Latvijā
Vēsture

Vīrs, kurš pārtulkoja Bībeli: Ernsts Johans Gliks
0


Viens no priekšlasijumiem diskusijā būs veltīts arī Ernsta Glika tulkotajai Bībelei.
Viens no priekšlasijumiem diskusijā būs veltīts arī Ernsta Glika tulkotajai Bībelei.
Foto – Karīna Miezāja

Alūksnē un, cerams, arī visā Latvijā šī vasara aizritēs Vidzemes mācītāja, slavenā Bībeles tulkotāja Ernsta Johana Glika piemiņas zīmē, svinot viņa 360. gadskārtu.

Izcils lingvists, apveltīts ar fenomenālām darba spējām un atmiņu, milzīgu savas misijas un pienākuma apziņu Dieva un cilvēku priekšā, kā arī lielu pašapziņu – tāda šķiet Ernsta Glika personība laikmetu perspektīvā. Viņa Bībeles tulkojums tapa vien astoņu gadu laikā. Turklāt viņš izvēlējās smagāko ceļu – nevis izmantoja jau esošo un Vidzemē plaši pieejamo Lutera tulkojumu, bet gan veica to no pirmavotiem, Veco derību tulkojot no senebreju un Jauno derību – no sengrieķu valodas. Toreiz pat Zviedrijā Vecā derība tautas valodā bija pārtulkota no Lutera vācu tulkojuma. Līdz ar to Glika veikums, lai gan var strīdēties, kā īsti viņš to paveica, nenoliedzami ir izcils, lai gan nepietiekami novērtēts, arī plašākā – visas Eiropas – kontekstā.

Turklāt viņš bija izcils arī izglītojošajā darbā, tuvu un tālu Vidzemē izveidojot tautskolu tīklu. Kokneses prāvesta amatā esot, izmantojot amata sniegtās tiesības, ja nepieciešams, ar varu spieda vācu mācītājus apgūt latviešu valodu. Nenogurstoši nesdams gara gaismu, viņš par to nesaņēma nekādu lielo pateicību un atbalstu no laikabiedru puses, tomēr, kad 1702. gadā kopā ar ģimeni tika sagūstīts un aizvests uz Krieviju, viņa mācītāja vieta Alūksnē, strādājot vienīgi aizvietotājiem, gaidīja viņu līdz pat pašai nāvei.

“Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūrakmens. … Viņas saturs noteica tautas tālāko garīgo attīstību,” šķiet, neviens nav spējis precīzāk formulēt Glika Bībeles tulkojuma nozīmi kā savulaik izcilais pedagogs, dzejnieks, literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts.

Par Glika mūžu un ieguldījumu Alūksnē joprojām šalc divi viņa stādītie ozoli (viņš mācītājmuižas parkā tos iedēstījis pēc tam, kad bija pabeidzis tulkot abas Bībeles daļas – vispirms Jauno un tad Veco derību.) Tomēr, kad pieminam paša mācītāja personību, daudz kas izrādās pazudis laikmetu ēnās.

No mūsdienām raugoties, šķiet paradoksāli, ka vairākums laikabiedru 17. gs. beigās nemaz neaptvēra Glika nopelnus latviešu Bībeles tulkojumā. “Nelaime ar Glika tulkojumu ir tā, ka savā pavisam nekristīgajā egoismā ģenerālsuperintendants Johans Fišers (mūsdienu izpratnē šā kunga ieguldījumu varētu pielīdzināt “Bībeles projekta vadītāja” lomai. – Red. piez.) plašajā sarakstē ar karali Kārli XI visus nopelnus piedēvēja sev,” rakstīja Edgars Dunsdofs.

Par Alūksnes mācītāja Glika nopelniem Bībeles tulkošanā sabiedrība uzzināja krietni vēlāk – un – kāda likteņa ironija – pateicoties viņam pašam. Kā arī – vācbaltu vēsturniekam Karlam Zontāgam, kurš 1811. gadā Rīgā publicēja kādu ar paša Glika roku rakstītu skaidrošanās rakstu, adresētu Vidzemes ģenerālgubernatoram.


“Šai zemē esmu svešinieks”


Ernsts Johans Gliks pasaulē nāk Vetinā (Vācijā, 20 km uz ziemeļiem no Halles). Pēc vienas (vecākās) versijas, tas notiek 1652. gada 10. novembrī. Pēc citas (jaunākās) – 1654. gada 18. maijā. Viņa pirmais kristāmvārds ir Johans, bet vecākiem labpatīk viņu saukt par Ernestu. Gliks ir dzimis mācītājdzimtā – viņa tēvs Kristiāns Gliks, Vetinas mācītājs un Deitlēbenas prāvests, savulaik apprecējis šā amata iepriekšējā ieņēmēja meitu Doroteju. Toties viņa vectēvs ir grāmatiespiedējs Hamburgā. Gliks ir savam laikam izcili labi izglītots jauneklis – pēc mājmācības viņš 11 gadu vecumā sāk apmeklēt Altenburgas katoļu ģimnāziju. 1672. gadā viņu imatrikulē teoloģijas studijām Vitenbergas universitātē, tomēr viņš drīz pāriet mācīties Leipcigas universitātē. Un tad viņš pieņem sava mūža liktenīgo izvēli – nevis paliek Vācijā, lai zināmā vidē veidotu spožu garīgo karjeru, bet gan nolemj doties uz svešo un tālo zviedru Vidzemi, kur vietējie ļaudis runā nepazīstamā valodā. Kas tam bija pamatā, varam vien minēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pieminētajā biogrāfiskajā skicē Gliks jau mūža nogalē raksta: “Es gan šai zemē esmu svešinieks. Esmu varējis, vienīgi svešumā projām esot, lūgt Dievu par savas dzimtenes labklājību.” Ir izteikts pieņēmums, ka vēl pavisam jauno Gliku pamest Vāciju varēja pamudināt kāds notikums vai pārdzīvojums personiskajā dzīvē. Izskan arī versija, ka viņš devās šurp, lai kļūtu par mājskolotāju kādā vācu muižnieku vai turīgu namnieku ģimenē. Tiešu pierādījumu par to trūkst. Ticamāks šķiet pieņēmums, ka Gliks brauca uz zviedru Vidzemi ar konkrētu mērķi – viņš zināja, ka tur ar pilnu sparu izskanējis ierosinājums tulkot Bībeli latviski, kas guva dzirdīgas ausis arī Stokholmā Zviedrijas karaļa Kārļa XI personā.


Kāpēc ne Reiters?


Literatūrā var lasīt, ka šī nepieciešamība skaļi pausta jau 17. gs. 60. gadu sākumā. Vidzemes superintendants Juhans Georgs Gecels vēstulēs Zviedrijas karalim ne reizi vien bija atgādinājis, ka “Bībeles tulkošana latviski ir ļoti vajadzīga”.

Ir ziņas, ka latviešu tautības mācītājs Jānis Reiters 1662. gadā jau bija publicējis Tēvreizi 40 valodās, 1664. gadā izdevis Mateja evaņģēlija tulkojumu latviešu valodā un 1675. gadā izdevis Bībeles fragmenta tulkojumu. Tomēr viņš nepieder pie mācītājiem, kurus toreiz aicināja piedalīties Bībeles tulkošanā. Izskanējis pieņēmums, ka pirmais un galvenais iemesls, kāpēc izcili gudrais un spējīgais, tomēr pēc rakstura visai lecīgais Reiters netika pie šā ienesīgā darba, bijis viņa latviskums.

Lai vai kā – vīrs, kas uzņēmās un, galvenais, spēja vērienīgo Bībeles tulkošanas darbu paveikt, Vidzemē uzrodas vien 1675. gadā. “Pirmais trūkums, ko ar savām jaunajām, tomēr Dieva godam kalpot gribīgām acīm ieraudzīju, bija, ka latviešu baznīcai nav Bībeles un ka tādēļ dievkalpojumi šai valodā ir visai nožēlojamā stāvoklī,” rakstīja Gliks. Un vēl: “Pēc tam iepazīstināju ģenerālsuperintendanta kungu (Lībekā dzimušais Johans Fišers bija ieradies Vidzemē 1673. gadā – divus gadus pirms Glika. – Red. piez.) ar savu nodomu iekārtot latviešu Bībeli un piedāvājos, ka to pārtulkošu no senebreju un sengrieķu avotiem. Dievs šo ierosinājumu svētīja, un nelaiķis, mūžam pieminamais karalis Kārlis XI atzina šo darbu par vajadzīgu un atļāva tam vajadzīgos līdzekļus.”

1675. gadā Fišers, par spīti Rīgas kungu dusmām (Rīgā tolaik jau darbojas Heinriha Beserera spiestuve), iegūst no karaļa grāmatspiestuves, sietuves un burtu lietuves privilēģiju. Izskanējis pieņēmums, ka, iespējams, īstais idejas autors bijis Gliks. Taču jebkurā gadījumā biznesa projekts, šķiet, bijis labi pārdomāts, jo līdzās daudzajām vācu grāmatām Bībeles izdošana jau vien bija tik liels darbs, kas varēja nodrošināt spiestuves pastāvēšanu.


“Astoņus gadus ‒ dienu un nakti”


1681. gadā Fišers no Kārļa XI saņem atļauju tulkot Bībeli latviešu un igauņu valodā, kā arī nelielu finansējumu. Gliks raksta, ka tulkojis Bībeli “astoņus gadus, strādājot dienu un nakti, izņemot, kad darbs bija jāpārtrauc citu amata darbu dēļ, un ar viena vienīga darbinieka (ammanensus), toreizējā studenta, tagadējā Lielvārdes mācītāja Vitena palīdzību”.

Salīdzinājumam ‒ pazīstamo Bībeles tulkojumu angļu valodā ‒ karaļa Jēkaba Bībeli (King James Version), kas iznāca 1611. gadā, gatavoja 47 teologi septiņus gadus.

No mūsdienām raugoties, šķiet arī apbrīnojami, kā Gliks salīdzinoši īsā laikā tik pilnīgi bija spējis apgūt svešas tautas valodu (viņš ņēma par pamatu Kurzemē skanējušo latviešu valodu), kurā tulkoja. Turklāt ‒ Glika valoda ir skaista, lai gan mūsdienu lasītājam pasveša un eksotiska. Bet ieklausīsimies pašā Glikā, kurš teica, ka pēc “pirmā satricinājuma” devis Dievam stingru solījumu “šo valodu pamatīgi izpētīt un pilnīgi apgūt”, kaut gan sākumā nemaz nav zinājis, kur tā viņam varētu noderēt.

Toties, jau sācis Vecās derības tulkojumu, viņš atzīst, ka zināšanas senebreju valodā nav pietiekamas. Gliks dodas uz Hamburgu mācīties un 1680. gadā atgriežas Latvijā, lai jau pēc četrām nedēļām iegūtu armijas mācītāja vietu Daugavgrīvā. Kad jau pieminētais ģenerālsuperintendants Fišers 1682. gada 25. oktobrī ierosina Gliku iecelt par Alūksnes mācītāju, viņš raksturo Gliku kā vīru, kurš “dzīvo pēc kristīgās ticības, māk valodu, un draudze viņu vēlas par savu mācītāju”.

1682. gadā Gliks, tulkodams Bībeli, no Daugavgrīvas uz īsu laiku pārceļas uz Rīgu, kur viņš “kā latviešu Bībeles tulkotājs vienu gadu apgādāts ar uzturu un istabu, par ko samaksāts 100 vecdālderu”. Saistībā ar Rīgu arī pirmo reizi parādās ziņas par viņa palīgu, studentu Kristiānu Bartolomeju Vitenu, kurš pieminēts arī viņa paša piezīmēs. Kā Glika palīgs tulkošanā Vitens saņēmis 60 vecdālderus gadā, bet abu uzturnauda bijusi trīs vecdālderi nedēļā – tiem laikiem ne pārāk spoži.

Zviedru kronis nemaz nebija tik devīgs, kā centās izlikties: uz papīra 1683. gadā karalis Bībeles tulkošanai piešķīra 2000 vecdālderu (4000 dālderu sudraba naudā), no tiem saņemti tika vien 2000 dālderu.

Ja ticam Fišeram, tad Bībeles tulkotājs no šīs naudas, “kamēr vien darbs ilgst”, varēja izlietot 200 vecdālderu gadā un vēl saņemt Rīgā brīvu uzturu. Arī rakstveži, kas “pārraksta tīrrakstā” (Fišers lieto daudzskaitli, lai gan Gliks teic, ka viņam bijis “viens vienīgs” palīgs), saņēma 100 vecdālderus, tomēr “ar žēlīgu nosacījumu, ka viņi jāmudina strādāt ar visu čaklumu, lai to pabeigtu”.

Beigās, pateicoties Fišera “taupīgumam”, Glikam par astoņu gadu darbu samaksā 866 vecdālderus, lai gan, pēc karaļa solījuma, viņam pienāktos 1400 un pat 1600 vecdālderu. Toties pats Fišers par tulkošanas darbu “organizēšanu” (viņš vadīja arī Bībeles “igauņu” projektu, kas dažādu iemeslu dēļ virzījās kā pa celmiem, Glikam ar to nebija saistības) nekautrējās pieprasīt 2700 vecdālderu, lai gan saņēma vien sešus simtus. Turklāt arī par uzturu un istabu Rīgas gadā Glikam izmaksā vien labi ja divas trešdaļas no tā, kas vēlāk tiks viņa darba cenzoriem. Kurzemes mācītāji, cenzējot Bībeli, sapulcējās sešas reizes, nostrādājot 19 un pusi nedēļas.

Tolaik darbu autorus minēt nebija pieņemts, turklāt Jaunās derības priekšvārds ir parakstīts ar Fišera vārdu, tāpēc pētnieku domas par to, vai Gliks tiešām viens pats pārtulkoja Bībeli, atšķiras. Jānis Straubergs, piemēram, uzskatīja, ka Gliks strādājis kopā ar citiem tulkotājiem. Pēteris Šmits ‒ ja arī tulkotāji bijuši vairāki, beidzamo pārrakstīšanu veicis Gliks pats. Konstantīns Karulis sprieda par Vidzemes un Kurzemes tradīciju Bībeles tulkošanā (Mancelis, Fīrekers u. c.). Edgars Dunsdorfs uzsvēra, ka, “ņemot vērā skopos datus par Bībeles tulkošanas gaitu, jāsecina, ka Gliks viens pats, bez kāda palīga bija veicis lielāko daļu no Jaunās derības tulkošanas”. Viņa palīgam Vitenam bijis jāsameklē un jāsalīdzina Glika tulkojums ar jau agrāk latviskotiem latviešu Bībeles fragmentiem un jāpārraksta Glika manuskripts vairākos eksemplāros. Savukārt valodniece Maija Baltiņa, kura bija valodu konsultante jaunajam, 2012. gadā klajā nākušajam Bībeles tulkojumam, vērsusi uzmanību uz apstākļiem, kāpēc Gliks nevarēja būt viens darbā pie tulkojuma. Tie esot darba līgumi, kas slēgti arī ar citām personām. Jāņem arī vērā, ka jau Lutera iedibinātā tradīcija, tulkojot Bībeli, strādāt speciālistu grupās ir dzīva vēl mūsdienās.


Uz Alūksni!


1683. gada 18. janvārī ar īpašu karalisko iecelšanas rakstu Gliks, “novērtējot viņa krietno dzīves gājumu”, kļūst par Alūksnes mācītāju. Tā bija virzība uz augšu pa karjeras kāpnēm, jo Vidzemes latviešu daļā tieši šī bija lielākā draudze, kas deva visprāvākos ienākumus, un Alūksnes mācītājmuiža bija trešā lielākā pēc Valmieras un Trikātas.

Gliks savā autobiogrāfijā raksta: “Laikā, kad biju nodarbināts ar Bībeles tulkošanu, ar Dieva lēmumu mani aizsauca uz Alūksni. Alūksne bija pirmā vieta Vidzemē, kur ar Dieva žēlastību manas ierašanās pirmajā – 1683. – gadā trīs skolas reizē sāka darbību (1683. gadā – Alūksnē, pēc tam – Zeltiņos un Apē. – Red. piez.), kaut arī ar pārdrošu uzdrīkstēšanos. Augstais Dievs tomēr šo darbu svētīja, un jau 1684. un 1685. gadā varēju no manis apmācītiem skolaspuišiem dažus nosūtīt kā skolmeistarus uz citām vietām un nodot citu mācītāju rīcībā, kas arī pēc šī parauga sāka iekārtot skolas.”

Visvairāk skolēnu esot bijis Alūksnes, Valmieras un Piebalgas skolās. Skolotājiem algu maksāja gan graudā, gan naudā – desmit līdz 20 vecdālderu gadā.

Kad 1687. gadā Gliku ieceļ arī par Kokneses prāvestu, viņš, ne vien publiski noperot pie vietējās baznīcas, soda kalpones un citas personas par netikumīgu dzīvesveidu, bet arī pieprasa, lai mācītājiem tiktu pienācīgi samaksāts un lai viņi prastu latviešu valodu. It kā esot ziņas, ka Gliks vēlējies nākotnē arī dibināt latviešu nākamās pakāpes – latīņu – skolas, tomēr nodomu izjaucis Ziemeļu karš.

Alūksnē Gliks nodzīvoja deviņpadsmit gadus. Arī personiskajā dzīvē viņam paveicās izveidot spožu “karjeru”, apprecot Alūksnes komendanta, zviedru ritmeistara Bernharda Reitera un viņa augstdzimušās sievas, dz. Patkulas, meitu Kristīni Emerentiju (viņa nomira 1740. gadā). Laulība bija svētīta ar četrām meitām un diviem dēliem, kuru dzīves un karjeras vēlāk ritēja Krievijā ‒ cara galmā un ārpus tā.

Patiešām paradoksāli, ka daudz augstāk par viņiem pa Krievijas sabiedrības kāpnēm gluži kā liftā ar paātrinājumu izdevās pacelties Glika bērnu auklei un audžumeitai Martai, par kuru savā Krievijas cara Pētera I biogrāfijā vēstījis pats Voltērs.


“Svēta Bībel iekš daudz ļaužu rokām ir…”


Pavisam 17. gs. beigās dienas gaismu ieraudzīja 1500 Bībeles eksemplāri un vēl 50 eksemplāru Jaunās derības. Pēc karaļa pavēles Bībeles eksemplāru saņēma vairāk nekā 70 Vidzemes latviešu baznīcas un 25 skolas. Kurzemē nonāca ap 130 Bībeļu. Pārdošanai palika kādi 1250 eksemplāri, turklāt, pēc L. Adamoviča informācijas, 1702. gadā krājumā jau bijušas vien 300 – 400 Bībeles. Starplaikā latviešu zemnieku rokās nonāca ap 850 pirmās Bībeles eksemplāru, lai gan tās cena bija ievērojama. Līdz ar to var secināt: absolūti nav nekāda pamata apgalvojumiem, ka latviešu zemnieki 17. gadsimtā būtu bijuši galīgi nabadziņi vai analfabēti.

Daudzi Bībeles pirmā izdevuma eksemplāri cieta vai gāja bojā lielajos plūdos, kas Rīgu piemeklēja 1709. gadā un par kuriem Rīgas domā vēl šodien skatāma atzīme. Pēdējais simts Bībeļu esot pārdots par dālderi eksemplārā vai arī izdalīts par velti baznīcām.


“Apveltīts ar prātu un varonību”


Bet kas pa to laiku notika ar pašu Bībeles tulkotāju Ernstu Gliku? Jau drīz pēc milzīgā darba pabeigšanas 1689. gadā Gliks gatavojas ķerties pie otrā latviešu Bībeles izdevuma. Tomēr tik pierastā miera laiki zviedru Vidzemē ir beigušies. Kopš 1702. gada Latvijas zemē ik gadu iebrūk krievu karaspēks, un neviens tad vēl pat nenojauš, ka, pazaudējot Vidzemi, Zviedrija šķirsies arī no sava lielvalsts goda un slavas.

Alūksnes mācītājs Gliks nenoguris apkalpo ne vien savu draudzi, bet arī vizitē apmēram 20 draudzes savā prāvesta iecirknī un ir triju latviešu bataljonu – Alūksnes, Kokneses un Tirzas – mācītājs. Glika ikdiena ir ne vien daudzi smagi ceļojumi – viņš vēlas atkal un atkal tulkot latviešu Bībeli. Diemžēl viņa sagatavotais Bībeles otrā izdevuma manuskripts (viņam atkal ir palīgs – vēlākais Rīgas Schola Carolina direktors Vendelins Šteidings) laikam jau neatgriezeniski ir gājis bojā.

1702. gada augustā krievu karaspēks grāfa Šeremetjeva vadībā uzbrūk Alūksnei. Pēc vienas no leģendām, tad, kad vairs nav bijis cerības, ka pilsēta varētu aizstāvēties, Gliks ar ģimeni un kalpotājiem ieradies krievu nometnē, turot rokās krievu Bībeli (viņš bija veicis arī Bībeles tulkojumu krievu valodā. – Red. piez.), un tur padevies. Gliku, kurš pirms tam nekad nav bijis tālāk par Vāciju un Vidzemi, vispirms nosūta uz Maskavas vācu priekšpilsētu, kur viņš dzīvo stingrā uzraudzībā. Vēlāk jau viņam, pēc cara pavēles, vietu ierāda mirušā bajāra Nariškina mājā. Cars uzdod Glikam organizēt Maskavā ģimnāziju, piešķirot algu 3000 rubļus gadā. Pašam Glikam lemts vadīt šo jauno laiku dvesmas iemiesojušo skolu vien divus gadus. Un viņam jātaisnojas, kāpēc tajā līdzās Dekarta filozofijai un senajām valodām māca arī dejošanu un jāšanu un, nenod Dievs, vēl arī paukošanu. Tāda bezdievība! Krievu vēsturnieks V. Kļučevskis teiks: “Glika skolu vēlāk atcerējās kā smieklīgu Alūksnes mācītāja pasākumu, kura nevajadzību beidzot atzina arī cars Pēteris.”

Ernsts Gliks aizgāja aizsaulē 1705. gada 5. maijā (pēc vecā stila). “Šeit dus nelaiķis, augsti cienītais teologs Ernsts Gliks, kas bija apveltīts ar prātu un varonību – laimē un nelaimē – un laimīgi jau sen Krievijai Dieva nolemts. Viņa piemiņa ir svētīga,” bijis rakstīts uz viņa kapakmens.

Gliks ticis apglabāts Maskavas vācu kapos pie Marijas birzes. Acīmredzot, viņa audžumeitai Krievijas imperatores tronī, kā arī bērniem un mazbērniem pietrūka intereses par senča piemiņas saglabāšanu. 1886. gadā viņa kaps līdz ar citiem ticis nolīdzināts, lai dotu vietu dzīvojamiem namiem.

Pēc profesora Jāņa Endzelīna ierosinājuma, profesors Ludis Bērziņš starp 1932. un 1935. gadu vērsās pie Latvijas sūtņa Maskavā Alfrēda Bīlmaņa, iesakot, lai viņš izprasa padomju iestādēs atļauju pārvest Glika mirstīgās atliekas apglabāšanai Latvijā. Atbilde esot bijusi, ka kapavietu nevarot sameklēt.

Un tomēr ir vērts ieklausīties Luda Bērziņa teiktajā: “(Savas tautas garīgajā dzīvē) atradīsim īpaši vienu vīru, ko rotā īsti liela vīra pazīmes. Šis vīrs ir Ernsts Gliks, kura piemiņa latviešu tautā nekad nevarēs izdzist. Gliku pieminēdami, galu galā mēs īsti sekojam tikai paši savas attīstības gaitai.”

Galerijas nosaukums


Latviešu Bībeles tulkojuma izmaksas (vecdālderos)


Kopā: 6532

No tiem:

Tulkošanas izdevumi: 1941

Papīrs un citi materiāli: 2414

Iespiešanas izdevumi: 1877

Atlīdzība Fišeram: 300.

Avots: Edgars Dunsdorfs “Latviešu senākās Bībeles vēsture”, Mineapole, 1975.

Daži vēstures dati par grāmatniecību Latvijā


1524. g. – Rīgā tiek izveidota pirmā publiskā bibliotēka Latvijā

1585. g. – izdots P. Kanīzija katoļu katehisma tulkojums latviešu valodā, pirmā droši zināmā grāmata latviešu valodā

1638. g. – klajā nāk pirmā latviešu valodas vārdnīca – G. Manceļa “Lettus”

1649. g. – tiek izdota pirmā vēstures grāmata par latviešiem – P. Einhorna “Historia Lettica”.

1685. – 1691. g. – Ernsts Gliks pirmo reizi pilnā apjomā iztulko Bībeli latviešu valodā

1782. g. – izdota pirmā laicīgā latviešu ābece, ko sastādīja G. F. Stenders

1807. – 1808. g. – klajā nāk pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi


Godājot Glika piemiņu


Bībeles muzejs Alūksnē izvietojies ēkā, kas celta 20. gadsimta sākumā kā veikals, un to atklāja 1990. gada 18. novembrī. “Mūsu krājumā ir divi Bībeles pirmizdevuma eksemplāri, kas bija saglabājušies Alūksnes luterāņu baznīcā. Tos ieguvām, pateicoties mūsu ilggadējam mācītājam Jānim Kovalam. Mums ir arī Glika Bībeles faksimilizdevums, ko izdeva ASV 1974. gadā, kā arī visi septiņi latviešu Bībeles izdevumi, kas nākuši klajā no 1689. līdz 1898. gadam,” stāsta muzeja vadītāja Solveiga Selga.

Muzejā ir vairāk nekā 800 eksponātu, no tiem 300 Bībeles, svēto rakstu, dziesmu, sprediķu grāmatu un citu reliģiska satura izdevumi latviešu un cittautu valodās. Visiespaidīgākais eksponāts ir 1694. gada Bībeles faksimilizdevums. Nupat izskanējušajās Glika piemiņas dienās Bībeles muzejā durvis vērusi jauna izstāde “E. Glika darba turpinājums – grāmatniecība Alūksnē 17. – 21. gadsimtā”.

LA.lv