Testā piedalījās tikai tādi vīrieši, kuriem bija pastāvīgas attiecības ar sievietēm. Pēc preparāta ievades ar deguna aerosola palīdzību magnētiskās rezonanses izmeklējumos tika aplūkota vīriešu smadzeņu darbība, kas gadījumos, kad tika saņemts attiecīgais hormons, bija daudz aktīvāka. Viņiem savas partneres šķita ļoti pievilcīgas. 1
Pētījuma laikā zinātnieki arī meklēja sakarības, vai oksitocīna klātbūtnei organismā ir līdzīgs efekts ar paziņām un darba kolēģēm, kuras vīrietis pazīst jau daudzus gadus. Šis efekts netika pierādīts, kas liecinot, ka oksitocīns iedarbojas tikai uz partneri, ko cilvēks mīl.
“Vīrieši, kuri bija saņēmuši oksitocīnu, pret sievietēm izturējās atturīgi, tās nelaižot sev tuvāk par 80 centimetriem un arī nekādi neatbildēja uz sieviešu izaicinošajiem acu skatieniem,” stāsta pētnieki. Savukārt tie eksperimenta dalībnieki, kuriem tika dots viltus preperāts, apzināti mēģināja nodibināt kontaktu ar sievietēm un tām pietuvojās tuvāk par pusmetru.
Kopumā pētījuma dati liecinot, ka oksitocīns aktivizē uztvert savu partneri kā pievilcīgāku, tādējādi saglabājot saikni starp mīļotājiem un veicinot monogāmiju. “Šis bioloģiskais mehānisms pāra attiecības ir pielīdzināms zālēm,” uzskata profesore.
Viņa to salīdzina ar narkotiku ietekmi, kas, protams, ir negatīvais aspekts, bet šis hormons veicina mīlestības saikni pret mīļoto. To varot arī izskaidrot, kāpēc cilvēki krīt depresijā vai dziļās sēras pēc atvadīšanās no sava partnera, jo nav notikusi oksitocīna sekrēcija.
Zinātnieki atzīmē, ka daudziem var šķist, ka monogāmijai nav jēgas, jo klasiskajā izpratnē vīrieša uzdevums ir nodot tālāk savus gēnus. Taču oksitocīns veicina stabilas attiecības, kas savukārt mūsdienu cilvēkiem ļauj sajust stabilitāti un nodrošina vēlmi radīt pēcnācējus.
Protams, šādām “vakcīnām” var ticēt vai nē, tas katra paša ziņā, jo īstai mīlestībai laikam jau sānsoļi nepiestāv.
