Pirms 90 gadiem, 1926. gada 8. martā, Rīgas pilsētas izglītības komisija izskatīja Rīgas lietuviešu iesniegumu, kurā tie pieprasīja, lai viņus turpmāk sauktu nevis par “leišiem”, kā latvieši jau kopš sendienām ieraduši, bet par “lietuvjiem” un attiecīgi arī skolas vairs nebūtu “leišu”, bet “lietuvju”.

Lasītākie

Kokteilis

Tava dzīves kulminācija vēl gaida vai ir jau pagātnē? Katra zodiaka zīmes pārstāvja dzīves labākie gadi

Kokteilis

“Riebjas skatīties uz šīm rozā smadzenītēm…” Vairākas sievietes nopeļ Didrihsonus teātra spēlēšanā par it kā pazudušajām pasēm 12

“Varbūt tas nelietis Brunavā nošāva mazo Modra draugu tieši brīdī, kad viņš kaut kur zem krūmiem bija aizsnaudies?” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas

Lasīt citas ziņas

Tas tika motivēts ar to, ka “leitis esot nicinošs vārds”. Komisijas spriedums, kā vēstīja “Jaunākās Ziņas”, bija: “Ievērojot, ka vārds “leitis”, “Leišu zeme” ir sens latviešu vārds, kas redzams jau tautas dainās, turpretī “lietuvjus” latviešu valoda nepazīst, komisija vienprātīgi nolēma paturēt veco latviešu valodas vārdu “leiši”. Tika aizrādīts arī uz to, ka nepareizi tiek lietots “esti”, “Estija” igauņu un Igaunijas vietā, kas ir veci daiļskanīgi latviešu vārdi”. Diskusija par vārda “leiši” politkorektumu turpinājās arī 30. gados, turklāt tā laika autoritatīvākie latviešu valodas eksperti Jānis Endzelīns un Juris Plāķis turpināja turēties pie “leišiem”. Praksē bieži vien lietoja abus vārdus, un tikai pēckara laikā oficiālos tekstos pilnībā pārgāja pie “lietuviešiem”.