Latvijā

Par karavīra ciešanām – 1000 eiro. Piesienas par četru patronu atvešanu no Afganistānas 21


Toreizējais Nacionālo bruņoto spēku dižkareivis (tagad aizsardzības ministrs) Raimonds Bergmanis (no labās) atbalsta atvaļināto NBS karavīru Vladimiru Bakuļinu pirms tiesas sēdes Latgales priekšpilsētas tiesā 2010. gada augustā.
Toreizējais Nacionālo bruņoto spēku dižkareivis (tagad aizsardzības ministrs) Raimonds Bergmanis (no labās) atbalsta atvaļināto NBS karavīru Vladimiru Bakuļinu pirms tiesas sēdes Latgales priekšpilsētas tiesā 2010. gada augustā.
Foto – Lita Krone/LETA

Civillietu tiesas kolēģija 24. oktobrī piesprieda Tieslietu ministrijai samaksāt 1000 eiro morālo kaitējumu bijušajam Latvijas armijas karavīram Vladimiram Bakuļinam, kuram “piesējās” par četru patronu atvešanu no Afganistānas. Abas puses 30 dienu laikā spriedumu var gan pārsūdzēt Augstākās tiesas Civillietu departamentā – tiesa, vienu reizi šī lieta tur jau atradusies.

Bet sākums V. Bakuļina prāvām, kā jau to iepriekš rakstījusi “Latvijas Avīze”, meklējams 2009. gadā. Militārās policijas seržants, pēc amata mehāniķis, togad atgriezās no dienesta Afganistānā. Viņa mantās atrada tukšu pistoles “Glock” aptveri un četras 5,56 mm triecienšautenes patronas. Notikušais tika klasificēts kā ieroču un munīcijas kontrabanda, pret karavīru ierosināja kriminālprocesu, prokurors Andrejs Meļņikovs pieprasīja gadu nosacīta cietumsoda un soda naudu piecu minimālo mēnešalgu apmērā. Bakuļins skaidroja, ka patronas acīmredzot aizmirsis uzkabes vestē pēc šaušanas, bet par aptveri nezināja, ko teikt.

Apsūdzētā advokāts Edgars Butis (tagad Štāls) norādīja uz šīs lietas subjektīvo pusi, proti, nodarījumā nav saskatāms tāds kaitējums sabiedrībai un valstij, ka būtu bijis vispār jāierosina krimināllieta, viss notikušais ir tikai nejaušība un paviršība (ko apsūdzētais bija gatavs apliecināt, izmantojot melu detektoru). Prokurors gan tā nedomāja, turklāt arī likumā nekas nav teikts par ieroču un munīcijas apjomiem, kurus sasniedzot iestājās atbildība (līdzīgi kā tas ir zādzībām), tikai par nodarīto būtisko kaitējumu un apmēriem, kas ir interpretējami jēdzieni. Tiesā noskaidrojās, ka pat Afganistānas misijas komandieris pulkvežleitnants An­dris Šneiders tikai par mata tiesu izbēga no kriminālprocesa – viņš stāstīja, ka viņa mantās, pošoties mājup, vienu patronu atrada Kabulas lidostā, līdz ar to tiesiskas sekas neiestājās. Arī komandieris pieļāva, ka seržanta gadījums bija nejaušība vai paviršība.

Par lietas zināmu absurdumu lielā mērā liecināja arī tas, ka “Glock” aptvere un patronas pašas par sevi nav nekādi superieroči vai to sastāvdaļas – aptveri privātpersonas varēja likumīgi nopirkt Latvijas ieroču veikalos. Triecienšautenes patronas gan nevarēja nopirkt, taču tehniski citādas, bet līdzīgas jaudas un pat jaudīgākas patronas, ko izmanto mednieki, – gan. Tāpat zināms, ka karavīri tūkstošiem triecienšautenes patronu izlieto mācībās – to uzskaitē ievēro kārtību, taču patronas praksē netiek uzskatītas par kaut ko ārkārtēju, par kādas patronas nozaudēšanu vai aizmiršanu kriminālprocesu nesāk.

Tāpat advokāts tiesā norādīja, ka Bakuļina ceļošanas dokumentos bija rakstīts, ka viņš drīkst vest ieročus, kas nozīmē, ka seržantam vajadzēja šīs četras patronas un aptveri deklarēt un viss būtu bijis kārtībā. Advokāts tiesai lūdza seržantu pilnībā attaisnot, ko tiesa 2010. gadā arī izdarīja. Gandarījumu par šādu spriedumu izteica pat toreizējais aizsardzības ministrs Imants Lieģis. Vladimirs gan no armijas jau bija labprātīgi aizgājis: viņš negribēja riskēt ar izdienas pensiju, ko kā krimināli sodīts karavīrs būtu zaudējis, bet kā civilpersona – ne.

Tomēr Bakuļins nolēma tiesāties par savu godu, uzskatot, ka nebija pelnījis bailes, kaunu, pazemojumu, sagrautu militāro karjeru, ticības zaudēšanu savai valstij, kuras labā desmit gadus bija godprātīgi dienējis. Kopā ar advokātu viņš nolēma no valsts pārvaldes iestādēm prasīt 5000 latu (7114 eiro) morālo kompensāciju.

2013. gadā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa karavīra prasību noraidīja, sakot, ka Bakuļins neesot pierādījis, kādi likumā paredzēti morālie zaudējumi viņam bijuši. Tiesības neesot aizskartas, sabiedrība par viņu uzskatu nav mainījusi un kriminālprocesa sākšana, izmeklēšana un tiesvedība bijusi likumīga un tādējādi nav uzskatāma par personas tiesību aizskārumu. Karavīrs iesniedza apelāciju Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijai. Galvenie argumenti: tiesvedība tomēr sagādājusi morālas ciešanas, pazemojumus, turklāt par tiesas procesu ziņoja mediji un tāpēc bijis jāskaidro ģimenei un sabiedrībai, ka viņš ir nevainīgs.

2014. gadā šī apelācija tika noraidīta un tapa nākamā – Augstākās tiesas Civillietu departamentam, kas šā gada 3. aprīlī spriedumu atcēla un nodeva atpakaļ Civillietu tiesas kolēģijai, kas nupat prasību daļēji – 1000 eiro apmērā – apmierināja. Kolēģijas spriedumā tiesneši atzīst, ka karavīrs tomēr morāli cietis un pārdzīvojis. Kompensācijas apjoms noteikts, kā likumā teikts: pēc tiesas ieskata, ņemot vērā tās taisnības apziņu, vispārējos tiesību principus, apstākļus, sekas, valsts ekonomisko stāvokli un tiesu praksi.

Advokāts E. Štāls ar iznākumu apmierināts: “Man kā advokātam galvenais, ka tiesa uzvarēta. Lielāku kompensāciju nebija jēgas prasīt, ņemot vērā, kāda ir praksē un kādas summas ir smagākās lietās.”

“Labi, ka uzvarējām. Ar summu apmierināts neesmu, bet negribu vairs tiesāties. Tas ir morāli grūti. Negribu vairs ne sevi, ne citus uztraukt,” tagad saka 50 gadus vecais V. Bakuļins, kurš kopumā ar dzīvi esot apmierināts, jo veselība turas un rokas esot. Rudeņos un pavasaros Vladimirs strādā celtniecībā Latvijā, vasarā un ziemā ārzemēs ar autobusiem pārvadā cilvēkus.

LA.lv