Anda Albuže: “Man vienkārši nepatīk būt nelaimīgai – tas, ka visās lietās meklēju pozitīvo pusi, iznāk dabiski.”
Anda Albuže: “Man vienkārši nepatīk būt nelaimīgai – tas, ka visās lietās meklēju pozitīvo pusi, iznāk dabiski.”
Publicitātes (Edgara Poheviča) foto

“Tu katru reizi sāc kā tāds muļķis no nulles.” Saruna ar aktrisi Andu Albuži 1

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. Maskaviete par karu Ukrainā: “Mēs esam palikuši vieni paši. Mūs visi neieredz. Un pareizi dara.”
“Narkotikas, izpostīti viesnīcu numuriņi, ballīšu noslēgums slimnīcā,” pēc vētrainas kopdzīves Mosas liecība Depa tiesā varētu būt izšķiroša
“Viņi ir sajukuši prātā.” Politologs par Krievijas lēmumu savilkt spēkus pie savas rietumu robežas
Lasīt citas ziņas

 

Piektdien, 16. jūlijā, Liepājas teātris skatītājiem ­vērtēšanai nodos monoizrādi “Maģiskās domāšanas gads”, kuru pēc amerikāņu rakstnieces un publicistes Džoanas Didionas darba teātra Mazajā zālē ­koncertzālē “Lielais dzintars” veidojusi jaunā režisore ­Beatrise Zaķe. Stāsts ir autores piedzīvoto zaudējumu retrospekcija, īsā laika posmā pazaudējot vīru un meitu. Publicistes loma uzticēta vienai no Liepājas teātra nozīmīgākajām un pieredzējušākajām aktrisēm – ­Andai Albužei.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

“Introverts, smalks spēles stils, piepildot tēlu ar emocionālo jaudu zemdegā, psiholoģiski motivējot sarežģītus atveidojamos raksturus, taču vienlaikus aktrise spēj organiski pieņemt arī avangardisku režiju,” Andu Albuži raksturo teātra zinātniece Vēsma Lēvalde.

Pirms mazliet vairāk nekā gada aktrise, ierodoties ziediem pušķotā tramvajā, Liepājas teātrī atzīmēja 50. gadskārtu uz tā skatuves.

Viņas ap 120 lomu radošajā dosjē gan pirmā plāna mīlētājas – Anna Kareņina, Dzirkstīte Aspazijas “Sidraba šķidrautā” –, gan trāpīgas raksturlomas, gan allaž pamanāms otrais plāns.

Tādi trāpīgi ir arī aktrises pirmspandēmijas jaunākie darbi – Meita Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara mūziklā “Purva bridējs ugunī” un Madža Ronalda Hārvuda “Ģērbējā” (režisors Dmitrijs Petrenko).

Darba jubilejā skatītāju balsojumā Andai Albužei tika labākās otrā plāna aktrises gods un – par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā – apbalvojums ar Triju Zvaigžņu ordeni. Nu – monoizrāde, kurā savulaik Brodvejā spēlējusi slavenā Vanesa Redgreiva. Par lomu Anda nevairās teikt – aktrises izaicinājums ar profesionāla azarta garšu.

 

Anda, pēc darba jubilejas atzīmēšanas tādas kārtīgi izspēlētas sezonas īsti nav bijis, drīzāk tāds pamīšus slēgto durvju režīms. Kāda ir atgriešanās sajūta vasaras viducī?

A. Albuže: Diezgan jocīga. Smejos, ka viens brīdis bija tāds, ka nevarēja saprast, ko īsti iesākt. Tad pamazām atradās darbiņi – sakārtoju lietas, pārlasīju vecos žurnālus, grāmatas. Beidzot bija laiks kino. Un radio…

Tur saklausītais gan mieru nedeva. Atklājies, cik daudz nezinošu cilvēku ir starp mums, kuri nu nesaprot, kā izturēties pret poti!

Nespēju aptvert, ka esam pārvērtušies par dīvainiem, neloģiskiem radījumiem, kas tic pārsteidzošām, mistiskām teorijām.

Tomēr līdzsvaram bija arī labais – iesāku staigāt garos kilometrus, ko iepriekš nebija laika darīt. Līdz šim vienmēr bijis tā – pa galvu, pa kaklu. Cilvēki arvien lielākā alkatībā skrien, uzņem arvien lielāku ātrumu, bet īsti nevar saprast, ko grib sagrābt.

Šis man tiešām bija tāds pārdomu laiks – mierīgāk izturēties pret visu. Ar mazliet trīcošu sirdi gaidu skatītājus teātrī vasaras karstumā, cerot, ka viņi atgriezīsies.

 

Jūsu lomu amplitūda Liepājas teātrī kopš pirmsākumiem teātra 1. studijā ir krāšņa – Anna Kareņina, Ofēlija, jaunas meitenes, dāmas, vecmāmiņas, esat spējusi saspēlēt ar visdažādākajiem režisoriem – Kroderu, Džilindžeru, Bogomolovu. Tomēr kas no tā īpaši iekritis sirdī?

Kādreiz jaunībā, kas ir tāds kategorisks laiks, es vēl šķiroju labajās un ne tik labajās lomās, izrādēs, bet vēlāk laikam notika kaut kāds klikšķis – nonācu pie domas, ka ik lietā, ko dari, tev jāatrod prieks un iemesls, kāpēc to dari.

Vienmēr esmu apzinājusies, ka ne vienmēr ies kā pa gludu ceļu, citreiz būs arī kaut kas jāziedo, jāzaudē. Esmu mācījusies samierināties ar šiem priekšnosacījumiem.

Vienīgais, kas man šausmīgi nepatika, bija “padomijas” laiku propagandas lugas.

Taču citādi man ir patikušas visas izrādes. Ikreiz ir sastapšanās ar citu režisoru, citu darbu. Sākot no jauna, vienmēr ieslēdzas tāds mazais azartiņš – kā nu būs! Ja gadās kļūda, mēģinu nākamreiz. Nevainoju ne režisoru, ne lugu – viss, kas ar tevi notiek, ir paša atbildība.

Kopumā skatos uz savu ceļu kā uz nebeidzamiem ieguvumiem – no katra režisora esmu kaut ko paņēmusi sev.

 

Monoizrāde jums, aktrisei ar tik bagātu skatuves pieredzi, ir dāvana vai izaicinājums?

Tas bija pārsteigums! Tomēr man ir prieks, ka, pateicoties daudzām dažādām sakritībām, tā vienkārši ir sanācis. Pēc tam nāca milzīga atbildības sajūta. Spēlēt vienai, kopā ar jaunu režisori – nezinu, uz kādu elli viņu esmu aizrāvusi (smejas).

Bet es daudz neanalizēju – ķeros vērsim pie ragiem. Ir uztraukums, protams. Citreiz ir kāds, ar ko vari dalīt stresu, bet te nav neviena – viss ir pašas rokās.

Žurnāliste, kura, zaudējusi vīru un meitu, mēģina dzīvot un sadzīvot ar zaudējumu – tāda ir “Maģiskās domāšanas gada” fabula, autores biogrāfiska retrospekcija. Kur smeļat izejmateriālu šai lomai?

Viņa ir cilvēks, kurš ir pratis visiem spēkiem cīnīties par savu pastāvēšanu. Tāda haizivs. Un viņai tas ir izdevies, taču tad pēkšņi ir situācija, kuru viņa nespēj kontrolēt un vadīt.

Un tādiem cilvēkiem tās ir ārkārtīgi grūtas situācijas – viņiem ir grūti samierināties.

Es pēc rakstura esmu pretstats manai varonei, spēcīgai žurnālistei. Mēs, padomju cilvēki, esam pieraduši samierināties ar daudz ko. Samierināšanās ir bijusi mūsu iespēja izdzīvot, tāpēc es šo atšķirību izjūtu vēl vairāk.

Mēģināju atrast tēla kodolu, pētot dokumentālus materiālus, skatījos ierakstus, kur viņa (amerikāņu rakstniece un publiciste Džoana Didiona. – A. K.), nu jau būdama gados, mēģina vieglāk runāt par pagātnes notikumiem, emocijām. Loma nav viegla, materiāls – pasmags, teksts – gana piņķerīgs.

Taču notikumi un emocijas, ko viņa pārdzīvo, – tas var notikt ar katru. Protams, smeļos savā pieredzē, kas kaut kur gadu gaitā ir manī uzkrājusies, transformējusies. Aktieris paša piedzīvoto lomā ieauž transformētu. Varbūt tikai gleznotājs var emocijas uzlikt taisni uz audekla.

 

Ko īsti nozīmē piesauktā “maģiskā domāšana”? Vai daudzi no mums, saskaroties ar nepatīkamo, neglābjas maģiskā pasaulē, lai nebūtu jāsatiek īstenība?

Ja notiek kādi traģiski momenti, cilvēki jautā – kāpēc? Meklējot atbildes, tu dzīvo it kā realitātē, bet brīžiem – citā pasaulē. It kā sadalies vairākās daļās – redzi sevi brīžiem no malas, brīžiem – iesaisties dzīvē.

Pēc traģiskiem notikumiem vajadzīgs sēru brīdis.

Kāpēc agrāk bija pieņemts, ka tu sēro noteiktu laiku? Tas ir laiks, kad pasaule jāsakārto, jāizdomā no jauna.

 

Kā atrodat kopīgu valodu ar jaunās paaudzes režisori Beatrisi Zaķi? Ir jāpieslīpējas?

Esmu no tiem aktieriem, kuru vienu pašu savā vaļā nevar laist. Man vajag vismaz vienu kontrolētāju aci no malas. Jo tu ej darbā dziļāk, jo emocionālāks kļūsti un pazaudē plašāku skatu. Tomēr kopējā bilde balstās uz režisoru.

Man ir laimējies, jo līdz šim daudz esmu strādājusi ar labiem režisoriem. Man patīk, ka režisors ir gudrāks par mani kaut kādās lietās – tad ir interesanti un aktierim ir ko darīt.

Tu katru reizi sāc kā tāds muļķis no nulles. Tāpēc tā bilde, kurā tev jāielien iekšā, ir ļoti svarīga. Aktieris ir rīks, ar ko režisors strādā. Ja viņš izvēlējies mani, man ir jāmēģina saprast, uz kuru pusi viņš mani velk.

Lai gan es un Beatrise nebijām līdz tam pazīstamas, tomēr satikāmies, vārds pa vārdam, un virzījāmies uz kopīgu ceļu. Beatrise strādā ļoti precīzi, viņa ir jau pieredzējusi dažādos darbos.

Jā, viņa ir jaunais režisors ar pilnīgi citādu skatījumu uz lietām, taču viņa redz labi. Man ir prieks par to, ka viņa ir sākusi iet šo ceļu un neļaujas no tā novirzīties. Būt režisorei – tā ir ļoti grūta profesija, jaunai meitenei ir jābūt iekšā spēkam, lai tajā noturētos.

 

Kas jums ir labas aktierspēles mēraukla – kritiķu uzslavas vai skatītāju novērtējums, ko Liepājā, kur savējos mīl, noteikti izjūtat?

Esmu diezgan emocionāls cilvēks, man šī mēraukla mētājas atkarībā no garastāvokļa. Reti ir brīži, kad varu ar absolūtu pārliecību teikt – izdevās. Vienmēr kaut kur paliek kāda astīte. Prieks ir tad, kad jūti, ka publika ir uz tā paša viļņa, tomēr publika ikreiz atšķiras.

Piemēram, Konstantīna Bogomolova “Stavangera” man brīžam likās auksta kā atdzisis pletīzeris – režisors bija noliedzis izpaust emocijas. Un tad pārsteigti pamanījām, ka publikā cilvēki raud. Citreiz atkal smejas kā traki – tik lielā mērā pārtver domu gājienu un beigās visi kājās!

Ir bijis arī, ka publika iet ārā… Ja režisors mūs ir ielicis tādā pozīcijā, ka skaidri redzam, ko darām un kas esam, tad taisnība ir mūsu pusē.

Tad arī ārā iešana un durvju sišana ir dzīvs teātris – tas tikai stiprina mūsu pārliecību.

Tā savējo mīlestība – jā, to jūt. Gandarījums arī tad, ja tu nospēlē otrā plāna raksturiņu, un pēc tam nāk klāt un saka – nemaz nepazinu, balss tikai pazīstama likās! Tajā ir gan joks, gan nopietnība, jo pārtapšana ir teātra būtība. Ne vienmēr gadās lomas, kas tev ir “uz deguna” un kuras tevi “nes”.

Ir tādas, ar kurām cīnies, kamēr spēlē. Piemēram, Regnāra Vaivara “Purva bridējā” bija pārbaudījums – nācās ielauzties tik daudzos dziedāšanas žanros, bet galu galā bija pat interesanti. Tāpat nebija viegli pārslēgties no jau zināmā, mīļā “Purva bridēja” uz šo, pilnīgi citādo.

 

Bet mūzika, īpaši tautas mūzika, jūsu aktrises karjerai paralēli kopā ar Liepājas teātra aktrišu folkloras kopu “Atštaukas” iet līdzās jau vairāk nekā divus gadu desmitus. Kas arvien saista folklorā?

Padomju laikā folklora bija novārtā, ar tādu kā nicinājumu pavadīta. Tomēr mūsu vecāki, vecvecāki bija no mierlaikiem – mājās padziedāja, sadzīvē lietoja dialektus, tautas folkloru un ap to kaut kā viss šūpojās.

Pirmajos brīvības juku brīžos šķita – kaut kas ir jādara. Ināra Kalnarāja iesāka sarunas, Austra Pumpure pieslēdzās ar muzikālo, un tā mēs sadziedājāmies. Esam saaugušas ciešā kolektīvā. Šogad pat diezgan daudz līgojām, šoreiz gan brīvā dabā, pa gabalu no publikas.

 

Jūsu optimisms un spēja uz visu paraudzīties jokojot ir Liepājā iemantota vai nāk no dzimtās Cēsu puses?

Man vienkārši nepatīk būt nelaimīgai – tas, ka visās lietās meklēju pozitīvo pusi, iznāk dabiski. Ir lietas, par kurām nav vērts dusmoties – asās emocijas lai paliek jaunatnei.

Protams, arī es, ja mani neviens tramvajā nepazīst, varu iegrūst kādam dunku sānos, bet manī ir kaut kāds līdzsvars.

SAISTĪTIE RAKSTI
Ja nenotiek lielas nelaimes, cilvēkam patiesībā ir vienkārši jāpiemērojas situācijai.

Jau pašā sākumā, kad es, jauna meitene, no Cēsīm atbraucu uz Liepājas teātra studiju, bija jāpiemērojas – Liepājā tolaik vēl bija armija, dažādi aizliegumi. Turklāt te – viens vienīgs līdzenums, ne kalnu, ne leju. Bet jaunībā man, tāpat kā visiem, bija krietni daudz darba – nebija laika skumt un bēdāties. Nav arī tagad.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. Maskaviete par karu Ukrainā: “Mēs esam palikuši vieni paši. Mūs visi neieredz. Un pareizi dara.”
“Narkotikas, izpostīti viesnīcu numuriņi, ballīšu noslēgums slimnīcā,” pēc vētrainas kopdzīves Mosas liecība Depa tiesā varētu būt izšķiroša
“Viņi ir sajukuši prātā.” Politologs par Krievijas lēmumu savilkt spēkus pie savas rietumu robežas
VIDEO. Krievijas iedzīvotāji ielu intervijās atbild uz jautājumu – vai viņi atbalstītu “specoperāciju” pret Somiju vai Zviedriju?
Maestro Raimonds Pauls atklāti pasaka, ko domā par “Uzvaras” pieminekļa nojaukšanu
Lasīt citas ziņas
Noskaidroti un aizturēti Bunkus slepkavībā iesaistītie, tostarp pasūtītājs un izpildītājs
“Ir nepiemērots brīdis tautas tracināšanai.” Kilbloka par Maskavas ielas pārdēvēšanu
Māra Libeka: Netrūkst tādu, kuriem gluži vienalga, ka stāv tur kaut kāds tēls no 50 okupācijas gadiem
“Mums jāizmanto viss iespējamais.” Leiena mudina iesaldētos Krievijas aktīvus izmantot Ukrainas atjaunošanai
Krievija cenšas Donbasā izvērst masīvu uzbrukumu
20:16
Otrdien darbu atsācis Harkivas metro
20:12
Šlesers: “Jāsēžas ar amerikāņiem pie galda un skaidri jāpasaka: mēs gribam kopā ar jums uzbūvēt atomelektrostaciju”
20:05
Rīgas dome: Pašvaldība nevilcināsies nojaukt padomju pieminekli Pārdaugavā
Par 30 dienām pagarinās iespēju Ukrainas iedzīvotājiem saņemt atbalstu ēdināšanai un izmitināšanai
Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu beidz ar zaudējumu zviedriem
Nākamās divas ziemas ir īpaši būtiskas, jādomā, kā nodrošināties ar resursiem – komentē Roberts Zīle
Trešdien daudzviet Latvijā uzlīs; valsts austrumos diena būs sausa un vasarīgi silta
Ģimenes ārsts skaidro, kādēļ šogad gripa vēl plosās maijā
Rīgas pašvaldība gatavo lēmumu par LKS plānotā gājiena aizliegšanu
Latvija slimnīcai Ukrainā ziedos operatīvo medicīnisko transportlīdzekli
Pārtikas cenas turpina pieaug – vai iedzīvotājiem un valstij jāveido pārtikas rezerves?
Golubeva skaidro, kas šobrīd notiek ar žoga būvniecību uz Baltkrievijas robežas?
“Narkotikas, izpostīti viesnīcu numuriņi, ballīšu noslēgums slimnīcā,” pēc vētrainas kopdzīves Mosas liecība Depa tiesā varētu būt izšķiroša
Kalviņš skaidro, vai jaunās Covid-19 mutācijas varētu būt spēcīgākas par pirmo vīrusa variantu?
VIDEO. Maskaviete par karu Ukrainā: “Mēs esam palikuši vieni paši. Mūs visi neieredz. Un pareizi dara.”
Maestro Raimonds Pauls atklāti pasaka, ko domā par “Uzvaras” pieminekļa nojaukšanu
Tiesa Ukrainā piespriež prokrieviskam aģitatoram iemācīties dziesmu par Banderu un dzejoli “Mīlēt Ukrainu”
“Karš nebeigsies, krievi sāks vēl asiņaināku un apjomīgāku ofensīvu!” Zelenskis firmām, kas pamet Krievijas tirgu, piedāvā turpināt darbu Ukrainā
“Putinu mēģināja nogalināt,” atklāj Ukrainas izlūkdienesta vadītājs Budanovs
Kad kovids norimies, infektologi sāk runāt par jaunu vīrusu! Cik bīstamas ir pērtiķu bakas?
VIDEO. Jelgavniece, kas piepildīja sapni un tika pie “čūskas mēles” atklāj: plāno operāciju, lai mainītu savas ausis
“Politiskie līķi atkal grabina zārku vākus, pūloties tikt laukā no pazemes aizmirstības!” Egila Līcīša feļetons
Garda uzkodiņa – avokado ar garnelēm
VIDEO. Krievijas iedzīvotāji ielu intervijās atbild uz jautājumu – vai viņi atbalstītu “specoperāciju” pret Somiju vai Zviedriju?
Latvijas dzīvnieku patversme “Ulubele” izkrāpj ziedojumus, iežēlinot ar ukraiņu ģimenes slimu sunīti
Šonedēļ augļus nesīs labi saplānota, tālredzīga rīcība! Horoskopi no 23. līdz 29. maijam