“Vislabāk būtu, ja mani vispār neviens nepazītu un ieraudzītu tikai kā tēlu uz skatuves!” Aktieris Apinis atklāti par sevi 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ Valmieras teātra Apaļajā zālē priekškaru vērs amerikāņu autora Stīvena Karama daudzkārt godalgotās lugas “Ģimene” iestudējums Reiņa Suhanova režijā. “Amerikāņi vai latvieši – nav ģimenes, kurai nebūtu savi “skeleti skapī”, pirmizrādes priekšvakarā saka Valmieras teātra aktieris AIGARS APINIS.
Viņam šajā ģimenes stāstā ir ienācēja – meitas jaunā līgavaiņa – loma. “Šī būs vienas ģimenes kardiogramma ar aritmijas pazīmēm. Skarbi un saldi reizē. Sakombinējiet grupas “The Cranberries” smago gabalu “Zombie” ar Eda Šīrana “Perfect”, un jums būs īstā partitūra,” smaidot piebilst aktieris, kurš, starp citu, līdzās komponistam Jēkabam Nīmanim ir arī izrādes muzikālā noformējuma autors.
Iesākumā nevaru nepavaicāt – kāpēc intervijas ar jums ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmas?
A. Apinis: Man patīk, ja cilvēki par mani uzzina tik, cik redz uz skatuves. Negribu, lai, atnākot uz teātri, cilvēks mani ierauga kā Aigaru no “tā tur seriāla” vai kāda žurnāla lapas. Tā ir papildu informācija, kas man šķiet nevajadzīga. Vislabāk būtu, ja mani vispār neviens nepazītu un ieraudzītu tikai kā tēlu uz skatuves. Bet es saprotu, ka ir cilvēki, kuri grib redzēt uz skatuves slavenos un pazīstamos cilvēkus.
Tāda uzmanība pret saturu, ne tikai formu savā ziņā vērojama jūsu paša teātra karjerā. Parasti studē aktieros un tad nobriestot nereti seko interese par režiju. Jums bija otrādi – vispirms režijas skola, tad aktierspēles studijas.
Un tas ir ļoti labi, jo šāda secība man diezgan daudz palīdz saprast aktiera darbā. Lai gan – režijas mācībās nokļuvu netīšām, pēc klasesbiedrenes ieteikuma iestājos Latvijas Kultūras koledžā, lai mani neiesauktu armijā. Esmu ievērojis, ja šādi “plūstu pa upi”, man viss ir kārtībā. Līdzko sāku pats virzīt straumi, tad uzreiz nepatikšanas ir klāt.
Aktiermāksla gan bija un ir apzināta izvēle?
Jā, aktieros jau pēc gada man bija skaidrs, ka tas ir tas, ko darīšu. Šobrīd, ja jāsaka godīgi, gan neesmu pārliecināts, vai tas būs uz visu dzīvi. Katru dienu mēģinu saprast, ko pats domāju, ko gribu – esmu ceļu krustojumā –, un tas režisors kaut kur manī klīst.
Esmu pieradis diezgan daudz strādāt kopā ar režisoriem, kurus varu saukt par savējiem. Pēdējos gadus – kopā ar Mārtiņu Eihi, Jāni Znotiņu. Man pašam šķiet, ka izrādes iestudēšanas procesā viņiem palīdzu. Un, kamēr neviens man tā konkrēti nepasaka – tagad tu šeit nedomā neko –, tikmēr es to daru.
Iespējams, šis ir iemesls, kāpēc ik pa brīdim nonāku citās “lomās” izrāžu radošajās komandās. Re, šoreiz izrādē “Ģimene” kopā ar Jēkabu Nīmani skaitos muzikālā noformējuma veidotājs. Eihes iestudētajā izrādē (“Inišmoras leitnants”) kļuvu par horeogrāfu. Reizē mazliet nogurstu no šīm paralēlajām darbībām, bet ir forši izmēģināt.
Kas rosina vēlmi paraudzīties tālāk par savu tēlu un ieraudzīt kopplānu?
Kaut kā esmu pieradis to darīt, jo tas mani interesē. Lomas – tas, protams, ir interesanti, sevišķi, ja ir labs materiāls, un, ja vēl saslēdzas ar režisoru, tad vispār – kolosāli. Šāds ir arī “Ģimenes” gadījums, kad ar režisoru, komandu kopā ir forši un aktieriskais darbs nāk patīkami.
Kādu kopplānu redzat izrādei “Cilvēkam vajag suni”, kur jūs, cilvēki, esat suņi? (Izrāde nule nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada izrāde pusaudžiem”. – A. K.)
Pirmā izrāde kopā ar Jāni (Znotiņu) man bija “Staburaga bērni”, turpinājām ar “Dievs. Daba. Darbs”, kur arī viena no manām lomām bija suns, un tad nonācām līdz “Cilvēkam vajag suni”. Ļoti ilgi borēju Jānim ausī, ka mums vajag kaut ko par suņiem.
Droši vien tāpēc, ka man pašam bija suņi, kuru diemžēl vairs nav. Kādu dienu Jānis zvana un saka: “Es atradu, ir!” Un nu ir “Cilvēkam vajag suni” – brīnišķīga izrāde. Bet stāsts tur nav tikai par suņiem, bet par to, ko tas vispār nozīmē – būt cilvēkam. Tas ir arī stāsts par ģimeni, par to, vai cilvēks māk mīlēt vai nemāk.
Latvieši mīl teātri…
Jā, un, neskatoties uz pandēmiju, kāds tik un tā arvien cenšas būt teātrī. Protams, ir ārkārtīgi dīvaini būt uz skatuves, kad skatītāju rindas izretinātas. Pirmā šāda izrāde bija “Ardievas ieročiem” (režisors Varis Brasla).
Ansamblī ir 16 cilvēki, skatītāju – 22. Piezogas neobligātuma sajūta, it kā tu būtu mēģinājumā. Līdzīgi kā tad, kad, sākoties pandēmijai, bija tukšas pilsētu ielas. Man personiski gan nav iebildumu pret distancēšanos – ir ļoti laba sajūta, ka tev veikalā, rindā neviens nekrīt virsū ar savu esamību un plastmasas maisiņiem. Jāatzīst, kopš marta neesmu bijis lielveikalos, jo sapratu, ka nav vajadzības to darīt.
Kā “Humans” jeb “Cilvēki”, lugas nosaukums oriģinālā, latviskajā versijā kļuva par “ģimeni”? Šis paaudžu trilleris ir vispār konvertējams no Amerikas uz Latviju?
Latviski “cilvēki” kaut kā īsti neskanēja, jo lugas būtība ir par ģimeni, kura satiekas Pateicības dienā. Latvijā to nesvin, bet ģimenes saiešanas un svētki mums ir. Tur ir tas pats satikšanās prieks, pacilātība, neveiklums.
Ģimene trīs paaudzēs ierodas ciemos pie meitas, kura sākusi kopdzīvi ar savu draugu, ko spēlēju es. Mans varonis ir īsts amerikānis, kurš ienāk citā amerikāņu ģimenē ar ļoti spēcīgām īru saknēm. Viņš cenšas būt labs, ir gatavojies – rūpējies, lai viss būtu garšīgi, gādājis par vidi – viss ir “eko” un “bio”.
Pats arī esmu bijis tādā situācijā, kurā jāiepazīstas ar draudzenes ģimeni, un ļoti labi zinu, ko nozīmē tā neērtuma sajūta. Izrāde principā ir viena nemierīga ģimenes kardiogramma, kas lēkā augšā, lejā – mazliet uz aritmijas pusi. Ja es būtu skatītājs, šī būtu izrāde, ko es noteikti vēlētos redzēt. Virtuozi, interesanti un neprognozējami te spēlē viss aktieru ansamblis.
Pirmoreiz sastrādājaties ar režisoru Reini Suhanovu.
Ar Reini ir tiešām brīnišķīgi, un atzīstos, ka esmu pilnībā mainījis domas par viņa darbu. Reiz, pēc viena no teātra svētku koncertiem, ko Reinis veidoja kopā ar Jāni (Znotiņu), nodomāju – nu kā var tā visu salaist dēlī.
Un, redz, kā ir… paiet laiks un ar tiem pašiem džekiem ir izdevies atrast kopīgu valodu pat vairākās izrādēs. Reinim ir milzīgs pozitīvisms un, kas ļoti būtiski, – drosme kļūdīties.
Kas šoreiz prasīja drosmi?
Es nejūtos komfortabli dziedot, bet – te nu tas notiks! Kā muzikālā noformējuma veidotājs pats vien pie tā esmu vainīgs – pats esmu metis šo cimdu, un nu tas pašam arī jāpaceļ. Duelis ar sevi pašu.
Dziedāšu no sirds un tā, kā māku. Bet visvairāk drosmi vajag tad, kad spēlē kaut ko, kas saslēdzas ar tavām personīgajām problēmām. Patiesībā jau teju neviena loma nav tāda, kurā nav saites ar paša pieredzi.
Leģenda vēsta, ka trīsdesmit triju gadu vecumā reiz uzdrošinājāties spēlēt izrādi, ierodoties tieši no slimnīcas. Vai tagad, kad pārkāpts apaļo 40 slieksnis, teātra dēļ darītu tāpat?
Nē! Jaunībā, studiju gados, tad tu meties iekšā teātrī diezgan karstasinīgi. Tomēr tagad saprotu, ka veselība ir svarīgāka, ka teātris nav visa dzīve. Rūpēties par sevi ir normāli.
Raugoties uz to, kas notiek teātros šobrīd – vai aktiera pozīcija nav nedrošāka nekā jebkad?
Ja kādu dienu atnāks kāds mākslinieciskais vadītājs un teiks, ka es šajā teātrī viņam nederu, – neko darīt. Pats pēc Kultūras akadēmijas un gada Jaunajā Rīgas teātrī biju gandrīz vienīgais mūsu kursa aktieris, kurš nav nevienā teātrī, bet tad kopā ar kursabiedru Andreju Jarovoju izveidojām Ģertrūdes ielas teātri.
Toreiz gan tas bija pats sākums, tā četrus gadus mētājos riņķī un no tā mazliet piekusu, līdz nonācu Valmierā. Protams, ik aktierim pa brīdim ienāk prātā doma par neatkarību. Bet šobrīd nav īstais laiks. Vienīgais, ko šobrīd zinu skaidri, – vajag sakrāt pirmajai iemaksai, lai nopirktu laukus. Gribu dzīvot ārpusē. Jau šobrīd man katra pirmdiena no rīta līdz vakaram paiet Smiltenes vidusskolā, kur pasniedzu teātra mākslu.
Tad jau varat izgaismot, kas īsti notiek noslēpumainajās, jaunajās drāmas stundās?
Ar teātra spēlēm un sarunām mēģinu bērnos un jauniešos atraisīt drosmi – saprast, kas viņiem pašiem patīk, paust savu viedokli. Mācu nebaidīties no cilvēkiem, sarunāties ar viņiem.
Šonedēļ bija pilna diena skolā, un, kad piecos beidzās stundas, sapratu, ka esmu nevis iztukšots, bet, tieši pretēji, enerģijas pārpilns. Mijiedarbība ar jauniešiem un apziņa, ka tas, ko tur ienesu, strādā, ir milzu dzinulis darboties. Tā paša iemesla dēļ jau piecus gadus esmu arī dakteris Klauns.
Kāda jums priekšā ir šī “pandēmijas sezona”?
Tūlīt pirmizrādi (9. oktobrī) teātrī piedzīvos no aprīļa pārceltā izrāde “Inišmoras leitnants”, ko vienreiz jau nospēlējām Valmieras vasaras teātra festivālā. Arī šī ir izrāde, kurā ir ļoti labs materiāls un kuru ir ļoti interesanti spēlēt. Skatoties uz to, kas vēl paredzēts uz priekšu, zinu, ka šis man būs amerikāņu autoru gads.
Pēc spožā uznāciena Bogas lomā filmā “Kolka Cool” ir cerība jūs vēl kādreiz redzēt arī uz ekrāniem? Saprotu, seriālu ēra ir beigusies, lai arī aktieri apgalvo – tie palīdzot sildīt kino muskuļus.
Tā par seriāliem ir mānīšanās – neko tur nevar uztrenēt. Neko vairāk par iespēju mazliet nopelnīt es tur neredzu. Jā, ļoti sen nofilmējos pāris sērijās “Eņģeļu mājā”, un pagājušajā gadā bija labs garastāvoklis, tāpēc netīšām piekritu vienai sērijai “Viss pa jaunam”.
Tomēr principā seriāli man šķiet zemē nomests laiks. Bet kino ar “Kolka Cool” esmu “one hit wonder” (tulk. no angļu val. – viena grāvēja brīnums; A. Apinis par lomu šajā filmā saņēma “Lielā Kristapa 2012” balvu kā gada labākais aktieris otrā plāna lomā. – A. K.).
Uz provēm esmu pārstājis iet, man tur nekad īpaši nav veicies. Saprotu, ka sacensības nav mans ceļš. Ja kāds režisors mani īpaši aicina, tad esmu gatavs.
Tā Jevgēņijs Paškēvičs mani ieraudzīja “Kolka Cool” un uzaicināja filmēties viņa jaunajā filmā “Ko zina klusā Gerda” (pirmizrāde 22. oktobrī, festivālā “Riga IFF”.) Ja kaut ko darīt kino, tad labos projektos.
