Horoskopi un mistika

Nāve ir vārti uz dzīvību. Kas ļauj piekrist šādam apgalvojumam? 16

Foto – Fotolia

Fiziskā dzīve – maznozīmīgs eksistences posms

Cilvēks pakāpeniski pārliecinās par to, ka šajā dzīvē ir ļoti daudz jaunā, taču tajā pašā laikā tā ir it kā atspulgs tai dzīvei, kuru viņš jau iepazinis dzīvošanas laikā uz Zemes. Jo astrālajā pasaulē domas un vēlmes izpaužas redzamās formās, kas veidojas no dažāda blīvuma matērijas. Atbilstoši tam, kādā veidā astrālā dzīve turpina attīstīties, cilvēks aizvien vairāk it kā ieiet sevī. Būtībā pilns iemiesošanās periods arī izpaužas tādējādi, ka cilvēka Ego jeb nemirstīgais Es aizvien dziļāk iegrimst matērijā, bet vēlāk atbrīvojas no tās, aiznesot sev līdzi visus savu pūliņu rezultātus.

Ja mūsdienu cilvēku ar laikmetīgu pasaulskatījumu palūgtu novilkt simbolisku dzīves līniju, viņš, visdrīzāk, novilktu taisni, kas sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nāvi. Savukārt, piemēram, teosofs dzīvi attēlotu drīzāk kā elipsi, kas iziet no Es visaugstākajā mentālajā līmenī un tad atkal pie tā atgriežas. Ja novelk trīs paralēlas līnijas, kas atspoguļo trīs pasauļu – fiziskās, astrālās un mentālās – robežas, cilvēka dzīves līnija ies cauri mentālajai pasaulei, nolaidīsies astrālajā, bet vēlāk – kas ir elipses salīdzinoši visnenozīmīgākā daļa – šķērsos līniju, kas atdala astrālo līmeni no fiziskā, un pagriezusies tā atkal pacelsies astrālajā un mentālajā pasaulē.

Tādējādi fiziskā dzīve būs pārstāvēta tikai ar to nelielo daļiņu līknes, kas iet zemāk par līniju, kura nosaka robežu starp astrālo un fizisko pasauli, bet piedzimšanas un nomiršanas momenti būs tie punkti, kuros līkne šķērso šo līniju. No tā kļūst saprotams, ka šie momenti itin nemaz nav tie svarīgākie visā evolūcijas līnijā.

Patiesais centrālais punkts būs tas, kas visvairāk attālināts no Es, proti, tas, ko astronomijā dēvē par afēliju – planētas vislielākais attālums no Saules –, un šis punkts nebūs ne piedzimšana, ne nāve, bet gan tas fiziskās dzīves vidējais periods, kad spēks, kas iziet no Es, iztērējis savu tiecību un pagriežas atpakaļ virzienā, lai iesāktu jaunu un garu atkāpšanās vai atgriešanās procesu.

Tas izpaužas tā, ka cilvēka domas aizvien vairāk novēršas no laicīgā un viņš sāk aizvien mazāk interesēties par fiziskām lietām, un tas tā turpinās tik ilgi, kamēr viņš no sevis nomet fizisko ķermeni. Pēc tam sākas viņa dzīve astrālajā līmenī, un tās laikā atkāpšanās vai atbrīvošanās process no matērijas varas nepārtraukti turpinās. Cilvēks aizvien mazāk interesējas par blīvo astrālo matēriju, no kuras veidoti fizisko priekšmetu atspulgi, un aizvien vairāk vērības novirza uz augstākas kārtas parādībām, uz tā dēvētajiem domu tēliem, kas uzbūvēti no astrālā līmeņa iespējami smalkākās matērijas.

Tādējādi cilvēka dzīve aizvien vairāk kļūst par eksistenci domas pasaulē, savukārt tie pasaules atspulgi, kurus viņš tikko pametis, aizvien vairāk izblāvo, kamēr vispār iziet ārpus viņa redzes loka. Taču tas tā notiek ne jau tāpēc, lai cilvēks mainītu vietu telpā, bet gan tāpēc, ka mainījies viņa uzmanības centrs. Viņa vēlmes turpina eksistēt, savukārt viņu ieskaujošās formas lielāko tiesu ir šo domu izpausmes. Un no tā izriet, ka viņa dzīves laime vai nelaime viņpasaulē atkarīga no šo vēlmju iedabas.

Krietnums un nelādzība

Astrālās dzīves izpēte skaidri uzrāda daudzo ētisko likumu jēgu. Lielākā daļa cilvēku atzīst, ka grēki, kas nodara kaitējumu citiem, ir viena no ļaunuma sadaļām. Taču viņiem nav lāgā skaidrs, kāpēc gan uz šo sadaļu vajadzētu attiecināt arī greizsirdību, naidu vai baudkāri, ja visas šīs jūtas neizpaužas kādā precīzā ārējā veidolā, bet gan ir tikai rīcība vai vārdi. Pētnieki pauž, ka pat tikai virspusēja iepazīšanās ar astrālo pasauli uzrāda to, cik lielā mērā šīs jūtas kaitē cilvēkam, kurš tādas pauž, un kā tās liek viņam ciest pēc viņa nāves. Un to vislabāk esot iespējams izprast, aplūkojot dažus tipiskus astrālās dzīves piemērus.

Jāiedomājas kāds ne ar ko neiezīmīgs bezkrāsains cilvēks, kurš nav ne īpaši labs, ne īpaši slikts. Tā kā cilvēks pēc nāves vēl ilgi nemainās, bezkrāsainība paliks viņa atšķirības pazīme. Viņu negaida nekādas īpašas ciešanas, ne īpašs prieks, un ir ļoti iespējams, ka visa viņa astrālā dzīve noritēs pelēcīgi un garlaicīgi.

Ja savā laicīgajā dzīvē viņš sevī nav attīstījis nekādas saprātīgas intereses, ja viņam vēl bez baumošanas nebūtu nekādu citu ideju vai hobiju, nekā cita, izņemot savu biznesu un alkatīgo noslieci uz aizvien lielāku peļņu, ir ļoti iespējams, ka laiks viņam tagad ritēs ārkārtīgi nomācoši, jo šīs lietas viņam vairs nebūs pieejamas. Ja aplūko cilvēku, kuram piemīt ārkārtīgi spēcīgas viszemākā līmeņa materiālas vēlmes, proti, tādas, kas apmierināmas tikai fiziskā līmenī, tad šādam cilvēkam aizkapa dzīve būs jo īpaši smaga.

Tagad iedomāsimies dzērāju vai baudkāro, tādu, kurš savā laicīgajā dzīvē bijis kaislību un iegribu vergs. Tādi viņi paliek arī pēc nāves, turklāt lielā mērā pat vēl izteiktāki, jo tagad viņu vibrācijām vairs nenākas – kā tas bija iepriekš – iekustināt smagās fiziskās daļiņas. Taču iespēja šo savu svelošo nepieciešamību apmierināt ir zaudēta uz visiem laikiem, jo vairs nav ķermeņa, ar kura starpniecību notika šī “veldzēšanās”. No tā kļūst redzams, ka tā dēvētās šķīstītavas ugunis savā ziņā ir atbilstošs simbols šādu mokošu vēlmju nenogurstošai vibrācijai. Un tas var turpināties pietiekami ilgi, jo pavājināties un visbeidzot arī izsīkt tas var tikai pakāpeniskas atmiršanas ceļā, taču līdz tam momentam cilvēka liktenis, bez šaubām, būs ļoti smags.

Vienlaikus gan jāielāgo divas lietas. Pirmā ir tāda, ka šīs mokas cilvēks sev sarūpējis pats un viss to spēks un ilgums arī ir paša noteikts – laicīgajā dzīvē cīnoties ar šīm postošām vēlmēm un tās apvaldot, pēc nāves viņš ciestu mazāk. Otrā ir tā, kas ir vienīgais paņēmiens, kā atbrīvoties no netikuma. Ja cilvēks iespētu no baudkāras vai dzērāja eksistences acumirklī pāriet kādā citā līdzīgā stāvoklī, viņš jau būtu piedzimis kā netikumu vergs, un tie viņu pārvaldītu jau kopš pirmajiem laicīgās dzīves mirkļiem, viņam no tā nebūtu nekāda glābiņa. Taču, pastāvot nosacījumam, ka astrālās dzīves laika vēlmes nolietojas, cilvēks savu jauno eksistēšanu sāk brīvs no iepriekšējām saitēm, taču dvēsele būs guvusi smagu mācību un tāpēc pieliks visas pūles, lai tās zemākie vadītāji neatkārtotu tās pašas kļūdas.

To visu pasaule zināja jau vismaz klasiskajā laikmetā. Piemēram, šī ideja izpaužas grieķu mītā par Tantalu, kuru nemitīgi mocīja slāpes, taču ik reizi, pieliecoties pie ūdens, lai remdētu slāpes, viļņi no viņa aizbēga. Daudzu tautu folklorā arī pausts par smagajām sekām, kādas piemeklē citus grēkotājus. Tā cietīs sīkstulis, kuram būs atņemta iespēja raust un uzkrāt savu zeltu un kurš zinās, ka visus viņa krājumus tagad izšķērdē svešas rokas. Tāpat cietīs skaudīgais, kurš apzināsies, ka vairs nav viņa spēkos kaut ko ietekmēt fiziskā aspektā, lai gan savas šaušalīgās jūtas viņš joprojām turpinās izjust. Un tamlīdzīgi.

Vai arī piemērs ar to pašu Sīzifu grieķu mītā, kur šim personāžam bija nolemts velt pret kalnu smagu akmeni tikai tajā nolūkā, lai varētu allaž bezpalīdzīgi nolūkoties uz to, kā, teju jau sasniedzis virsotni, akmens tomēr atkal noveļas pašā pakājē. Šis mīts ideālā precizitātē atspoguļo patmīļa eksistenci astrālajā pasaulē. Viņš visu mūžu būvējis kaut kādus egoistiskus plānus, un ir skaidri zināms, ka astrālajā pasaulē darīs tieši to pašu, jo visu laiku turpinās rūpīgi briedināt savus plānus, taču allaž skumji cietīs no atskārsmes, ka viņam vairs nav fiziskā ķermeņa, kas nepieciešams šo plānu īstenošanai. Un tā periodiski līdz lejai noripo visas viņa patmīlīgās cerības, kaut arī tas nespēj viņu atturēt no kāres atkal velt savu akmeni pret kalnu. Tiesa, astrālās pasaules likumi paredz, ka kaut kad viņš tomēr nonāks pie pareizās atskārsmes, proti, kad netikums būs izplēnējis, un tad viņš sapratīs, ka labāk likt šo akmeni mierā.

Baudīt patiesi izbaudāmo

Pēc parasta cilvēka, kurš izceļas ar primitīvām un egoistiskām kaislībām, aplūkošanas pievērsīsimies gadījumam ar augstāka līmeņa cilvēku, kuram laicīgajā dzīvē piemīt krietni vien saprātīgākas intereses. Lai saprastu to, kādā veidolā astrālā pasaule atveras viņam, vispirms jāielāgo, ka lielākā daļa cilvēku savu nomodā pavadīto dzīves laiku pavada darbā, kas principā viņiem nav sirdij tuvs un ko viņi nedarītu, ja vien tas nebūtu iztikas līdzekļu ieguves avots izdzīvošanai.

Un tagad iedomāsimies cilvēka stāvokli, kad beigusies obligātā darba nepieciešamība, kad vairs nav nekādas vajadzības kaut ko nopelnīt, jo astrālajam ķermenim nav vajadzīga ne barība, ne apģērbs, ne pat jumts virs galvas. Kopš bērnības pirmo reizi cilvēks kļūst absolūti brīvs, un viņam paveras iespēja nodarboties tieši ar to, kas viņam visvairāk patīk, viņš gūst iespēju visu savu laiku veltīt iemīļotajai nodarbei, ja vien tāda, protams, ir bijusi un joprojām ir, un to visu iespējams īstenot bez fiziskas matērijas.

Pieņemsim, ka šāda cilvēka vislielākā bauda bijusi mūzika. Astrālajā līmenī viņš varēs klausīties visus izcilākos muzikālos sacerējumus, turklāt jaunajos apstākļos viņš to visu dzirdēs ievērojami vairāk, nekā spēja laicīgajā dzīvē, jo astrālajā pasaulē viņam būs pieejamas visaugstākās vibrācijas un harmonijas, kuras laicīgās dzīves ierobežotā dzirde nemaz nespēj uztvert.

Savukārt tā cilvēka, kurš ļoti cienīja mākslu, formas un krāsu daili, priekšā atklāsies visa smalkās pasaules burvība, kurā atliks tikai izvēlēties sev vistīkamāko. Ja šis cilvēks jau prata baudīt dabas skaistumu, šī bauda viņam neizmērojami paplašināsies, jo tagad viņš spēs neierobežoti un jebkurā mirklī pārcelties uz jebkuru vietu, priecājoties par ikvienu dabas radīto brīnumu, kam fiziskajā stāvoklī bija vajadzīgi ilgi gadi vai pat vispār nebija tādu iespēju.

Ja cilvēkam bijusi nosliece uz zinātni, tagad visas pasaules bibliotēkas un laboratorijas būs viņa rīcībā, tostarp viņa iespēja iedziļināties, piemēram, ķīmijas vai bioloģiskajos procesos būs absolūti neierobežota, jo viņš varēs vienlaikus izsekot visiem gan iekšējiem, gan ārējiem iemesliem, gan cēloņiem un sekām.

Turklāt visos šajos minētajos gadījumos ir vēl kāda visnotaļ pozitīva puse, proti – absolūti nekāda noguruma. Nekad un nemaz! Dzīvojot šeit, uz zemes, mēs labi zinām, cik bieži darbā nomāc nervu pārslodze, taču, pārejot astrālajā pasaulē, nogurums pilnībā izzudīs, jo nogurums piederīgs tikai smadzenēm, ne jau pašai apziņai.

Iepriekš pausts par vairāk vai mazāk egoistiskā apmierinājuma gūšanu, kas saistīts ar saprātīgo jeb intelektuālo jomu. Taču ir cilvēki, kuru vislielākais iepriecinājums ir iespēja pakalpot citiem, īpaši jau saviem tuviniekiem. Viņi astrālajā pasaulē turpinās savu cēlsirdīgo darbību tāpat kā iepriekš, taču tagad jau uzlabotos apstākļos, kādus nepieļāva fiziskais līmenis. Viņus ieskaus liels daudzums to, kuriem nepieciešama viņu palīdzība, un tādējādi viņi spēs labāk sasniegt savus cēlsirdīgos mērķus, nekā tas bija iespējams laicīgajā dzīvē. Viena daļa šādu cilvēku savu turpmāko eksistenci veltīs vispārējam labumam, citi palīdzēs saviem jau mirušajiem, gan vēl laicīgajā pasaulē dzīvojošajiem tuviniekiem un draugiem.

Lai gan šeit jāpiebilst, ka mūsu izpratne par šo divu kategoriju cilvēkiem būtu jāmaina pretējā kārtībā, jo patiesībā jau mēs esam miroņi, kas apglabāti šajos rupjajos, smagajos fiziskajos ķermeņos, savukārt tie, kuri jau pārcēlušies astrālajā pasaulē – patiesi dzīvie, nesalīdzināmi brīvāki un apdāvinātāki, jo viņi vairs nav tik sasaistīti kā mēs, vēl joprojām fiziskajā, laicīgajā pasaulē esošie.

Tālāk – jau nākamā attīstība

Taču tajā gadījumā, ja tas viss patiešām tā ir, varētu likties – jo agrāk mēs nomirsim, jo mums pašiem labāk, vai ne? Tāda perspektīva var pamudināt arī uz pašnāvību, sevišķi izteiktā egocentrisma gadījumā, ja domas aizņemtas tikai pašam ar sevi un paša priekiem. Taču tajā gadījumā, ja cilvēks ir spējīgs uz kaut ko vairāk, ja viņš atzīst savu pienākumu pret Radītāju jeb dabas spēkiem un saviem tuviniekiem, šādi apsvērumi atkrīt jau paši par sevi. Cilvēks pasaulē nāk ar noteiktiem mērķiem, kurus iespējams sasniegt tikai šajā fiziskajā līmenī. Savukārt dvēselei jāiziet cauri lielai spriedzei un smagiem ierobežojumiem, lai sasniegtu zemes iemiesojumu, tāpēc tās pūliņus nevajadzētu bezjēdzīgi izšķērdēt.

Pašsaglabāšanās instinkts cilvēkā nav ielikts gluži velti, un mūsu pienākums ir no mūsu laicīgās dzīves aiznest līdzi iespējami lielāku saturu un saglabāt to cik vien iespējams ilgāk. Šajā fiziskajā līmenī eksistē mācības, kuras mums nav iespēju apgūt nevienā citā apgabalā, un – jo drīzāk tās apgūsim, jo ātrāk atbrīvosimies no nepieciešamības atgriezties šajā zemākajā, ierobežotajā eksistencē. Lūk, un tāpēc neviens vienkārši nedrīkst nomirt agrāk par to mirkli, pirms būs nositusi paredzētā stunda. Un, kad tā būs situsi, cilvēks varēs priecāties, jo viņš patiešām būs sagatavojies pāriešanai labākā pasaulē.

Taču visas tās priekšrocības, kas norādītas iepriekš, būtībā nav nekas salīdzinājumā ar to diženumu un gaismu nākamajā eksistences pakāpē, ko mūsu ērā vēsturiski pieņemts nosacīti dēvēt par debesīm. Pēc tā dēvētās šķīstītavas iestāsies tas labsajūtas stāvoklis, par kuru allaž sapņojuši mistiķi un kuru apdziedājuši dzejdari. Astrālā dzīve piešķir laimīgus nosacījumus vieniem un mazāk laimīgus citiem, taču nākamā pēcnāves stadija ikvienam ir tā laimes pakāpe, kas atbilst viņa attīstības pakāpei.

Un vēl pacentīsimies rast atbildi uz dažiem jautājumiem, kurus ļoti bieži izvirza saistībā ar dzīvi astrālajā līmenī. Proti, vai mēs arī pēc nāves virzīsimies uz priekšu un turpināsim attīstīties? Atbilde ir viennozīmīga: protams. Jo progress ir tāds kā savdabīgs Radītāja plāns, taču cilvēkam tas iespējams tajā apjomā, kas atbilst viņa attīstības līmenim.

Cilvēks, kurš uz zemes dzīvojis kā savu kaislību vergs, progresē pateicoties tam, ka viņa vēlmes izdeldējas astrālajā pasaulē, un tas attīstības zemākajā pakāpē ir visnepieciešamākais. Taču cilvēks, kurš uzvarējis savas personīgās kaislības un savu rīcību virzījis par labu citiem, astrālajā pasaulē varēs uzzināt daudz jauna un būs bruņots jauniem spēkiem un kvalitatīvajām īpašībām.

Cits jautājums: vai mēs atpazīsim savus mīļos cilvēkus, kuri ātrāk par mums pārgājuši neredzamajā pasaulē? Jā, mēs viņus atpazīsim. Tāpēc, ka visas īpašības, tostarp arī mīlestība, smalkajā pasaulē saglabājas, pieķeršanās sajūta darbojas gluži kā magnēts, kas tos, kuri mīl viens otru, pievilks vēl stiprāk, ātrāk un noturīgāk, nekā tas bija laicīgajā dzīvē. Iespējams, tajā gadījumā, ja mīļotais cilvēks pārcēlies uz citu pasauli jau sen, viņš paspējis jau pamest arī astrālo pasauli un pārcelties vēl augstākā līmenī. Šajā gadījumā nekas cits neatliek kā sagaidīt to, kad mēs paši pārcelsimies uz šo nākamo līmeni.

Saistītie raksti

Abos gadījumos draugu atkalsavienošanās atkarīga no šīs pieķeršanās spēka un patiesuma, jo mīlestība ir Visumā visvarenākais spēks, pilnīgi neatkarīgi no tā, kur tā eksistē – šajā vai citā pasaulē. Teosofiskajā literatūrā ir daudz norāžu uz cilvēka pēcnāves eksistenci, un šo jautājumu patiešām ir vērts rūpīgi izpētīt, jo tieši šis izziņas process un lietu patiesās kārtības izpratne likvidē jebkādas bailes no nāves un padara vieglāku pašu dzīvi. Jo tā tam jābūt – tā top saprotami tās mērķi un jēga. Nāve nes iepriecinājumu visiem, kuri dzīvo krietnu un pašaizliedzīgu dzīvi.

Sens latīņu sakāmvārds pauž šo burtisko patiesību: Mors janua vitae – nāve ir dzīves vārti. Tas precīzi sakrīt ar realitāti, nāve patiešām ir ieiešana pilnvērtīgākā un augstākas pakāpes dzīvē. Viņpus kapam – tāpat kā šajā pusē – darbojas nesatricināmais Radītāja Taisnīguma likums, un šā likuma iedarbīgumam ir vērts uzticēties gan attiecībā pašiem uz sevi, gan uz tiem, kurus mīlam.

LA.lv