Satikšanās ar mirušo vectēvu un ceļojums tumsā: sievietes stāsts par klīnisko nāvi pilnībā mainījis skatījumu uz dzīvi 0
Amerikas Savienotajās Valstīs kāda sieviete piedzīvojusi gandrīz nāves pieredzi, kas uz visiem laikiem mainījusi viņas skatījumu uz dzīvi, nāvi un apziņu. Par šo neparasto stāstu vēsta izdevums “The Mirror”.
66 gadus vecā Lura Kečledža intervijā atminas notikumus, kas risinājās 1979. gadā Virdžīnijas štatā, kad viņai bija vien 19 gadu.
Sieviete stāsta, ka incidents noticis jāšanas laikā. Jaunībā viņa izvēlējusies zirgu, kas neatbilda viņas prasmju līmenim, un kopā ar citiem jātniekiem spontāni devusies rikšos uz stalli. Galopa laikā zirgs paklupa, un Lura sapratusi, ka kritiens ir neizbēgams.
Tomēr viņa uzsver, ka nekad nav jutusi triecienu pret zemi. Tā vietā viņa pēkšņi apzinājusies, ka ir “pametusi savu ķermeni”. Lura apraksta, ka vērojusi notikumus it kā no malas, līdz pēkšņi jutusi, ka tiek ievilkta tumšā telpā, kas atgādinājusi tuneli.
“Es pilnīgi droši zināju, ka esmu mirusi. Tas nebija pieņēmums – es to zināju bez jebkādām šaubām,” viņa atceras.
Kustība tumsā bijusi ātra, taču nav izraisījusi ne bailes, ne nosmakšanas sajūtu. Sieviete nejutusi sāpes, neapzinājusies elpošanu, tomēr saglabājusi skaidru apziņu par sevi.
Šīs pieredzes laikā viņa satikusi savu vectēvu, kurš nomira, kad Lurai bija 12 gadi. Viņa viņu raksturo kā cilvēku, kuru ļoti mīlējusi, un saka, ka viņa parādīšanās radījusi pilnīga miera sajūtu.
“Visas manas bailes pazuda. Viņu ieraudzīt bija atvieglojums. Viņš izskatījās vesels, bez jebkādām slimības pazīmēm, un es izjutu patiesu prieku, ko nebiju jutusi ļoti ilgu laiku,” stāsta sieviete.
Lura uzsver, ka saziņa nenotika ar vārdiem, bet gan domās. Viņa juta mīlestību, atbalstu un pieņemšanu, kā arī pārliecību, ka vectēvs turpina eksistēt.
Pēc tam pieredze iegāja jaunā posmā – viņas priekšā sāka parādīties pašas dzīves fragmenti. Sieviete redzējusi gan gaišus, gan sāpīgus mirkļus, taču galvenā uzmanība pievērsta tam, kā viņas rīcība ietekmējusi citus cilvēkus.
“Tas nebija sods. Man vienkārši parādīja sekas – gan labās, gan sliktās. Es izjutu sāpes, ko reiz biju nodarījusi citiem,” viņa skaidro.
No šīs pieredzes Lura guvusi būtisku dzīves atziņu – vienmēr būt laipnai un nekļūt par šķērsli cita cilvēka ceļā.
Vēlāk, pēc viņas teiktā, viņa nonākusi starp “citām būtnēm”, redzējusi attēlus, ko uztvērusi kā savus iepriekšējos iemiesojumus, kā arī ārkārtīgi košas ainavas – īpaši pludmali un tā dēvēto “dzīvības koku”. Noslēdzošais posms bijusi pilnīga apziņas izzušana un absolūta miera sajūta.
“Tā bija mīlestības sajūta bez vajadzībām un vēlmēm,” viņa atceras.
Tomēr šis stāvoklis pēkšņi izzudis. Lura sajutusi, ka it kā viņu vilktu atpakaļ, kam sekojušas fiziskas sāpes un atgriešanās savā ķermenī.
Pamostoties viņa ieraudzījusi pazīstamo Virdžīnijas ainavu, taču tā šķitusi nereāla. Sieviete atzīst, ka ilgu laiku jutusi spēcīgu vēlmi atgriezties vietā, kur, viņasprāt, bija nonākusi.
Šobrīd Lura Kečledža dzīvo Arkanzasā, pie ezera, izvēloties mierīgu un līdzsvarotu dzīvesveidu. Viņa neuzskata sevi par īpašu, taču ir pārliecināta, ka šī pieredze uz visiem laikiem mainījusi viņas pasaules uztveri.
