“Tas īsti nav slimnīcas cienīgi,” nolaidība slimnīcā aizēno sirmgalves pēdējos dzīves mirkļus
22
Ir vairāk nekā skaidrs, ka katrs ārsts savu darbu dara iespējami labi, cenšoties palīdzēt cilvēkiem, taču reizēm gadās arī ne tik labas situācijas, kaut kādu iemeslu dēļ tiek pieļautas kļūdas, kas kādam var mainīt dzīvi. Mēs uzskatām, ka ar šādiem stāstiem ir vērts dalīties kaut vai tāpēc vien, lai tie vairs nekad neatkārtotos, lai katra kļūda kļūtu par mācībstundu visām iesaistītajām pusēm. Lūk, vēl viens stāsts, kurā lasītājs ar mums bija gatavs dalīties.
Veselība pakāpeniski pasliktinājās
Ēvalda vecmāmiņai Larisai (ētisku apsvērumu dēļ abi vārdi mainīti) līdz 85 gadu vecumam ar veselību viss bija kārtībā, viņa dzīvoja patstāvīgu dzīvi. Taču kādā brīdī mediķi viņai noteica sirds mazspēju, kā rezultātā sāka arī pampt kājas. Papildus sākās problēmas ar nierēm – tika diagnosticēta nieru mazspēja. Larisa dzēra nepieciešamos medikamentus, viss bija labi, līdz vienā dienā sāka sāpēt arī mugura, stāsta Ēvalds. Oma tika nogādāta kādā slimnīcā Kurzemē. “Kādu laiku oma palika slimnīcā, otrajā vai trešajā dienā, ejot uz tualeti, viņa piedzīvoja mikroinsultu, kā rezultātā nokrita un salauza potīti,” stāsta Ēvalds.
Ārsti potītei veica operāciju, un oma palika uz gultas. Ķirurģijas nodaļā viņa pavadīja apmēram nedēļu, kur, kā atklāj mazdēls, oma tika pamatīgi sazāļota. “Neteiksim, ka bija neadekvāta, bet runāja muļķības.” Tālāk Larisu pārveda uz paliatīvo nodaļu, kur viņa uzturējās likumā noteiktās deviņas dienas. Analīzes nebija labas – nierēm palika sliktāk, un, uzturoties ķirurģijas nodaļā, Larisai uz muguras bija izveidojies izgulējums.
Labi nav, bet no slimnīcas izraksta
Sliktas analīzes, izgulējums, bet no slimnīcas omi uzstājīgi izrakstīja, nevis, piemēram, ievietoja atpakaļ ķirurģijas nodaļā, lai tiktu galā ar izgulējumu. Ģimene saprata, ka pašu spēkiem galā netiks, tāpēc nolēma omu ievietot pansionātā.
“Kad pansionātā oma tika apskatīta, ārsts atklāja, ka viņai ir ceturtās – pēdējās – stadijas izgulējums,” stāsta Ēvalds.
Pansionāta ārsts ar izgulējumu galā tikt nevarēja, tāpēc sirmgalvi atkārtoti ievietoja slimnīcā, bet nu jau citā. Tur ķirurgs veiksmīgi tika galā ar Larisas izgulējumu, un par šo slimnīcu Ēvalds saka tikai labākos vārdus. Diemžēl neilgi pēc tam sirds problēmu dēļ otrajā slimnīcā oma dzīvību zaudēja.
“Slimnīcas cienīgi tas nav”
Ēvaldam nav skaidrs, kā slimnīcā var iedzīvoties pēdējās stadijas izgulējumā: “Tu ieliec cilvēku bez izgulējuma slimnīcā. Nu, labi, salauza potīti, palika uz gultas, bet, ja var iedzīvoties pēdējās stadijas izgulējumā, tad laikam īsti slimnīcas cienīgi tas nav.” Ģimene arī nevarēja iedomāties, ka izgulējums pašiem jāpārbauda, jo slimnīcas darbinieki garantēja, ka tas tiek ārstēts.
Ēvalds vērsies pēc palīdzības pie vairākiem juristiem, kuri gan vien novēlējuši veiksmi cīņā pret sistēmu. Viņš apzinās, ka oma savu mūžu jau bija nodzīvojusi, nekas vairs viņu atgriezt nevarētu, tomēr palikusi netaisnības sajūta par to, kāda bija viņas mūža nogale.
Medicīniskie dokumenti paliek slimnīcā
Mazdēls ir nesaprašanā arī par medicīniskajiem dokumentiem – tos no slimnīcas var izņemt tikai pats pacients vai pilnvarots radinieks. Oma, būdama guloša un nevarīga, pati karti izņemt nevarēja. Šādā gadījumā notārs vai bāriņtiesas darbinieks dodas uz ārstniecības iestādi un nokārto pilnvaru. Pēc tam ar iesniegumu par medicīniskās kartes izsniegšanu ir jāvēršas slimnīcā. “Kamēr viņi izskata iesniegumu, teorētiski ir iespēja arī pārrakstīt dokumentus, norādot, ka viss bija kārtībā. Patieso situāciju nevar neviens pierādīt,” pauž Ēvalds. Kā viņam norādīja juristi – pēc omas nāves medicīnisko karti var iegūt, iesūdzot slimnīcu tiesā. Tādā gadījumā tiesa medicīnas iestādei pieprasa šos dokumentus.
Vai ir pieņemami, ka slimnīcā pacientam izveidojas pēdējās pakāpes izgulējums? Vai slimnīcas kaut ko dara, lai pasargātu savus pacientus no izgulējumu rašanās? Šos jautājumus uzdevu vairākām Latvijas slimnīcām.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas atbilde: “Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā ir izstrādāta Izgulējumu izvērtēšanas un aprūpes kārtība, kurā noteikti darbinieku pienākumi izgulējumu aprūpē un ārstēšanā.
Lai izvērtētu konkrēto situāciju un vai ir ievēroti šīs kārtības nosacījumi, aicinām pacientu vērsties slimnīcā ar oficiālu iesniegumu, kurā
-sniegts gadījuma detalizēts apraksts,
-ir identificējama persona (pacienta vārds, uzvārds),
-norādīts stacionēšanas datums un nodaļa.
Šādi gadījumi netiek atstāti bez ievērības. Tie vienmēr kopā ar speciālistiem, kvalitātes vadītāju, nodaļas un slimnīcas vadību tiek detalizēti izskatīti, izvērtēti un nepieciešamības gadījumā seko rīcība ar mērķi novērst šādu gadījumu iespējamu atkārtošanos.
Elektroniski parakstītu iesniegumu var sūtīt uz e-pastu [email protected] vai pašrocīgi parakstītu – iesniegt klātienē, slimnīcas kancelejā.
Iesniedzot oficiālu iesniegumu, varēsim pacientam personīgi sniegt skaidrojumu par konkrēto situāciju.”
Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas atbilde: “Izgulējumi ir lokāls ādas un zemādas audu bojājums, kas rodas ilgstoša spiediena, berzes vai audu saspiešanas rezultātā starp cietu virsmu un kaulu izcilnēm. Šie bojājumi var progresēt no sākotnēja ādas apsārtuma līdz dziļiem audu bojājumiem, iesaistot arī muskuļus un kaulus.
Izgulējumu veidošanās ir daudzfaktoriāls process, kura risku iespējams būtiski mazināt, īstenojot uz pierādījumiem balstītu aprūpi. Regulāra riska novērtēšana, ādas stāvokļa uzraudzība un savlaicīgi profilaktiskie pasākumi ir būtiski pacientu drošības un aprūpes kvalitātes nodrošināšanas elementi slimnīcā.
Starptautiskie pētījumi liecina, ka izgulējumi veidojas aptuveni 5–15% stacionāros ārstēto pacientu. Augsta riska pacientu grupās, piemēram, intensīvās terapijas nodaļās, insulta vienībās un citās līdzīgās struktūrvienībās, šo gadījumu īpatsvars var sasniegt 25–30 %.
Jāņem vērā, ka katra pacienta klīniskais stāvoklis, ārstēšanas gaita, ar to saistītie riski un pieņemtie lēmumi ir individuāli. Tos iespējams objektīvi izvērtēt tikai konkrētā pacienta ārstēšanā iesaistītajām ārstniecības personām, ņemot vērā pilnu medicīnisko dokumentāciju, pacienta veselības stāvokli un ārstēšanas dinamiku. Tādēļ vispārīgi spriest par konkrētu situāciju, nezinot šos apstākļus, nav korekti.
Pacienta izrakstīšana no slimnīcas netiek balstīta tikai uz izgulējuma esamību vai tā pakāpi, bet gan uz pacienta kopējo veselības stāvokli, ārstēšanas mērķu sasniegšanu un turpmākās aprūpes iespējām. Ja pacienta stāvoklis ļauj izgulējuma ārstēšanu droši turpināt ambulatori un/vai mājas apstākļos, nodrošinot atbilstošu aprūpi, izrakstīšana var būt medicīniski pamatota.
Atbildība par izgulējumu riska izvērtēšanu, profilaktisko un risku mazinošo pasākumu īstenošanu, kā arī savlaicīgu ādas un brūču stāvokļa novērtēšanu ir multidisciplināras komandas pienākums. Šajā komandā ietilpst ārstējošais ārsts, māsas, aprūpes atbalsta personāls, kā arī nepieciešamības gadījumā citi speciālisti, piemēram, uztura speciālisti.
Slimnīcā, atbilstoši aprūpes vadlīnijām un metodikām, katram pacientam tiek veikts izgulējumu riska novērtējums un īstenoti profilaktiski un risku mazinoši pasākumi. Šī pieeja attiecas uz visām slimnīcas ārstniecības nodaļām, tostarp ķirurģijas nodaļām.
Ja pacientam ārstēšanās laikā slimnīcā tomēr attīstās izgulējums, tiek uzsākta atbilstoša ārstēšana un situācija tiek medicīniski izvērtēta, ņemot vērā pacienta individuālo veselības stāvokli un vajadzības.
Gadījumos, kad pacientam vai viņa piederīgajiem rodas jautājumi vai neskaidrības par konkrētu ārstēšanas vai aprūpes gadījumu, iesakām vienmēr vērsties pie ārstējošā ārsta vai citām ārstēšanā iesaistītajām ārstniecības personām.
Slimnīcā aprūpes procesā tiek īstenotas nacionālā līmenī apstiprinātās klīniskās vadlīnijas, kas pieejamas Slimību profilakses un kontroles centra tīmekļvietnē: https://www.spkc.gov.lv/lv/media/2020/download?attachment.”
Rīgas 1. slimnīcas atbilde: “Rīgas 1. slimnīca (turpmāk – Slimnīca) ir ambulatora ārstniecības iestāde ar dienas stacionāru, kur pacientu uzturēšanās ilgums ir ierobežots. Ņemot vērā Slimnīcas sniegto pakalpojumu specifiku, Slimnīcas ķirurģijas nodaļā neveidojas situācijas, kurās pacientiem pastāvētu izgulējumu rašanās risks.”
Ko saka Veselības inspekcija?
Sazinājos arī ar Veselības inspekciju, lai noskaidrotu viedokli par slimnīcā izveidojušos izgulējumu. Veselības inspekcija vispārīgas atbildes nesniedz un norāda, ka šādos gadījumos nepieciešams iepazīties ar konkrētās personas medicīniskajiem dokumentiem.
Runājot par medicīnas dokumentu izsniegšanu, Veselības inspekcijā norāda: “Ministru kabineta noteikumi Nr. 265 “Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība” paredz, ka pacienta medicīniskā dokumentācija glabājas ārstniecības iestādē un ir ārstniecības iestādes īpašums. Tomēr atbilstoši Pacientu tiesību likuma 9. panta pirmajai daļai pacientam ir tiesības ārstniecības iestādei pieprasīt un vienu reizi bez maksas saņemt savu medicīnisko dokumentu izrakstus, norakstus un kopijas. Ja pacients ir miris, tad Pacientu tiesību likuma 10.panta ceturtā daļa nosaka, ka informāciju par pacientu pēc viņa nāves drīkst izpaust Pacientu tiesību likuma 7.panta pirmajā daļā minētajām personām, ja:
1) informācijas sniegšana var ietekmēt minēto personu dzīvību vai veselību vai atvieglot veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu tām;
2) informācija ir saistīta ar pacienta nāves cēloni vai ārstniecību laikā pirms viņa nāves.”
Ēvalds izteica vēlmi apvienoties ar cilvēkiem, kuri veselības aprūpē piedzīvojuši nolaidību no medicīnas darbinieku puses. Viņš norāda, ka, lai pret šādiem gadījumiem cīnītos, tas jādara visiem kopā, jo individuāli panākt pārmaiņas ir ļoti grūti. Ja vēlies sazināties ar Ēvaldu, atsūti man savus kontaktus, ko tālāk nodošu Ēvaldam – [email protected].
