Uncategorized

Upes iegrimst aizsargjoslās6


Madars Kalniņš
Madars Kalniņš
Foto – Pauls Beķeris

Upju krasti, kurus agrāk noganīja, pamazām apauguši ar kokiem, pamatā baltalksni. Tā kā slapjainē baltalkšņa mūžs ir īss, koki gāžas upēs, veidojot pūstošus, smirdošus sanesumus, pat salas, kas pamazām apaug ar krūmiem. Upes kļūst seklākas, lēnākas un siltākas. Tās vairs nav piemērotas ne laivošanai ne lašu nārstam.

Jādod vieta dzīvam mežam
“Kādreiz Rūjā bija vēži un dažādas zivis, te brauca laivotāji, bet tagad ar laivu pabraukt nav iespējams. Ir vietas, kur sanesumi ir kādus desmit metrus gari, tur sanāktu vesels kokvedējs. Bet Sedā ir tādi sagāzumi, ka laiva krietnu gabalu jāvelk pa pļavu un tad atkal jāceļ upē”, stāsta meža īpašnieks Madars Kalniņš, kurš saimnieko Rūjienas pusē un kura īpašumā ir arī aizsargjoslas gar upēm un grāvjiem. Aizsargjoslas ir arī gar grāvjiem, kuros nav ūdens, bet tās skaitoties upes. Meža īpašniekam ir divdesmit piecu gadu pieredze un viņš secina, ka situācija ar katru gadu kļūst drūmāka, sanesumi papildinās, jo arī pavasara palos upes nespēj iznest kokus uz malām, kur vairs nav līdzenuma. “Tā ir īsta paradīze bebriem, kas saceļ tik daudz dambju, ka nav iespējams visus nojaukt. Un ūdens līmenis ceļas, appludinot gan mežu, gan pļavas,” secina M. Kalniņš.

“Varbūt kādam šķiet – ja upju krastos atļaus cirst, visi metīsies iekšā un novāks visu pa tīro. Esmu pārliecināts – ja ciršanu veiks 10 – 20 procentos baltalkšņa platību, tas būs daudz.”

Pēc viņa domām, lielāks ieguvums gan dabai, gan meža īpašniekam būtu tad, ja upes krastos baltalksni atļautu nocirst kailcirtē, atjaunojot to ar jaunu audzi. Tad upes būtu tīrākas un dzīvākas gan ar cilvēkiem, gan zivīm. Pēc meža īpašnieka Madara Kalniņa pieredzes, ar retināšanu vien nekas labs nesanāktu, jo vecās alkšņu audzes pēc retināšanas parasti nokalstot vai izgāžoties. Tāpēc labāk būtu nocirstu visu, lai vietā aug jauns, dzīvs mežs.

Galerijas nosaukums

Taču likums gar upju un ūdensteču krastiem, atkarībā no to garuma, nosaka līdz 50 metru platu aizsargjoslu, kur pirmajos desmit metros nedrīkst darīt nekā, bet nākamajos četrdesmit, cirst izlases cirti. Lai to darītu, upes krastā, desmit metru robežā no ūdens, jāiezīmē līnija, un tikai tad, ņemot vērā, ka aizsargjoslās noteikto īpašo kritisko šķērslaukumu, drīkst daļu koku izzāģēt.
Madars secina, ka liela daļa meža īpašnieku upju aizsargjoslās nekā nedara dēļ piesardzības, jo esot jābūt ļoti zinošam, lai, nocērtot aizsargjoslā divus resnākus baltalkšņus, neizdarītu pārkāpumu.

Bez tam mežizstrādes izmaksas šādās vietās ir lielas, bet ieguvums minimāls – malka.

M. Kalniņš: “Strādāt upes krastos ir ļoti dārgi un laikietilpīgi, bet peļņas tur nav. Varbūt kādam šķiet, – ja upju krastos atļaus cirst, visi metīsies iekšā un novāks visu pa tīro. Esmu pārliecināts – ja nocirtīs 10 – 20 procentus, tas būs daudz.”

Upju aizsargjoslas – filtrs, kas jāmaina

Mārcis Saklaurs saimnieko Salacgrīvas pusē. Viņa īpašumā ir zemes Salacas, Svētupes, Jaunupes, Vedamuras, Korģes, Maņģenes, Blusupītes un Vitrupes krastos. Tā kā meža īpašumi pamatā pirkti ar jaunaudzēm, no mežsaimniecības vērā ņemamu ienākumu šobrīd nav, tāpēc ģimene uzsākusi attīstīt lauku tūrismu, laivu nomu un bebru medības. Mārcis studē doktorantūrā un strādā pie disertācijas par ekosistēmu pakalpojumiem mežaudzēs gar upju krastiem. Par sev puisis saka: “Pats esmu dabas draugs, taču jābūt mēram.” Viņaprāt, aizsargjoslas gar ūdeņiem, kas savulaik tika izveidotas kā filtrs, kas neļautu upēs ieplūst biogēniem, šobrīd savu funkciju neveic, jo koku audzes krastos ir sabrukušas. Ja filtrs ir aizsērējis, tas ir jāmaina!

“Kokaudzes upju krastos nav klasisks mežs, tāpēc tās ir jāapsaimnieko pēc citiem principiem. Mums jāvienojas, ko darām tur, kur apse un baltalksnis sabrūk.”

M. Saklaurs ir pārliecināts, ka kokaudzes upju krastos ir jāapsaimnieko pēc citiem principiem, jo tas nav klasisks mežs un tā nav klasiska mežsaimniecība. Tāpēc nav jārunā par desmit vai piecdesmit metriem, bet jāvienojas – ko darām? Ko darām tur, kur apse un baltalksnis sabrūk? Ir jāsaprot, ka aizsargjoslas tika veidotas ūdeņu kvalitātes nodrošināšanai, tādēļ nevajag pieļaut situāciju, ka tās sagāžas un šo kvalitāti pasliktina.

M. Saklaurs: “Es gribu dzīvot šeit pat, laukos un mani interesē katru kvadrātmetru apsaimniekot efektīvi. Nevis nocirst visu, atgūt naudu un pirkt nākamo īpašumu. Es gribu šeit strādāt arī rīt. Tāpēc ir jārada vērtības.”

Latvijā kopējā robeža gar upēm un ūdenstecēm ir 34 000 kilometrus gara. Gandrīz tikpat, cik apkārt zemeslodei. Aizsargjoslu platums abos upes krastos kopā ir simts metri. Vai tiešām nebūtu laiks padomāt, kā šādu platību apsaimniekot saprātīgāk?

M. Saklaurs: “Līdz jūrai te daži kilometri. Lasim būtu grēks te pavasarī neieskriet un neatstāt savus pēcnācējus. Taču upe ir izpostīta, ja to nekopjam, par lasi varam aizmirst.”

Pagājušajā vasarā, izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda līdzfinansējumu, Mārcis ar domubiedriem iztīrījis no sagāzumiem divdesmit kilometrus Svētupes. Tā kā stāvajos krastos ne ar kvadriciklu, ne traktoru strādāt nav iespējams, baļķus no upes cēluši un krastā vēluši ar rokām. Taču šī cīņa ar sekām – sanesumiem upēs esot smagāka nekā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.

Kaspars Ķemers, Salacgrīvas pašvaldības izpilddirektors: “Salacu ar laivu var izbraukt, bet Svētupē, Vitrupē ir problēmas. Mazajās upītēs ar gumijas laivu vai plostu nav ko darīt, vienīgi ar smailīti vai mazo vienvietīgo laiviņu, kaut gan karstā vasarā arī priekš smailītes vietām upītes ir par seklu. Mēs nevaram aicināt tūristus smaiļot mazajās upītēs apgalvojot, ka tās ir drošas. Laikā, kad nārsto laši un taimiņi, mēs upju lejastecēs jaucam aizsprostus nost, lai zivis var ienākt. Makšķernieki šajā jomā darbojas ļoti aktīvi.”

Ģirts Zvirbulis, laivu noma “laivo.lv”: “Mēs pamatā strādājam pa Abavu, Irbi un Ventu. Tur īpašu problēmu nav. Taču problēmas regulāri rodas
mazās upītes, tādas kā Tebra, Durbe, Engure, Rīva, kas kritušo koku dēļ kļūst gandrīz neizbraucamas. Tādēļ laivu nomātāji regulāri rīko upju
attīrīšanu ne tikai no atkritumiem, bet koku sanesumiem. Par laimi tagad šādiem mērķiem pieejami arī Eiropas līdzekļi, piemēram, “Riverways”
projekts. Līdzīgas problēmas ir arī citur Latvijā. Piemēram, Latgalē ļoti aizraujoša upīte ir Tartaks, kas iztek no Pakalņu ezera, taču
laižoties pa upi lejā, to pilnībā izbaudīt nav iespējams, jo nepārtraukti nākas lēkt ārā no laivas un pārvarēt koku sanesumus.”

LA.lv