Latvijā
Vēsture

“Helsinkieši”: Kam svinam 100 gadus, ja nedrīkst teikt, ka esam latviešu valsts? 50


Par spīti drošības iestāžu brīdinājumiem pasākuma laikā neizmantot plakātus un neteikt runas, rīkotāji bija sagatavojuši vienu plakātu ar tekstu “14. jūnija upuru piemiņai”. To rokās tur Eva Biteniece un Rolands Silaraups.
Par spīti drošības iestāžu brīdinājumiem pasākuma laikā neizmantot plakātus un neteikt runas, rīkotāji bija sagatavojuši vienu plakātu ar tekstu “14. jūnija upuru piemiņai”. To rokās tur Eva Biteniece un Rolands Silaraups.
Foto – Uldis Briedis

Okupētajā Latvijā tas šķita neiedomājami – neliela grupiņa ļaužu 1987. gada 14. jūnijā aicina pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus. Grupas “Helsinki-86” dalībnieki un viņu domubiedri pirms 30 gadiem sarīkoja pirmo atklāto demonstrāciju, kas latviešu tautu ievadīja uz atmodas ceļa. Šodien daudzi no viņiem saka – šī nav tāda valsts, par kuru mēs cīnījāmies.

Galerijas nosaukums

Eksāmens Gorbačovam

“Šajā notikumā mums bija samērā liela loma, jo par gaidāmo demonstrāciju ziņojām vai ik dienas,” “Radio Brīvā Eiropa” ieguldījumu pirmo brīvības asnu atbalstā vērtē Pāvils Brūvers, viens no pagrīdes grupas “Latvijas Neatkarības kustība” (LNK) dibinātājiem, kurš kā daudzi brīvības cīnītāji bija spiests ar ģimeni izceļot uz Rietumiem.

Kad 1987. gada pavasarī radio latviešu redakcija no okupētās Latvijas saņēmusi kārtējo sainīti, darbiniekiem pat nebija nojausmas, kas atsūtīts. “Mazā kastītē, papīros ietīta, bija paslēpta videolente. Kad to atķimerējām, ielikām kasetē un sākām skatīties, redzētais šķita kā no fantastikas pasaules! Pie Latvijas Republikas kartes, kas izrotāta ar sarkanbaltsarkanām krāsām, stāv helsinkieši Linards Grantiņš un Rolands Silaraups – vispirms pamatīgi izķidā padomju režīmu, bet vēstījuma nobeigumā aicina 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa, kur nolēmuši sarīkot pasākumu, pieminot uz Sibīriju izvestos tautiešus. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, taču sekoja nākamā domā – šitos puikas tagad saņems ciet.” Nebijis šaubu – jādara viss iespējamais, lai pasākums izdotos. Lentei ar uzrunu lielā skaitā izgatavojuši kopijas, ar kurām vērsties pie pasaules medijiem preses konferencē Vīnē. PBLA uzņēmusies diplomātiskās rūpes, ar uzdevumu vadīt atbalsta akciju Eiropā no ASV ieradies organizācijas priekšnieka vietnieks Gunārs Meierovics. Sprieduši, kā labāk pasniegt 14. jūnija demonstrāciju, lai tā ieinteresētu Rietumu valstu valdības un sabiedrību. “Breinstormingā” kāds ierosinājis to nosaukt par pārbaudi Gorbačova pārbūvei – vai tiešām PSRS ir sācies demokratizācijas process un atklātība vai tās ir tikai tukšas runas. Mediji to atsaucīgi uzķēruši, helsinkiešu videomateriāla fragmenti rādīti pat Vācijas lielajos televīzijas kanālos.

Viens no pasākuma rīkotājiem Jānis Rožkalns uzskata, bez “Radio Brīvā Eiropa”, “Amerikas balss” un krievu radio “Svoboda” cītīgas popularizēšanas 14. jūnija un turpmākie pasākumi nebūtu iespējami, jo Latvijas okupācijas režīma apstākļos izplatīt šāda satura informāciju lielam skaitam iedzīvotāju bija liegts. Lai gan valsts drošības iestādes centās traucēt uztveršanu, ārzemju raidstacijas iedzīvotājus sasniedza.

Ziņa nonākusi arī ASV prezidenta Ronalda Reigana ausīs – dienu pirms demonstrācijas viņš atradies vizītē Rietumberlīnē un sarunā ar žurnālistiem noteicis – redzēsim, kas rīt notiks Rīgā.

Padomju impērijas beigu sākums 

Šī nebija pirmā “Radio Brīvā Eiropa” pārraide par Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupu “Helsinki-86”, kuru 1986. gada vasarā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Ēterā jau bija izskanējis apjomīgs raidījums par grupas dibināšanas memorandu, kā arī citiem, kopskaitā astoņiem dokumentiem, tostarp vēstījumu Mihailam Gorbačovam, Romas pāvestam, tautiešiem svešumā, norāda bijušais radio darbinieks P. Brūvers. Helsinkiešu materiālus redakcija saņēmusi no Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) biroja Vašingtonā, kur tos no Padomju Latvijas atgādājusi kāda latviešu tūriste. Dokumenti raisījuši aizdomas par okupācijas varas drošības iestāžu piedalīšanos, tomēr nosūtīti uz “Radio Brīvā Eiropa” – drošākai ekspertīzei. “Ja ko tādu saņemtu Staļina laikā, vērtētu kā provokāciju, bet bija iestājies Gorbačova pārbūves periods, kas ļāva domāt, ka tie ir īsti, tāpēc tiem pievērsām lielu uzmanību,” skaidro Brūvers.

Padomju Savienībā Helsinku kustība sākās krietnu laiku pirms Latvijas grupas dibināšanas. 1975. gadā Somijas galvaspilsētā notika starptautiskā Eiropas drošības un sadarbības konference ar 35 valstu piedalīšanos, kuras noslēguma līgums saturēja vairākus noteikumus, kas PSRS ļautu saglābt ekonomiski grimstošo kuģi – par bruņošanās sacensības pārtraukšanu, finansiālo palīdzību, Rietumu tehnoloģiju piegādi u. c. Padomju Savienības komunistiskās partijas vadītājs Leonīds Brežņevs palika savu parakstu arī zem dokumenta 10. panta par cilvēktiesību ievērošanu – un smagi pārrēķinājās. Jau 1976. gada maijā Maskavā Andreja Saharova dzīvesbiedre Jeļena Bonnere un divi fiziķi profesors Jurijs Orlovs un Anatolijs Šaranskis nodibina Maskavas Helsinku grupu ar nolūku vākt faktus par cilvēktiesību pārkāpumiem, viņiem seko ukraiņu “Helsinku tiesības”. Baltijā pirmie sevi piesaka lietuvieši ar Lietuvas Helsinku grupu jau 1976. gada novembrī. Latvieši saņēmās pēc desmit gadiem. Kā atzīst viņu domubiedrs, LNK dalībnieks J. Rožkalns, arī tolaik tas bija ļoti drosmīgs solis, jo komunistu vara helsinkiešus nežēlīgi vajāja, ieslodzīja cietumos un izsūtījuma vietās uz ilgiem gadiem. 1977. gadā bija notiesāti pāri par 50 cilvēku.

Par spīti represijām, Helsinku līguma 10. pants sāka drupināt Padomju Savienības pamatus.

14. jūniju izglābj pagrīde 

Piecas dienas pirms 14. jūnija pasākuma helsinkiešus L. Grantiņu un Raimondu Bitenieku iesauca uz armijas mācībām. Okupācijas vara nolēma izolēt “Helsinki-86” līderus, lai izjauktu demonstrāciju. Grantiņš protestēja, jo iepriekš bija atzīts par dienestam nederīgu, un tika notiesāts uz pusgadu ieslodzījumā. Bitenieks divus mēnešus “perepodgotovkā” pavadīja Lietuvā, Pluņģes mežos, bet Mārtiņam Barisam pasākuma dienā noteica mājas arestu.

Vietā stājās citi, viņu vidū arī gados jaunais Rolands Silaraups. Attaisnojās vairāku brīvības cīnītāju taktika būt par “aisberga” neredzamo daļu, t. i., nestāties oficiālo grupas biedru rindās, lai ārkārtas gadījumā varētu turpināt tās darbību. Viens no sākotnējiem pagrīdes aktīvistiem, arī LNK biedrs Jānis Vēveris atzīst, ka lielu darbu paveikuši helsinkiešu atbalstītāji. “Jābūt objektīvam – tā bija Grantiņa ideja, bet galvenie organizatori bija Jānis Rožkalns un Māris Ludviks – to nevar noliegt. Bez viņiem pasākumu kaut kā īstenotu, bet ne tādā līmenī.”

Lai gan no varas iestādēm iepriekš brīdināti, ka ziedu nolikšanai jānotiek bez runām un uzrakstiem, rīkotāji nosprieduši – plakātam jābūt, lai top skaidrs demonstrācijas mērķis. Kā nekā Rīgas varasvīri pie pieminekļa kā traucēkli viņu pasākumam todien rīko plašus riteņbraukšanas svētkus.

Kamēr gaidījuši tā noslēgumu, Bastejkalns pildījies ar cilvēkiem, bet Edmunds Cirvelis, Juris Ziemelis un Heinis Lāma noturējuši runas. Vākti paraksti ar prasību atbrīvot politieslodzīto Gunāru Astru un L. Grantiņu. Ap pusseptiņiem vakarā stājušies gājienam – priekšgalā pats jaunākais helsinkietis Rolands Silaraups un R. Bitenieka meita Eva Biteniece, zem tautas tērpa seģenes viņai paslēpts plakāts, par kuru zinājuši tikai nedaudzi cilvēki. J. Rožkalna sievai Guntai visvairāk drebējusi sirds, kā to izdosies atritināt. “Kad viņi nostājās pieminekļa priekšā, Eva plakāta galu iedeva Rolandam, lēnām to atritināja un parādījās uzraksts “14. jūnija upuru piemiņai”.” Citādi bailes nav jutusi, jo visapkārt – savējie. Tiesa, šur tur pavīdējis kāds čekista ģīmis, taču šoreiz tikai novērotāja lomā.

“Toreiz bija arī ticība, ka pāri visam, ko darām, stāv kāds lielāks spēks un providence un tās lietas kārto. Bija sajūta, ka esam īstajā laikā un mums ir jārīkojas. Revolūcija jau arī notiek tā spontāni, uz dullo un izdodas,” par sajūtām pasākuma priekšvakarā stāsta Māris Ludviks, uzsverot, ka helsinkiešiem atbalstu dokumentu teksta sagatavošanā sniedzis arī viņa tuvs draugs, jaunais Liepājas mācītājs Juris Rubenis. Tāpat pirmos soļus pretim brīvībai palīdzējusi kaldināt pretpadomju organizācija “Gaismas akcija”, kuru vadīja trimdas latvietis Pauls Kļaviņš.

Ne simti, bet – tūkstoši 

Rietumu latvieši cerēja, ka pie Brīvības pieminekļa būs vismaz pāris simtu cilvēku, lai drosminiekus uz vietas neapcietina. Uzzinot, ka sanākuši kādi pieci tūkstoši, P. Brūvers noteicis – tā nu ir pēdējā nagla padomju zārkā!

J. Rožkalns lēš, ka skaits rēķināms vēl lielāks, jo ziedu likšana turpinājās arī nākamajā dienā. “Skaitļus labāk nesaukt, nebūs korekti, bet tie bija tūkstoši. Ziedi kādu laiku pie pieminekļa stāvēja, pēc dažām dienām tos noskaloja ar šļūtenēm,” savās atmiņās dalās notikuma aculiecinieks Jānis Maurītis, tagad Latvijas Kara muzeja Pēckara vēstures nodaļas vēsturnieks.

Latviešus par drosmīgo rīcību apskauda igauņi, tāpēc kopā ar lietuviešiem viņi nākuši ar ideju Baltijas valstu galvaspilsētās 23. augustā pieminēt 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta upurus. Šoreiz okupācijas vara Rīgā izvēlējās citu taktiku – pirms pasākuma helsinkiešus izolēja, milicija kavēja piekļūšanu Brīvības piemineklim, centās cilvēkus izklīdināt un daudzus arī arestēja, demonstrācija sapulcēja ap desmit tūkstošiem ļaužu. Vēlāk aktīvākajiem protestētājiem atņēma pilsonību un izraidīja no valsts. Sekoja 18. novembris, kad miličiem un drošībniekiem palīgā nāca armija, ielencot pilsētas centru. J. Vēveris atzīst, ka visi trīs pasākumi nozīmīgajos datumos ir izdevušies.

1988. gads ienesis būtiskas pārmaiņas grupas vadībā – to uzticēja Jurim Vidiņam. “Formāli viņš mums derēja – Rēzeknes rajona galvenais ārsts, savulaik politiski represētais, kompartijas biedrs –, taču kad satikāmies, sapratu, ka tā būs katastrofa,” stāsta Vēveris. Vidiņš sagrābis grupu ar pieredzējuša partijas biedra tvērienu, ja kāds negribējis pakļauties, nokļuvis “nodevēju” rindās. Pagrīdes darbā rūdītie brīvības cīnītāji pret autoritāro vadītāju bijuši bezspēcīgi. Par mērķtiecīgu šķeltniecību vēsturnieks J. Maurītis to vairās saukt, kamēr nav izpētīti Satversmes Aizsardzības birojā iestrēgušie “čekas maisi”.

Rīdzinieki paziņoja par patstāvīgas nodaļas izveidošanu un 14. jūnijā pirmo reizi okupētās Latvijas ielās izgāja ar sarkanbaltsarkano karogu – Konstantīns Pupurs to iznesa cauri visai pilsētai līdz pat Brāļu kapiem. Pēc tam Valsts drošības komiteja piespieda viņu emigrēt. Iepriekš dzimteni jau bija atstājuši – Silaraups, Grantiņš, Cirvelis, Bitenieks, Rožkalns, Ludviks u. c.

“Pēc gada grupa kā politiskais spēks savu darbību beidza. “Helsinki-86″ savu uzdevumu bija izpildījusi – viņi bija pirmie, kas uzdrošinājās mest izaicinājumu totalitārajam režīmam,” helsinkiešu devumu vērtē J. Maurītis, uzsverot, ka savos dokumentos viņi neprasīja Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet “spieda” uz ekonomisko patstāvību, latviešu valodas lomu un nozīmi, vēstures deideoloģizāciju un demokrātiskiem jautājumiem.

Trimda pieviļ, cerības grūst 

“Viņi izraisīja revolūciju, bet nebija vēl tik tālu izauguši, lai spētu vadīt masu kustību, kuru paši radīja,” “Helsinku-86” grupas intelektuālos un organizatoriskos spēkus novērtē P. Brūvers. Līdzīgi kā Rožkalns un daudzi citi brīvības cīnītāji lielas cerības par 1918. gada Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu viņš lika uz latviešu trimdas organizācijām. “Tur darbojās ļoti augsta līmeņa politiķi, sabiedriski darbinieki, zinātnieki – tie būtu spējuši visu to novadīt, ja būtu pratuši sadarboties ar helsinkiešiem, LNNK un Pilsoņu kongresu, bet viņi aizgāja pa citu ceļu – viņiem patika Gorbunovs, jo tas bija viņu kaluma politiķis – o, tas ir vīrs, ar ko var runāt! Trimdas latvieši nesaprata lielo blēdību, kas tiek spēlēta. Būtībā mūsu PBLA izniekoja potenciālu, kuru būtu varējuši ielikt Latvijas attīstībā, novadot šo revolūciju pozitīvā virzienā, ja vien būtu norobežojušies no tā sauktajiem gaišajiem spēkiem jeb komunistiem. Taču trimda izvēlējās vieglāko ceļu un viņus izmantoja un izmeta. Vienkāršāk sakot, Latvijas neatkarības atjaunošana aizgāja galīgā dēlī.” Šā iemesla dēļ viņš “sagāja ragos” ar visu PBLA.

Tāpat kā Brūvers raidstacijā Minhenē “Radio Brīvā Eiropa” arī citi politiskie trimdinieki vēlējās darboties dzimtenes labā. Silaraups un Rožkalns ar referātiem par Gorbačova pārbūves patieso norisi uzstājās Eiropā, ASV un Kanādā, kā arī vāca līdzekļus, lai iegādātos nepieciešamo aprīkojumu, video un kopēšanas tehniku politiskajiem domubiedriem Latvijā. Taču ātri vien no trimdas tika nobīdīti malā. Rožkalnam atmiņā Silaraupa saruna ar G. Meierovicu par savākto aptuveni 50 tūkstošu dolāru izlietojumu, kas palicis PBLA kontā. “Paldies, ka darbojāties, bet jūsu palīdzība vairs nav vajadzīga,” apmēram tā PBLA līderis atšuvis jauno puisi. “Tas bija traģisks brīdis – sabruka visas cerības par trimdu un tika nosvītrots viss lielais viņa darbs. Redzēju, ka Rolands ir tuvu tam, lai mestos lejā no trešā stāva.” Kopš tā laika Silaraups Latvijai ir pagriezis muguru, dzīvo un vada ASV kādu Arizonas cīņas sporta klubu un neko nevēlas dzirdēt par latviešiem un Latviju.

Arī Grantiņa enerģija trimdā nevienam nebija vajadzīga, stāsta bijušais helsinkietis Bitenieks. Pirms pieciem gadiem kontakts ar cīņu biedru Vācijā pārtrūcis, esot sastrīdējušies tās pašas politikas dēļ. “Nosaucu viņu par 21. gadsimta Donu Kihotu ar Napoleona ambīcijām. Palasiet internetā Grantiņa rakstus, īsti riktīgs viņš nav.” To viņš par mājas lapu “Latvijas Republikas Tautas tribunāls”, par kuras naidpilno, agresīvo un apmelojošo saturu pat ir ierosināta krimināllieta un pirms pāris gadiem Drošības policija bijušo helsinkieti Liepājā aizturēja.

Saistītie raksti

Pašu Bitenieku pēdējos gados velkot atpakaļ uz Latviju, šogad pat balotējies vienā no Liepājas pašvaldības vēlēšanu sarakstiem. Viņa meita, kura pirms 30 gadiem Brīvības pieminekļa pakājē nolika baltas rozes ar lenti “Dievs, svētī Latviju”, ar ģimeni dzīvo Vācijā un nav izrādījusi interesi par savu apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni –, kuru viņai piešķīra 1997. gadā. Arī Rolanda Silaraupa ordenis viņu joprojām gaida Latvijā.

Jānis Rožkalns ar ģimeni 2000. gadā atgriezās dzimtenē, taču politikā nav iesaistījies, atturējuši milzīgie kompromisi, kuros iesaistās partijas, kā arī nomāc latviešu sašķeltība un nespēja aizstāvēt savu zemi. “Kam svinam simts gadus, ja šodien Latvijā nedrīkst teikt, ka esam latviešu valsts? Mēs cīnījāmies par citādu Latviju.”

LA.lv