Mobilā versija
+3.2°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
14. novembris, 2017
Drukāt

“Mēs esam jauni skaisti saplēsti un tukši”

medijotdzivi

Krājums “Medījot dzīvi” ir Kristas Anna Belševicas (1993) debijas krājums. Jaunā dzejniece ir erudīta, aktīva un dzīvi izzināt griboša, par ko lasītāji jau pārliecinājušies viņas dzejas publikācijās portālā “Satori.lv”, žurnālā “Domuzīme” un “LA” kultūras pielikumā “Kultūrzīmes”. Šie dzejoļi vienkopus ar citiem ievietoti jaunajā krājumā un veido gandrīz pusi no teksta.

 

Jaunības maksimālisms

Dzīves maksimālisms nav nekas nosodāms, jo tas piedien jaunībai: no vienas puses, liriskās varones sajūtu atkailināšanas poētikas pamatelements ir antiestētisms: “un kā toreiz uz augšu uz leju uz augšu uz leju/ [..] tā vienkārši jo bijām piedzērušies un savā post-vemšanas stadijā bija/ noteikti/ kādam jāpastāsta/ ka alkoholiķi mēs abi neesam” (62. – 63. lpp.), kad dominē eksistenciāli tverti mirkļi (“Pārāk noguruši/ lai dzīvotu./ Pārāk gļēvi/ lai mirtu./ Atliek tikai izdzīvot.” (56. lpp.), bet, no otras puses, tā ir gribēšana tiekties (nevis tiekšanās) mākoņos, jo ik reizi dzejniece atrod kādu provokatīvu antiestētisku šķērsli, kas līdz galam vēl neļauj liriskai varonei noticēt gaišumam: “Ja daudz smaidīts un daudz raudāts, mākoņu ķerstīts un debesīs/ kāpts tad var/ arī mierīgu mierīgu sirdi pat beigās neko nenožēlojot tā klusi un/ neuzkrītoši/ sapūt.” (17. lpp.). Diemžēl šī dekonstruējošā, depresīvā nolemtības kopnoskaņa dominē visā krājumā, līdz ar to ar nepacietību jāgaida autores nākamā grāmata, lai redzētu, kā tālāk attīstīsies liriskās varones “dzīves jēgas” (tā ir apspēlēta 63. lpp.) meklējumi. Krājumam izvēlēts precīzs atslēgas vārds jeb nosaukums “Medījot dzīvi”, jo jaunības maksimālismā nepārtraukti tā ir jāmedī, lai turpmākajā dzejnieces radošajā procesā dzīvi arī nomedītu.

 

Krājuma kopnoskaņa

Uzrunā grāmatas vizuālais tēls un teksta un ilustrācijas saspēle, kā arī visnotaļ saistoši redzēt un sajust jaunās autores radošā rokraksta meklējumus. Grāmatas mākslinieces Kristas Jūlijas Kreišmanes veikums ir akcentēšanas vērts, jo it kā neuzkrītošās dzejas vizuālās impresijas noteikti veido vēl vienu dzejas dziļslāni. Lai piedod jaunā dzejniece, taču tieši Kreišmanes dēļ šis krājums ir pilnīgots un emocionāli uzrunājošāks nekā dažubrīd pārmēru pārblīvētās vārdu mežģīnes, kas rada liekvārdību un zemteksta pazušanu tekstā. Māksliniece ir uztvērusi jaunās dzejnieces tiekšanos pretī dzīvei, maksimālismu un diskomforta sajūtu. Kristas Jūlijas Kreišmanes zīmējumi kompozicionāli nevienmērīgo tekstu ir savākuši vienkopus, iedodot dzejoļiem augstāku emocionālo dimensiju. Protams, grāmatai ir redaktors, taču nav dzejas redaktora, kas vienmēr ir tik būtiski jebkuram jaunam autoram – pleca sajūta, varbūt kāds stingrāks aizrādījums un profesionāls ieteikums. Līdz ar to krājumā ir negludumi, proti, ne vien iepriekš minētais pārsātinājums, vārdu virknes, kas pārtop vārdu mežģos, bet arī klišejas (“gruzdošajām acīm/ un smiekliem/ kuriem būs dzimt/ no pelniem” (7. lpp.), “mūžība ir mirklis” (18. lpp.) u. c.). Toties izteiksmes ziņā vienkāršos dzejoļos atklājas Kristas Annas Belševicas potenciāls un spēja pateikt eksistenciālas, dziļas lietas vienkārši, emocionāli un skaisti, tādu piemēru arīdzan krājumā ir daudz, līdz ar to dzejnieces veikums kļūst uzrunājošs, ignorējot pat iepriekš minētos negludumus. Kā piemēru minēšu grāmatas ievada dzejoli: “Es izsūkšu šo pasauli sausu/ un pārvērtīšu iedvesmā” (5. lpp.).

Jaunā dzejniece vēl ir sava radošā rokraksta meklējumos, ir eksperimentēts ar dažādām dzejas formām: divrindes, baltās vārsmas, dzejproza, vizuāli akustiskie signāli (īpaši jāakcentē izcēlumi un t. s. rindu kāpnes) u. c. Kristai Annai Belševicai ļoti veiksmīgi izdevies vizualizēt situācijas un tēlus – dzejoļi kā filmu kadri ietiecas mūsu iztēles pasaulē.

Īpašs un atsvaidzinošs krājumā ir vizuāli akustisko signālu elements – zemsvītru atsauces, kurās autore spēlējas ar lasītāju, ar aizrautību interpretē, galu galā paskaidro vai pat veido dziļslāni savam dzejolim, zemsvītrā komentējot to vai citu terminu, faktu, savu dzejas rindu u. tml. Un lasītājs uzķeras uz viltībiņas āķa un nodomā: “Ahā, tagad man dzejniece paskaidros, piemēram, kas ir koncepcija.” Nekā! Piemēram, zemsvītru atsaucē lasu: “Koncepcija – stāsts, kuru var lasīt uz visām malām un galiem.” (6. lpp.) Vai arī kā rezumējums dzejolī “Dzīve īstenībā ir ļoti īsa. [..] Sasodīti īsa” (24. lpp.) Zemsvītru atsauce: “Tā ir.” Šis poētikas elements ir vienojošs visā krājumā, un tas, vismaz man šķiet, ir šā krājuma individualizētājs, jo ir atšķirīgs, tādējādi visnotaļ uzrunājošs.

Tuvojas grāmatu izvirzīšana Latvijas Literatūras gada balvai. Starp nominētajām grāmatām kategorijā “Spilgtākā debija” noteikti gribētos redzēt arī Kristas Annas Belševicas dzejas krājumu “Medījot dzīvi”, kas kopumā ir savdabīgs gan savā jaunības maksimālismā, gan dzejas formu un poētiskās izteiksmes meklējumos.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+