Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Nākamie gadi būs grūti Latvijas valsts identitātes saglabāšanai 16


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Šogad svinam mūsu valsts simtgadi. Aizgājušais laiks nav bijis viegls – savas latviešu valsts izcīnīšana gadsimta sākumā, latviešu valsts celtniecība, Latvijas zaudēšana un republikas atjaunošana pēc piecdesmit okupācijas gadiem. Grūti gadi, bet stiprā latviešu tauta tos izturēja un nepazuda! Kāds būs Latvijas galvenais uzdevums nākamajos simt gados? Manuprāt, tas būs savas valsts identitātes aizstāvēšanas laiks, ļoti grūts un psiholoģiski smags valsts pastāvēšanas periods.

Vācijas piekoptās “Mīļi gaidīti Eiropā” politikas rezultātā Vakareiropas pārtikušo valstu lielpilsētas pārplūdinājuši migranti. Atnācēji ir citas ticības, ļoti atšķirīgiem priekšstatiem par demokrātiju un Eiropai grūti pieņemamām sadzīves tradīcijām. Vienā vārdā sakot, migranti sev līdzi atnesuši citu identitāti, no kuras viņi nedomā atteikties. Atšķirīgā identitāte pilsētu ielās vērojama visur, vien Eiropas Savienības politiskā elite ir izvēlējusies to neredzēt un turpina uzstāt, ka nekas nav mainījies. Tomēr mainījies ir ļoti daudz kas. Vairākas savstarpēji nepazīstamas personas man stāstīja satraucošus vērojumus. Sarunu biedri bija dažādu profesiju cilvēki, kuri pēdējā pusgada laikā devušies uz Zviedriju darba komandējumos, piedalījušies zinātniskās konferencēs vai ceļojuši turp kā parasti tūristi. Viņiem visiem radies priekšstats, ka zviedri ir pazaudējuši savu valsti, ka Zviedrijai vairs nav skandināvu identitātes! Liekas, ka līdzīgs priekšstats par Rīgu ārzemju tūristiem radās padomju gados, kad Padomju Latvijā masveidā ieradās migranti no visas plašās padomijas. Savukārt Baltijas jūrai otrā pusē – Vācijā, 2015. gada rudenī Bavārijas iestādes sāka brīdināt vācu vecākus, lai viņu meitas nevelk mugurā nekādu atsedzošu apģērbu, jo šādi krekli, blūzes un šorti var izraisīt pārpratumus un izprovocēt musulmaņu vīriešus. Tāpat Bavārijas iestādes aicināja neļaut bērniem vieniem pašiem doties laukā un vācu sievietēm ieteica nedoties vienām pašām bez pavadoņa uz dzelzceļa staciju. To lasot, rodas priekšstats, ka Eiropas politiķi, slēpjoties aiz vārdiem par toleranci, iejūtību un kulturālo daudzveidību, no savām tautām sagaida klusējošu samierināšanos ar savas identitātes zaudēšanu.

ES smagsvara politiķi katru, kurš norāda uz nekontrolētās migrācijas negatīvajām sekām, apsaukā neglaimojošos vārdos. Nule kā grāmatnīcās pārdošanā izlikta grāmata “Es biju tikai sekretāre”. Apakšvirsraksts skan – ko mūsdienu pasaulei māca Gebelsa sekretāres stāsts. Daiļdarbā izlasām, kā Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa sekretāre Brunhilda Pomsela, jauna meitene būdama, nav interesējusies par nacistu ideoloģiju, vien cītīgi pildījusi ierēdņa pienākumus un gribējusi tikt uzslavēta savā darbā. Par nacistu zvērībām uzzinājusi tikai pēc kara. Tālāk seko prātojumi, vai tie šodienas eiropieši, kuri neinteresējas par pasaulē notiekošo un nejūt līdzi kara bēgļiem, neiet pa to pašu Brunhildas taciņu? Grāmatā piesauktas visas Eiropas labējās partijas – gan Lepēna Francijā, gan Brīvības partija Austrijā, gan “Alternatīvā Vācija” Vācijā. Taisnības labad jāteic, ka Eiropas labējās partijas savā retorikā varētu rūpīgāk izvēlēties izteicienus, bet ne par to šoreiz stāsts. Visas piesauktās politiskās partijas un kustības iestājas pret migrāciju. Grāmatā, protams, atgādināti arī demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumi Ungārijā un Polijā. Galarezultātā grāmatas autori secina, ka labējās partijas ir vislielākais apdraudējums ilglaicīga miera saglabāšanai Eiropā, jo populisti ir paziņojuši, ka grib atgriezties pie tautiski homogēnām nacionālām valstīm. Līdz ar to tiks zaudēts viss humānisms, kas Eiropā iekopts vairāk nekā 70 gadus pēc Otrā pasaules kara. Lasītājam nemanot jānonāk pie vienkāršas atziņas – ļautiņi, kuri iestājas par nacionālu valsti ar noteiktu identitāti, sāk ļoti līdzināties nacistiem. Tiktāl par grāmatu kā sabiedriskās domas veidošanas instrumentu. Bet ļoti īpatnējas domas paudis mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņš teic, ka pēc desmit gadiem Eiropas Savienība eksistēs, tomēr tās dalībnieku skaits varētu būt mazāks. Pēdējā gada laikā no ES vadošajām valstīm esot dzirdama uztraucoša retorika, kas, kā noprotams, vērsta pret Ungāriju un Poliju.

Pārtulkojot diplomāta teikto vienkāršā tautas valodā – Eiropas Savienībā vieta atradīsies vien tiem, kuri neiebilst pret migrantu masveida ierašanos viņu valstīs. Te nu nokļūstam grūtas izvēles priekšā. Gribas būt ES dalībvalstij, bet gribas būt arī Latvijai. Fakts, ka šobrīd neesam pievilcīgi no kara bēgošajiem ekonomiskajiem migrantiem, ir īstermiņa mierinājums. Ja nākotnē iestāsimies par savas valsts identitātes saglabāšanu, un es ceru, ka iestāsimies, tad par “fašistu līdzskrējējiem” mūs lamās gan Krievijas propagandisti, gan ES politiķi. Tāpēc uzdrošinos teikt – nākamie gadi būs grūti Latvijas valsts identitātes saglabāšanas gadi.

LA.lv