Māris Zanders: No vienas puses katrā skolā sava situācija, no otras – skolotāji tiks pamesti vieni frontes pirmajā līnijā 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties mācību gada sākumam, jautājums par to, kā notiks mācību process, pašsaprotami izraisa lielu interesi. Ja pareizi saprotu, ieinteresēto pušu vairākumam diskursu veido divas sadaļas.
Pirmkārt, skeptiska attieksme pret attālinātās formas kvalitāti plus šāda modeļa radītā papildu slodze. Otrkārt, epidemioloģiskā drošība.
Ja sāk ar otro, jāatzīst, ka pilnīgas skaidrības joprojām nav. No vienas puses, neviens eksperts vairs neapgalvo, ka uz bērniem un pusaudžiem Covid-19 vispār, kā saka, neattiecas. No otras puses, vismaz pagaidām fakti ir tādi, ka indivīdi vecuma grupā līdz 18 gadiem inficējas par 30–50% retāk nekā citas vecuma grupas.
Pieaugušos (vecākus, pedagogus), protams, interesē jautājums, vai bērni var būt koronavīrusa pārnesēji, pat ja paši neuzrāda saslimšanu. Diemžēl fakti ir dažādi.
No vienas puses, Zviedrijā un Vācijā veiktie pētījumi liecina, ka mācību iestādēs saslimšanas iespējas pedagogiem un skolēniem nav lielākas kā citur ārpus mājām.
No otras puses, ir, piemēram, gadījums Izraēlā, kur vienā vidusskolā inficējās vairāk nekā 150 skolēni un pedagogi. Īsi sakot, nav pamata nedz uzskatīt, ka mācības klātienē ir pilnīgi drošas, nedz baidīties, ka tādas neizbēgami izraisīs masveida inficēšanos.
Tāds ir konteksts, kādā mēs atsāksim mācību procesu klātienē, un viennozīmīgu atbilžu neesamība vēl jo vairāk aktualizē jautājumu par to, ko var un ko nevar izdarīt, lai epidemioloģisko drošību skolās stiprinātu.
No vienas puses, Latvijas priekšrocība ir tā, ka mēs varam ņemt vērā citu valstu pieredzi, kur mācības klātienē ir jau atsākušās. No otras puses, par šādu pieredzi runāt patiesībā ir grūti, jo tā ir pārāk neilga.
Proti, apzinīgums, ar kādu gan skolēni, gan pedagogi ievēro drošības pasākumus pirmajā mēnesī, laika gaitā cilvēciski saprotamu iemeslu dēļ vājinās. Tas ir jau pieredzēts ar izglītību nesaistītās sabiedrisko aktivitāšu un publiskās telpas jomās.
Tomēr jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai valsts un pašvaldības ne tikai dotu prātīgas rekomendācijas un izvirzītu tikpat saprātīgas prasības skolām, bet arī apzinātos, ka to izpilde prasa papildu izdevumus. Vienalga, vai runa būtu par ēdināšanas modeļa pārkārtošanu, dezinfekcijas līdzekļu apgādi vai cilvēka, kurš seko līdzi noteikumu ievērošanai, darba samaksu.
Ja papildu izmaksu jautājums tiks atstāts žanrā “pārskatiet skolas budžetu” vai “rakstiet pieprasījumus, kad būs laiks, izskatīsim”, tad labi domātais vienkārši agri vai vēlu netiks īstenots. Respektīvi, mēs teorētiski (tostarp – skatoties, kā rīkojas citas valstis) zinām, kā būtu pareizi, savukārt to, kā veiksies praksē, šobrīd nevar pateikt neviens.
Šādā kontekstā pareizs, manuprāt, ir arī ministrijas lēmums atstāt pašvaldību ziņā to, kādi saslimstības rādītāji varētu būt pamats attālinātās vai daļēji attālinātās apmācības modeļa noteikšanai.
Pat tik mazā valstī, kāda ir Latvija, epidemioloģiskā situācija dažādos reģionos atšķiras, un, ja lokāla uzliesmoja dēļ kādā no pašvaldībām nāksies klātienes modeli pārtraukt, nav grūti iedomāties, ka veiksmīgākas pašvaldības nebūs sajūsmā, ja to darīt nāksies arī to skolām.
No otras puses, var saprast arodbiedrības bažas, ka pedagogi, tēlaini izsakoties, tiks pamesti vieni frontes pirmajā līnijā. Manuprāt, te vienīgais risinājums būs konkrēto mācību iestāžu vadības saprātīgums. Paskaidrošu.
Citu valstu pieredze liecina, ka tie skolotāji, kuri objektīvu iemeslu dēļ (vecuma grupa, veselības stāvoklis) ir paaugstināta riska grupā, drīkst turpināt attālinātu darbu arī tad, ja ir atsākušās mācības klātienē.
Pedagogu reālo situāciju vislabāk zina skolas vadība, tādēļ labāk, ja lēmumus par šādu jautājumu pieņem skolā, nevis ministrijas visiem it kā kopīgu priekšrakstu formā.
Protams, ir jautājumi, par kuriem vajadzētu laikus vienoties visas sistēmas līmenī. Piemēram, var prognozēt (jo tā jau notiek citās valstīs), ka būs gadījumi, kad vecāki saslimšanas statistikas pasliktināšanās gadījumā nevēlēsies laist bērnus uz skolu, pat ja mācības klātienē turpināsies, un, lai izvairītos no konfliktiem un pārpratumiem, jāsaprot, kā šādos gadījumos rīkoties.
Perfektu risinājumu nav, nāksies ātri pielāgoties un būt savstarpēji iecietīgiem.
