Šos mazuļus nevar noglāstīt, bet viņiem var dot labāko. Sāk ziedot krāšņai piemiņas vietai zvaigžņu bērniem 0
Dārzs, nevis kapi. Ne tikai sērošanai
2. jūnijs, diena, kad atcerējāmies zvaigžņu bērnus, iemirdzējās citādāk – ar skaistu ieceri veidot vides mākslas objektu pie Lutera baznīcas Rīgā, kas būtu kā atgādinājums, ka šie bērniņi IR un ir mainījuši mūsu dzīves.
Zvaigžņu bērni jeb eņģeļbērni ir tie mazuļi, kuriem bija lemts mammas puncītī uzkavēties īsu laiku, dzimt priekšlaikus vai mirušiem, vai aiziet neilgi pēc savas dzimšanas. Viņus zaudē ne tikai vecāki, zaudējums ir arī brāļiem, māsām, vecvecākiem, ģimenes draugiem…
Žanete Drone, Zvaigžņu bērnu iniciatīvas aizsācēja, ir četrgadīgā Miķeļa mamma. Puisēnam bija ātri, jau pēc pieciem mēnešiem, no saviem vecākiem jāatvadās. “Ikviens vecāks grib savu bērnu lutināt un dot viņam labāko, arī mēs. Projekts ir grandiozs, bet mūsu bērni ir īpaši un viņi to ir pelnījuši. Mūsu bērni ir īpaši – mēs nevaram viņus noglāstīt, mēs varam sarunāties tikai domās,” teica mamma Žanete.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls uzsver, ka šī vieta nav kapi, bet dvēseļu dārzs: “Visa dzīve sastāv no ļoti labām lietām un tādām, kas par tādām vēl top – tumšajiem, sarežģītajiem brīžiem nav tādiem jāpaliek tālāk. Var piedzīvot transformāciju. Šī vieta palīdzēs ne tikai sērot un bēdāties, bet arī sēras pārdzīvot, ieraudzīt dzīvi citā gaismā. Tāpēc ir dārzs, nevis kapi. Būt cilvēkam nozīmē satikties un arī atvadīties. No vienas puses Dvēseļu dārzs palīdz sērot, bet tas palīdz arī atraisīties, atvadīties un ļaut iet ceļā dvēselei, kurā tā nav viena. Atvadīties var no tā, ko apzinās. Šis bērns nav izzudis, un par to liecina šī vieta. Mēs redzam, ka dārzā visu laiku kaut kas aug un zvaigžņu bērnu nozīme un jēga arī pieaug. Varbūt ar viņa nāvi tieši kāds process ir sācies. Viņi nevis bija, bet ir.”
Arī māmiņa Žanete no personiskās pieredzes grūto bērna zaudējumu piemin kā ļoti mainošu pieredzi. Reizēm viņai kāds darbā jautājot, kas ir tie cilvēki, kas viņu visvairāk dzīvē iedvesmojuši, un tad viņa atbild – viņas dēls. “Kaut arī viņš ar mums bija tikai piecus mēnešus, viņš iedvesmoja mūs lielām lietām. .Ja ejot cauri šai pieredzei, mēs nofokusēsimies tikai uz to, kāpēc tas ar mani notiek un kas ar mani nav neizdodas tas, kas visiem šķietami tik viegli padodas, – iznēsāt bērniņu un laist pasaulē viņu veselu, – tad šis jautājums iestrēgst, bet ja sāc domāt, kur šis notikums var aizvest un tu to pilnībā integrē savā dzīvē, nevis izstum kaut kur savā ēnā, tas var kļūt par vienu no mainošām, transformējošām pieredzēm. Šis mazais aizsauktais bērns var kļūt par brīnišķīgu dzīves skolotāju.”
Vēl viena zvaigžņu bērna māmiņa – Līga Meņģelsone – , šo dienu atzīmē kā priecīgu brīdi. “Šī ir diena, kad mēs atzīstam vērtības – tā ir cieņa pret ikvienu cilvēka dvēseli, kas atnākusi un ļoti ātri aizgājusi. Es priecājos, ka mēs varam paust smalkjūtību, ka varam būt redzīgāki, dzirdīgāki un smalkjūtīgāki. Mamma Līga: “Es domāju, ka šī būs ļoti būtiska vieta daudzām Latvijas sievietēm, pirmām kārtām, lai ir vieta, kur atnāk un lai ikviena Latvijas sieviete, māte, kurai bijis šāds zaudējums, nejutīsies atstumta, savā dvēselē salauzta, jo mums katra sieviete ir vajadzīga stipra, drosmīga un spēju tikt galā grūtajiem dzīves posmiem. Es tam tiku pāri, paldies Žanetei par ļoti lielu tā brīža atbalstu. Ir svarīgi, lai mēs pēc tam ar gaišumu un spēku varam iet tālāk.”
“Visļaunākais, kas var notikt zaudējuma brīdī ir justies vienam,” atzīmē Žanete Drone, “tāpēc šī vieta, kuru esam iecerējuši ne kā kapus, bet ļoti dzīvelīgu, vērienīgu un nozīmīgu sociālu objektu, kur var atvadīties, padomāt, jo nereti nav, ko apglabāt, var tikai domāt par to, kas ir bijis un kā tas varēja būt, šeit varēs piedomāt. Sāp visiem – gan tiem, kam bērniņš bija rīsa graudiņa lielumā, gan tiem, kuriem piedzimst nedzīvs bērniņš devītajā grūtniecības mēnesī…”
Nākamajā gadā paliks desmit gadi, kopš Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā ir garīgās aprūpes dienests un atklāts Dvēseļu dārzs nedzīvi dzimušajiem bērniņiem Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā. Slimnīcas kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe palīdz iet cauri sāpēm. “Dārzā ir bijušas daudzas bēres, ir ap 1700 apbedīto bērniņu, un nepieciešamība pēc vēl vienas šādas vietas ir ārkārtīgi liela. Dziļa un plaša ir šī asaru jūra. Gadā ir ap 3200 grūtniecību, kas pārtrūkst bez vecāku radīta iemesla un šis zaudējums, kā mēs aprēķinājām, cieši skar ģimeni un draugus – kopumā ap 20 000 cilvēku skar sēras un zaudējums. Ir svarīgi, ka mēs svinam īsās dzīves un pieminām tās kā vērtību, ka dvēsele šeit ir pakavējusies. Sekojot mūsu pieredzei, arī Tallinā ir tapis šāds dārzs.”
