Kultūra
Kultūrpolitika

Būt latvietim – tā ir kultūras izvēle. Saruna ar Valdi Celmu17


Valdis Celms
Valdis Celms
Foto – Timurs Subhankulovs

Pāršķirstot jūsu jauno grāmatu “Baltu dievestības pamati”, ko izdevusi “LA” izdevniecība, acīs iekrīt, ka tā izdota divās valodās – latviski un lietuviski, turklāt abi teksti atrodas paralēli. Kāpēc jūs tā rīkojāties?

V. Celms: Pirmais gan radās latviešu teksts. Tomēr, strādājot pie grāmatas, es kā vēl nekad sapratu, ka mūsu dievestība jāaplūko arī lietuviskā mantojuma saistībā. Tikai tā mēs iegūstam organisku un pilnīgu baltu tautu pasaules uzskata kopainu, kas nozīmīga gan latviešiem, gan lietuviešiem. Un tad jau gluži dabiski prātā nāca doma par lietuviešu teksta iekļaušanu grāmatā.

Salīdzinot abus tekstus, arī lietuviski pārtulkotās latvju dainas, vismaz man kārtējo reizi bija iespējams pārliecināties, cik patiesībā mēs esam tuvas tautas. Bet šīs grāmatas iznākšana sakrīt ar vēl vienu notikumu – dievturu svētnīcas uzcelšanu uz Daugavas salas, Liepsalās netālu no Pļaviņām.

Grāmatai “Baltu dievestības pamati” ir divi atbalstītāji – ekonomists Ivo Rubīns, kas finansēja lietuvisko tulkojumu, un Dagnis Čākurs, iecienītās “Liepkalnu” maiznīcas saimnieks. Jau vairāku gadu garumā Dagnis ir dziļi piesaistījies latviskuma idejām, kas vainagojās dievturu svētnīcas būvniecībā, lai būtu, kur cilvēkiem pulcēties gadskārtās un latviskos godos. Celtnes veidols, tās arhitektūra latviskās rijas formā, izvietojums attiecībā pret debess pusēm, svētnīcas iekārtojums, kopumā viss ansamblis ir veselas komandas pienesums, bet darbi vēl turpinās.

Kā es sapratu no jūsu grāmatā publicētās fotogrāfijas, tad centrālā vieta svētnīcā ir uguns altāris? Atklāti sakot, vienīgos uguns altārus līdz šim esmu redzējis Indijā.

Par to nav ko brīnīties, arī tur meklējamas indoeiropiešu kopības pēdas, tieši uguns mūs joprojām vieno ar vissenākajām pasaules kultūrām. Uguns altārus var sastapt tepat, Lietuvā, tur, tāpat kā pie mums, tos skaisti izpušķo. Baltu tautām uguns ir ikviena gadskārtu rituāla un Dieva daudzinājumu norišu centrā. Ziemassvētkos tā ir bluķa dedzināšana, Jāņu naktī uguns tiek pacelta gan debesīs, gan iedegta uz zemes, mūžīgā Uguns deg Brāļu kapos. Starp citu, uguns ir vistīrākā matērija, dievišķa jau savā būtībā, paša Dieva laista. Kā pasaules pirmelements tā saistīta ar Māru, tāpat ar Laimu, tātad ar laiku un likteni. Ar uguni saistīts Pērkons, kurš met zibeņus. Bez uguns nav iespējama dzīvība. Uguns ir visur – mājas pavardā, Saulē, Visuma dzīlēs, kur dzimst jaunas zvaigznes. Un arī mūsos pašos mīt uguns – tā ir mūsu mīlestība, aizrautība, sirds degsme.

Atceros, vectēvs mēdza teikt – “agnis zirgs”. Ar to viņš domāja strauju, ugunīgu zirgu, no kura jāuzmanās. Hinduisma mitoloģijā uguns dievs tā arī saucās – Agni.

Latviešu, lietuviešu un lielā Indijas daļā runātā hindi valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Daudziem, it īpaši jau tik seniem, patiesībā pirmatnējiem vārdiem kā “uguns” tajās ir kopīgas saknes.

Bet uguns ir saistīta ar vēl kādu lietu – kremāciju. Tajā pašā Indijā upju krastos šodien bieži var redzēt kremācijas sārtus. Cik zināms, līdzīgi rīkojās arī kurši?

Patiešām, Kurzemē ir atrodami ugunskapi. Izrakumi liecina, ka mirušo kremāciju senie kurši piekopa līdz pat 13. gadsimtam, kad pieņēma kristīgo ticību. Tomēr ir kāds interesants paradokss – ja viss būtu sadedzis – rotaslietas, apģērbs, ieroči, tad daudzas liecības par senajiem latviešiem līdz mums nemaz nebūtu atnākušas. Tātad nav ļaunuma bez labuma.

Gobelēni, ar kuriem tiks izgreznota Liepsalu svētnīca, satur senās latviešu zīmes, to starpā arī ugunskrustus. Kā jūs pats skaidrotu – kāpēc šajā zīmē ielikts tik milzīgs spēks?

Ugunskrusts ataino pašas galvenās pasaules norises – Dieva laidumu, tātad pasaules sakārtotību, un šī laiduma kustību, kas savukārt nozīmē cikliskumu. Tā ir tīras enerģijas zīme, ko var tulkot arī citos līmeņos. Kā jau visam šajā pasaulē, ugunskrustam ir divi kustības, divi rotācijas virzieni. Tāpat zīmei ir vairāki nosaukumi. Tīri ģeometriski tā ir “zaru krusts” jeb “kāšu krusts”. Attiecinot zīmi uz uguns matēriju, mēs sakām “ugunskrusts”, uz norisēm Visumā – “Pērkonkrusts”. Starp citu, ugunskrustam ir liela līdzība ar mūsu galaktiku, kas tāpat lēni rotē ap savu asi.

Tas, ka ugunskrusts pasaules vēsturē asociējas ar traģisku pieredzi, nav šīs zīmes, bet gan noziedzīgu cilvēku vaina. Vēl šodien daži cilvēki joprojām nemitīgi atgādina ugunskrusta saistību ar vācu nacismu. Un tieši viņi ir tie, kas netieši kultivē nacistu vērtības, nemitīgi tās pieminot. Diemžēl viņi izliekas neredzam zīmes universālo, cilvēcisko būtību. Visās kultūrās, visās tautās un visos laikos ugunskrusta pamatnozīme bijusi saistīta ar laimi, ar labumu. Latvieši saka arī “Laimas krusts”. Ja mēs zaudēsim pietāti pret ugunskrustu, pret Laimu un Pērkonu, mēs šajā zīmē ieraudzīsim vien sastingušu, nekustīgu attēlu bez dzīvības.

Indijā ugunskrustus var ieraudzīt visur – tempļos, virs māju durvīm, tie ieausti drānās, spilvenos, palagos un dvieļos. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka 99,99% indiešu nekad pat nav dzirdējusi par nacismu.

Zīmes pašas par sevi jau nedarbojas. Tikai saistībā ar cilvēku tās piepilda ar jēgu, dodot labo vai tieši otrādi – slikto, pat ļauno virzību.

Latvieši un lietuvieši jau nav vienīgās Eiropas tautas, kas kopj seno reliģiju. Cik zinu, par to daudz interesējas arī Baltkrievijā un Krievijā. Dzirdēts uzskats, ka Pievolgā dzīvojošie marieši, kas gan ir somugru tauta, esot pēdējie īstie “Eiropas pagāni”.

Jāņem vērā, ka lielā daļā tagadējās Baltkrievijas teritorijas, arī Krievijas rietumu apgabalos senos laikos dzīvojušas baltu tautas. Baltu mantojums joprojām atrodams vietvārdos, ezeru un upju nosaukumos, ornamentos, arī tautas tradīcijās. Cilvēki, kuri nopietni meklē savas saknes, agrāk vai vēlāk uzduras šim baltiskajam mantojumam. Arī austrumslāvu tautas joprojām svin Jāņus, ko dēvē par Ivana Kupalas dienu, dedzina ugunskurus, dzied dziesmas, pin vainagus un cenšas svētku naktī izpeldēties.

Latvijas dievturu interneta mājas lapa mani aizveda līdz interesantai saitei, kas stāsta par senprūšu valodas kopšanu bijušajā Austrumprūsijas teritorijā Polijā. Cik tas ir nopietni?

Ja nemaldos, tad baltu valodu pētnieks Vladimirs Toporovs teicis – ja piepeši no pasaules pazustu baltu valodas, tad pēdu un liecību citu tautu valodās ir tik daudz, ka tās bez grūtībām varētu atjaunot. Es šajā iecerē neredzu nekā nepārvarama un neiespējama. Atjaunotne, cikliskums pieder pie dabas kartības. Lai viņiem veicas!

Latviešu dievestība cauri gadsimtiem tika saglabāta mūsu dainās, rituālos, dzīvesveidā. Bet kurš piedeva galīgo formu tam, ko mēs šodien pazīstam ar dievturību?

Redziet, 20. gadsimta sākumā jau bija skaidrs, ka latviešu sabiedrība, patiesībā cilvēku ikdienas dzīve ir ļoti mainījusies. Šajos apstākļos no jauna vajadzēja paraudzīties uz seno mantojumu, pārņemot no tā pašu vērtīgāko, pārlaicīgo, mūžīgo. Galvenie nopelni te ir Ernestam Brastiņam un viņa domubiedriem, šīs atjaunotnes kustības turpinātājiem.

Bet vai latviskā dievestība iederīga mūsdienu modernajā sabiedrībā? Turklāt pastāv pamatots uzskats, ka pēdējais gadsimts cilvēcei atnesis vairāk pārmaiņu nekā iepriekšējais gadu tūkstotis!

Pat ļoti iederīga! Paskatīsimies kaut vai uz Japānu. Tā ir viena no modernākajām, tehnoloģiski attīstītākajām pasaules sabiedrībām. Vienlaikus japāņu tauta ļoti rūpīgi kopj gan savas tradīcijas, gan seno reliģisko mantojumu. Tieši pateicoties tradicionālajai, no senčiem mantotajai kultūrai viņi nav pazaudējuši iztēli un spēj radīt tehnoloģijas brīnumus. Diemžēl modernā Rietumu sabiedrība bieži vien neapdomīgi atmet senās vērtības. Ja arī mēs rīkosimies līdzīgi, tad pārstāsim būt.

Latvija izsenis ir viena no reliģiski iecietīgākajām zemēm. Kā jūs domājat – vai cilvēks var apmeklēt gan kristiešu baznīcu, gan piekopt senos latviešu dievestības rituālus, ziedot Dieviņam caur uguni, lūgt palīdzību ne vien Jēzum, bet arī Mārai un Laimai?

Tas lai paliek katra cilvēka paša ziņā. Vēlētos vien uzsvērt, ka mūsu dainu mantojums, tajās paustie ētiskie ideāli ir senāki un universālāki par Kristus vēsti. Dievturība reizē ir vispārcilvēciska un individuāla, tā runā par vērtībām, kas kopīgas visiem. Dainu dievestība ir daiļa un cilvēcīga, tās galvenais princips – “dzīvo pats un ļauj dzīvot otram”. Tā neuzmācas ar savu pareizību, nenozākā citādi domājošos, nesauc tos par “bezdievjiem”, kurus jāiznīcina.

Tagad daudz runā par sabiedrības integrāciju. Kā jūs domājat – vai Latvijā dzīvojošs cittautietis var kļūt par latvieti?

Pakāpeniski un paaudžu gaitā noteikti! Jau Ernests Brastiņš savulaik teica, ka būt latvietim pirmām kārtām ir kultūras izvēle. Protams, rasei, etniskajai izcelsmei, gēniem ir sava nozīme, bet tas nav pats galvenais. Apzināties latvietību pirmkārt nozīmē izjust piederību latviešu valodai, latvisko tradīciju vērtībām, zemei un tautai. Diemžēl modernajā pasaulē šodien daudzi bezatbildīgi pieiet savas piederības izpratnei. Viņi it kā nekam nepieder, ir “brīvi un neatkarīgi”, virtuāli pasaules pilsoņi bez saknēm savā zemē un tautā. Bet tā ir ilūzija. Patiesībā tieši šādi cilvēki ir visnebrīvākie, visvieglāk pakļaujamie un manipulējamie.

Diemžēl arī Latvijā un Lietuvā vērojami visai nelabvēlīgi procesi, kaut vai tā pati aizbraukšana.

Saistītie raksti

Protams, dzimtenē ir vislielākās iespējas sagaidīt Dieva un Laimas labvēlību. Tomēr apstākļi var būt dažādi. Viens aizbrauc, mirāžas aicināts, savukārt cits meklē pieredzi un atgriežas mājās kā Sprīdītis pasakā. Vienu gan vēlos uzsvērt – tu nedrīksti doties pasaulē kā balta lapa. Jo tad nebūs nekā, kas tevi vilks atpakaļ pie savas zemes, tautas, valodas un dzimtas. Būsi vien no koka rauta, vēja nesta lapa, kas pamazām zaudē dzīvības spēkus un savīst. Pasaule patlaban ir ļoti nemierīga, patiesībā tā vārās, notiek dažādu ideju un uzskatu cīņa. Latviešu uzdevums ir atgriezties pie savām saknēm, vērtībām un tikumiskās pieredzes. Domāsim pirmām kārtām par savu esamību un misiju, par sevi kā tautu, kā nāciju, kam ir valsts! Un tad mums būs vieglāk pārdzīvot šos laikus.

Varēs satikties ar Valdi Celmu

Sestdien, 25. februārī, no plkst. 12 līdz 13 Ķīpsalas izstāžu centrā “Latvijas grāmatu izstādes 2017” Kultūras stendā pasākumā “Zin Dieviņis, zin Laimiņa” notiks Valda Celma grāmatas “Baltu dievestības pamati” prezentācija. Diskusiju vadīs rakstniece Eva Mārtuža.

LA.lv