noziedzīgu līdzekļu legalizēšanu, izmeklētājs pieņem lēmumu arestēt mantu, šo lēmumu bez ierunām akceptē izmeklēšanas tiesnesis, un šo lēmumu pārsūdzēt ir bezjēdzīgi, jo tiesa skatās tikai pēc formāliem priekšnosacījumiem,” skaidro D. Siliņa.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris uzsvēra, ka pēdējos gados jautājums par mantas konfiskāciju bez notiesāšanas ir kļuvis sevišķi aktuāls. Pēc Kūtra domām, situācija nedaudz mainījusies ar Ekonomisko lietu tiesas uzsākšanu, jo šīs tiesas tiesneši daudz biežāk izbeidz procesus, kas, iespējams, ir tādēļ, ka aizvien vairāk tiek uzklausīti tiesību zinātnieku atzinumi. Akadēmiķis akcentē, ka Latvijas kriminālprocesa tiesību zinātnieki konferencēs un rakstos ļoti bieži kritiski norāda uz nepilnībām likuma piemērošanā, kam iebilst praktiķi.
“Šobrīd Saeimā ir izveidota Parlamentārās izmeklēšanas komisija, kur skatīsies, kāda bija attieksme pret bankām un kāpēc Latvijas uzņēmēji šobrīd ērtāk un vieglāk atver kontus kaimiņvalstīs to pašu banku filiālēs, nevis Latvijā,” atzīmē G. Kūtris.
Diskusijā tika spriests arī par ģenerālprokurora Jura Stukāna publiskajā telpā pausto, ka arī pēc pusgada vai gada, ja nav iespējams iegūt atbilstošos pierādījumus, būtu jānoņem mantai arests un nebūtu formāli jāgaida divus gadus, jo tas liecinot par prokuroru bezdarbību. Arvīds Kalniņš atzīmēja, ka gan prokuratūrai, gan izmeklēšanas iestādēm diemžēl jāstrādā tādā tiesiskā regulējumā, kādu likumdevējs ir pieņēmis. Ģenerālprokuratūras pārstāvis uzsvēra, ka kriminālprocesa likuma nodaļa nebūt nav jauna un jau tās pieņemšanas laikā, līdzīgi, kā tas ir šobrīd, rodoties situācijas, kad vainīgo personu nav iespējams noskaidrot.
“Ja runājam par statistiku, droši vien, Ekonomisko lietu tiesa daudz vairāk iedziļinās, daudz izsvērtāk skatās uz tiem iespējamiem pierādījumiem, ko procesa virzītājs kopā ar prokuroru liek par pamatu, lai šo mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu. Ja atmiņa neviļ, tad statistika ir tāda, ka apmēram 70% lietu tiek pieņemts lēmums par konfiskāciju un 30% ir tādas, kur process tiek izbeigts,” papildina A. Kalniņš.
Ņemot vērā Satversmes tiesā par likuma piemērošanas praksi ierosinātās lietas un faktu, ka Satversmes tiesa ir vērsusies Eiropas Savienības tiesā pēc skaidrojuma, kas notiks ar šo procesu, pēc A. Kalniņa domām, ir jābūt procesam, kur par mantu var lemt arī bez personas, jo ne vienmēr izmeklēšanas iestādei būs iespējams noskaidrot vainīgo.
Tiesību zinātnieks G. Kūtris diskusijā pauda uzskatu, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu Latvijā ir padarīts nevis par cīņu pret noziegumu, bet gan par naudas jeb ekonomisko jautājumu risināšanu. Arī advokātei D. Siliņai šķiet, ka problēma ir daudz plašāka, jo praksē pieredzēts, ka Ekonomisko lietu tiesa un apgabaltiesa neņem vērā Augstākās tiesas judikatūru un atziņas, bet vadās tikai pēc sev zināmas tiesu prakses.
Diskusijas dalībnieki vērtēja arī to, kāda ir prokuratūras taktika attiecībā uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu – vai Finanšu izlūkošanas dienesta ziņojumi tiek pilnvērtīgi izvērtēti, vai arī tikai nosūtīti tālāk uz tiesu, lai lēmums paliktu tiesas rokās. “Es negribētu piekrist, ka prokurors absolūti pret savu pārliecību kādu lietu virzītu uz tiesu. Tas jau liecinātu par kaut ko vairāk ne tikai pārliecības trūkumu, ja apzināti virza lietu, kurā nav pierādījumu,” diskusijā skaidroja A. Kalniņš.
Turpinot par likuma piemērošanas praksi, diskusijā tika meklēta atbilde arī uz jautājumu, kādi ir valsts turpmākie plāni “netīrās” naudas apkarošanā. “Valsts interese ir radīt tīru finanšu vidi, bet, ja bez pierādīšanas atņemam naudu, kura nav krimināla, bet ir aizdomīga, tā jau ir problēma. Tas nozīmē, ka mēs spiežam cilvēkam pierādīt savas naudas legālo izcelsmi,” tā problēmas būtību skaidroja G. Kūtris.
Diskusijas noslēgumā advokāte D. Siliņa pauda bažas par advokatūras izslēgšanu no tiesu sistēmas kopienas. Pieminot valdībā apstiprināto plānu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prioritātēm, advokāte norādīja, ka plāns paredz īstenot kopīgu izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu apmācību, kā arī izveidot vienotu izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu apmācību centru. “Ir jāsaprot, ka īpašajā procesā, kad advokāts ieiet tiesas zālē, lai īstenotu aizskartās mantas īpašnieka intereses viņa procesuālie oponenti ir izmeklētājs un prokurors. Un par gala rezultātu lemj tiesa, tiesneši, kurus apmācījis procesuālais oponents. Šeit saskatu apdraudējumu – tiek apdraudētas tiesības uz taisnīgu tiesu. Veidojas nesaprotama tiesu prakse, kas ir noslepenota, nav publiski pieejama, bet varbūt atbilde ir tajā, ka notiek šīs kopīgās apmācības, kurās nepiedalās advokāts? Advokāts kā tiesu sistēmai piederīga persona no šīs apmācību kopienas tiek izslēgts,” norādīja advokāte.
