Kultūra
Literatūra

“Lasītāji ir izslāpuši pēc šādiem dzejoļiem.” Atdzejotāja Ieva Melgalve par Rupi Kauru0


Ieva Melgalve
Ieva Melgalve
Foto: Ieva Lūka/LETA

Rupi Kaura (1992) ir indiešu izcelsmes kanādiešu dzejniece, kuras dzejas krājumi “Piens un medus” un “Saule un viņas bērni” kļuvuši par dižpārdokļiem daudzās pasaules valstīs. Viņa ir tik populāra, ka, rīkojot tikšanos ar lasītājiem, tiek mierīgi izpārdotas lielu teātru zāles Londonā, Riodežaneiro, Deli, Ņujorkā un Toronto. Fanu pūļi un autogrāfu mednieki ir autores ikdiena. Viņa ir jaunu meiteņu elks, jo atklāti runā par sievietes lomu un “sievietes lietām”, liek lasītājiem justies savā veidā mīlētiem un saprastiem.

Latviešu valodā apgāda “Zvaigzne ABC” paspārnē un Ievas Melgalves atdzejojumā klajā nāk Rupi Kauras “Piens un medus” – mākslinieciski ļoti patstāvīgs krājums, autores tekstu un zīmējumu grāmata, kas jau iztulkota 35 pasaules valodās un pārdota vismaz trīs miljonu tirāžā. Piens un medus daudzām tautām nozīmējot dziedināšanu un rūpes – arī latviešiem šīs tēmas ir tuvas un vajadzīgas. Vairāk par izjūtām, ko rada un glabā grāmata “Piens un medus”, izjautāju tās atdzejotāju IEVU MELGALVI.

– Lasot nerodas pārliecība par to, kas tas īsti ir: mākslas akts, feminisma projekts, atklāta dzeja, pašpalīdzības grāmata vai banalitātes. Kā tev šķiet?

I. Melgalve: – Domāju, ka tas noteikti ir mākslas akts tādā nozīmē, ka šie darbi ir radīti, lai notvertu lasītāju un izraisītu viņā kādas pārmaiņas. Dzeja vispār parasti ir notveršanas akts – vārdi, skaņas, alūzijas un asociācijas ievilina lasītāju, līdz tas iekrīt tekstā un iznāk no tā jau pārveidots.

Daži autori uzreiz dodas pie visgrūtāk notveramajiem lasītājiem – tiem, kas visu jau ir lasījuši, visu var nosaukt par “banalitātēm” un ir apņēmušies neiekrist.

Citi, kā Rupi Kaura, dodas pie lasītāja, kas seko liriskajai varonei paļāvīgi un atvērti. Daļēji kopīgu uzskatu un vērtību dēļ – šeit liela nozīme ir sieviešu patstāvībai, suverenitātei un solidaritātei, ko var arī palikt zem feminisma birkas. Daļēji tādēļ, ka Rupi Kauras liriskās varones emocijas, pārdzīvojumi un grūtību pārvarēšanas ceļi ir pazīstami un vienlaikus interesanti daudziem lasītājiem.

– Kādi bija tavi sākotnējie iespaidi?

– Pirmais iespaids radās, lasot maketu telefonā uz ielas, lai varētu atbildēt, vai gribu viņu atdzejot vai ne. Godīgi sakot, vairs nezinu, kurš no dzejoļiem tas bija, bet precīzi atceros, kā apstājos pussolī ar aizcirtušos elpu, sapratusi, ka autore raksta tieši par to, ko esmu piedzīvojusi. Un ka cits atdzejotājs (noteikti prasmīgāks nekā es) varbūt nezinātu, kā tas ir, un tādēļ nespētu šo sajūtu satvert un aiznest pie lasītāja. Tūlīt pat arī rakstīju redaktorei e-pastu, kas, ja nemaldos, sastāvēja no divām frāzēm: “Jā, ņemšu. Kā arī – trigger warning varbūt?”

– Kāds, tavuprāt, ir šīs grāmatas panākumu iemesls?

– Galvenais iemesls ir autores absolūtā ievainojamība. Proti, tas, ka viņa šķietami nāk pie lasītāja tāda, kāda ir, ar savām pieredzēm, kas ne vienmēr ir patīkamas, un savām emocijām, kas ne vienmēr ir glītas un pareizas. Turklāt viņa to dara caur mediju, kas ir ārkārtīgi plurāls un pieejams, t. i., sociālajiem tīkliem.

Arī viņas izmantotie paņēmieni ir diezgan universāli – nav jābūt lasījušam specifiskus tekstus vai zinošam par konkrētas kultūras simboliku, lai lielākajā daļā gadījumu saprastu, “par ko tas ir”. Un ir ļoti daudz lasītāju, kuri ir izslāpuši pēc šādiem dzejoļiem.

– Šādas grāmatas “paņem” vai “nepaņem”. Vai esi ko līdzīgu jutusi ar citiem tekstiem?

– Visi teksti vai nu “paņem”, vai “nepaņem”.

Turpinot Alfrēda Gella ieviesto “mākslas darba kā slazda” metaforu – dažos slazdos es iekrītu, citos ne, bet tas pasaka vairāk par mani pašu nekā par šo slazdu vai tā izlicēju.

Ir gan arī tādi teksti, par kuriem izsmalcināti lasītāji mēģina izlikties, ka “šitais jau nu gan mani neskar”, un vēl tādi, par kuriem domā: “Šis nu gan ir kaitinoši un stulbi, bet nevar taču publiski teikt – citi paziņos, ka es neko nesaprotu no literatūras.” Bet tās jau ir cita veida spēlītes, kurām nav nekāda sakara ar “iekrišanu tekstā” kā fenomenoloģisku pieredzi.

h2>Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Lasot Kauras tekstus, kurus tomēr nevaru ielikt vien dzejas kategorijā, prātā uzpeld vairāki atslēgvārdi: sekss, vīrieša attieksme, drosme, pārmantojamība, jaunie laiki u. tml. Grūti iedomāties, ka šādi teksti rodas Latvijā – un ko tādu teikt vien daudzviet būs uzdrošināšanās. Daži Latvijas izdevēji vien nošņakstināja zobus gar iespēju izdot šo pasaules dižpārdokli, tur nepieciešama pārliecinoša jauda.

Kauras teksti ir terapeitiski un kā termometrs uzrādīs vietas, kur kādam sāks “piedegt”, ja vien šis kāds vispār lasa grāmatas. Svarīgi, ka “Piens un medus” var rosināt arī diskusiju ne tikai par to, kā orāli godināt sievietes ķermeni, bet arī: kas ir dzeja, māksla, autors un viņa pieredze (vai atdzejotājs un viņa pieredze), bet tie, protams, ir gaužām pieklājīgi temati.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Rupi Kauras grāmatā “Piens un medus”, saglabājot latviskā izdevuma redakciju.

 

*

izvarošana

pārraus tevi

uz pusēm

 

bet tā

nebūs

beigas

 

*

censties pārliecināt sevi

ka drīkstu

aizņemt vietu

ir kā rakstīt

ar kreiso roku

kad esmu dzimusi

labroce

 

doma par sabrukšanu ir pārmantota

 

*

tu saki lai es nomierinos jo

mani uzskati padara mani neglītu

bet es nepiedzimu ar uguni krūtīs

lai mani izdzēstu

es nepiedzimu ar veiklu mēli

lai būtu viegli norijama

es piedzimu smaga

pus-akmens pus-zīds

grūti aizmirstama un ne viegli

notverama ar prātu

 

*

viņš izdobj viņu

ar pirkstiem

it kā mēģinātu

dabūt melones

dobumu tīru

 

*

man vajadzīgs kāds

kas pazīst grūtības

tikpat labi kā es

kāds

kuram var ielikt klēpī pēdas

dienās, kad ir pārāk grūti stāvēt

tāds cilvēks, kurš sniedz

tieši to, ko man vajag

pirms es pat zinu, ka man to vajag

tāds mīļotais, kas mani sadzird

pat kad es nerunāju

tādu sapratni

es pieprasu

 

tāds mīļotais, kādu man vajag

 

*

tu virzi manu roku

man starp kājām

un čuksti

lai šie skaistie pirkstiņi man uzdejo

 

solo uzstāšanās

 

*

mēs esam strīdējušies vairāk, nekā vajadzētu. par visu ko tādu, ko neviens no mums neatceras un kas mums nerūp, jo tā mēs izvairāmies no lielākiem jautājumiem. mēs nejautājam, kāpēc, mēs nesakām es tevi mīlu tik bieži kā agrāk. mēs kašķējamies par tādām tēmām kā: kuram pirmajam bija jāpieceļas, lai izslēgtu gaismu. vai kuram pēc darba bija jāieliek krāsnī saldēta pica. bliežam viens pa otra vārīgākajām vietām. mīļais, mēs esam kā pirksti uz ērkšķiem. mēs ļoti labi zinām, kur sāp.

un šonakt visas tēmas ir vaļā. kā tā reize, kad tu miegā čukstēji vārdu, kas – esmu diezgan droša – nebija mans. vai pagājušonedēļ, kad teici, ka strādā vēlu. tā nu es zvanīju uz tavu darbu, bet viņi teica, ka tu esi izgājis jau pirms pāris stundām. kur tu biji tās pāris stundas.

es zinu. zinu. tavi attaisnojumi ir sakarīgākie pasaulē. un es no tiem niekiem pārāk daudz aizsvilstos un tad sāku raudāt. bet ko tad tu gaidīji, dārgais. es tevi tik ļoti mīlu. piedod, ka man šķieta – tu melo.

tad tu izmisis saķer galvu rokās. pa pusei lūdzies, lai rimstos. pa pusei izbesījies par visu. inde mūsu mutēs ir izdedzinājusi caurumus vaigos. mēs neizskatāmies tik dzīvi kā kādreiz. sejās mazāk sārtuma. bet nemāni sevi. lai cik slikti arī nebūtu, mēs abi zinām, kā tu vēlies iemiet mani zemē.

jo īpaši tad, kad es kliedzu tik skaļi, ka mūsu ķilda pamodina kaimiņus. un viņi traucas pie mūsu durvīm, lai izglābtu mūs. dārgais, neatver tās.

labāk: noguldi mani. izklāj mani kā karti. un ar pirkstu galiem atzīmē vietas, kuras vēl arvien vēlētos **** laukā. skūpsti mani kā gravitācijas centru, kurā tu krīti, it kā mana dvēsele būtu tavējās serde. un, kad tava mute skūpsta ne manu muti, bet citviet. manas kājas pavērsies kā ierasts. un tad.

es ievelku tevi sevī. nāc. mājās.

kad visa iela skatās pa logiem un brīnās, kas tā par brēku. un ugunsdzēsēji metas mūs glābt, bet nespēj noteikt, vai šīs liesmas radās no dusmām vai kaisles. es smaidīšu. atmetīšu galvu. izliekšu augumu kā kalnu, ko tu vēlies pāršķelt. nolaizi mani, mīļais.

tā, it kā tavai mutei būtu piešķirta dāvana lasīt un es būtu tava mīļākā grāmata. atrodi savu mīļāko lapu tajā maigajā vietiņā starp kājām un izlasi rūpīgi. plūstoši. dzīvi. pat nedomā atstāt neskartu kaut vārdu. un, zvēru, beigas būs tik labas. apsēdies. jo būs mana kārta muzicēt ar ceļiem, iespiestiem zemē.

mans saldais. tā. mēs ar lunkanām mēlēm izvilinājām valodu viens no otra. tā mēs sarunājamies. tā. mēs salabstam.

 

tā mēs salabstam

 

LA.lv