Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. janvāris, 2015
Drukāt

Esmu audzināta goda kodeksā. Saruna ar populāro vēsturisko romānu rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti (1)

1. Trešajā daļā - reālas personas

1no4
Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Lietuviešu rakstniece Kristina Sabaļauskaite decembrī Prozas lasījumu laikā viesojās Rīgā un iepazīstināja ar lasītāju iecienītā vēsturiskā romāna “Silva rerum” trešo daļu, kura nu jau pavisam drīz nāks klajā arī latviešu tulkojumā.

– Otrajā “Silva rerum” satiekam gan jaunus, gan dažus jau pirmajā daļā iepazītus tēlus. Kas lasītāju sagaida romāna trešajā daļā?

K. Sabaļauskaite: – Trešajā grāmatā būs vieglāk saprast triloģijas loģiku: viena grāmata, viena paaudze. Taču, kad grāmata iznāca Lietuvā, sapratu kādu mentalitātes problēmu – saistībā ar sarežģīto neseno vēsturi, kad daudzas saites tika traģiski apcirstas, mēs ģimeni izprotam galvenokārt horizontāli – tikai kā tagad notiekošo. Tradicionāli, īpaši aristokrātu dzimtās, ģimene tika izprasta vertikāli – kā visas iepriekšējās un iespējamās nākamās paaudzes, viss, kas noticis līdz mums, un viss, kas notiks pēc mums. Mēs katrs šajā garajā virknē esam tikai niecīga sastāvdaļa, tāpēc katrai mūsu rīcībai jābūt atbilstošai noteiktam kodeksam.

Nebojāšu lasītprieku, pateikšu tikai, ka trešā grāmata pievēršas rokoko laikmetam, 18. gadsimta vidum. Atšķirībā no otrās grāmatas – laikmeta, par kuru lielā mērā jāpaļaujas uz iztēli, jo lielākā daļa dokumentu gājuši bojā, – materiālu par 18. gadsimtu ir ļoti daudz. Gandrīz katra persona trešajā grāmatā ir vēsturiski patiesa, līdz pat veikalniekam – mēs skaidri zinām, ka bija miesnieks Šolkovičs, maiznieks, kura vārds bija Ezlers, un ir ļoti jauki, ka tādā veidā vēsturiskajam materiālam iespējams piešķirt humānu dimensiju.

– Humānās dimensijas gan romānam netrūka arī abās pirmajās daļās, galu galā, kā saprotu, Norvaišas ir reāla dzimta?

– Jā, Norvaišas bija vidējā muižniecība, un tieši 18. gadsimta vidū, proti, trešās grāmatas notikumu laikā, viens no viņu dzimtas pacēlās līdz pana jeb lorda statusam – viņš bija visturīgākais no visiem, ļoti bagāts un ļoti ietekmīgs – prinča Radzivila labā roka.

– Droši vien vēl joprojām ir dzīvi Norvaišu dzimtas pārstāvji, vai kāds no viņiem nav iebildis: “Nē, mūsu dzimtsmāte Uršula nepavisam nebija tāda, kā aprakstāt!”?

– Nē, neviens no Norvaišu dzimtas nav mani meklējis, un arī man nav bijis nepieciešamības ar viņiem satikties. Man gan nākuši klāt daudzi cilvēki, kuri teikuši: “Mans uzvārds ir Norvaišs, es esmu no šīs dzimtas.” Bet ģenealoģija ir cietsirdīga zinātne – tā tomēr nav. 20. gadsimtā, kad ieviesa tautas skaitīšanu, dažādus cenzus, daudzi uzvārdi tika vienkārši izdomāti.

– Silva rerum jeb dzimtas vēsture laikam ir ļoti lietuvisks fenomens. Krietni jaunāks Latvijas analogs varētu būt dzimtas Bībele, kurā ierakstīja svarīgākos notikumus – dzimšanas, laulības, nāves…

– Silva rerum ir Polijas un Lietuvas valsts aristokrātijas fenomens. Lietuvā ir ļoti liela šādu dzimtas vēsturu kolekcija, un es biju ārkārtīgi priecīga, kad pēc pirmās grāmatas kāda studente savam bakalaura darbam izvēlējās silva rerum izpēti – tagad viņa jau tikusi līdz doktora darbam. Un, protams, tas ir aristokrātijas fenomens, jo lielākā daļa zemnieku bija analfabēti.

  1. Trešajā daļā - reālas personas
  2. Rokoko tumšā puse
  3. Zemnieku tautas apziņa - padomju sociālās inženierijas rezultāts
  4. Identitāti nosaka goda kodekss

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Paldies, Linda, par nopietno interviju!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+