Kārlis Streips: Lielā Sātana pārstāvji ir nolēmuši iet uz pilnu banku un Irānā nodrošināt režīma maiņu 0
Mateja evaņģēlijā Bībeles jaunajā derībā ir stāsts par Jēzus Kalna sprediķi.
Pirms par to rakstīt tālāk, pieminēšu faktu, ka komiķu grupas Monty Python filmā “Braiana dzīve” ir skats, kurā liels pūlis ir sapulcējies pie kalna, kur Jēzus sprediķo, un tālāk esošie nevar īsti dzirdēt, ko cilvēks runā.
Tā, piemēram, kad Jēzus aicina svētīt pieticīgos (meek), kāds sadzird vārdu grieķis (greek).
“Kāpēc tieši grieķi būtu tie svētāmie?”
Mūsu vajadzībām galvenais ir aicinājums svētīt miera nesējus (peacekeepers), bet cilvēks sadzird vārdus siera ražotājs (cheesemaker).
“Kas tik īpašs par siera ražotājiem???”
Taču tieši aicinājums par miera nesējiem šonedēļ ir galvenais jēdziens.
Jo, diemžēl, bieži vien sanāk, ka tie, kuri visskaļāk bazūnē domu, ka viņi ir miera nesēji, patiesībā ir visbaisākie kara kūlēji.
Padomju Savienība, piemēram, nepārtraukti apgalvoja, ka tās vienīgais mērķis bija vairot mieru pasaulē. 1949. gadā Staļina PSRS izveidoja “Pasaules miera padomi,” kuras konkrētais mērķis tobrīd bija oponēt kodolieročiem, jo tajā brīdī amerikāņiem tādi bija, bet zinātnieki Padomju Savienībā tik tālu nebija tikuši.
PSRS apgalvojumi par mieru, protams, bija ironijas pilni. Boļševiki savu dzīvi sāka kā cilvēki, kuri bija pārliecināti, ka pasaulē ir vajadzīga revolūcija.
2. Pasaules kara laikā Padomju savienība okupēja visas trīs Baltijas valstis un pēc kara “piemirsa” no turienes atkal iet prom.
“Miermīlīgā” Padomju savienība sponsorēja nemiernieku grupas visā pasaulē, kuras cīnījās pret režīmiem un arī pret kapitālismu.
1979. gadā notika Afganistānas invāzija, kas arīdzan nebūtu uzskatāms par izcilu miera nešanas piemēru. Padomju spēki Afganistānā principā iestiga, jo vietējie bija iemācījušies sabotāžas un cita veida prasmes.
Galu galā karš Afganistānā PSRS tautsaimniecību tik ļoti novājināja, ka rezultāts bija Padomju savienības bojāeja.
Mūsdienās cilvēks, kurš apgalvo, ka viņš ir miera nesējs, ir ASV prezidents Tramps.
Laikā pirms viņš nolēma kandidēt uz valsts prezidenta amatu, Tramps Tviterī un citur nenoguris kritizēja toreizējo prezidentu Baraku Obamu par darījuma sarunāšanu ar irāniešiem, kas paredzēja starptautisku pārraudzību un urāna bagātināšanas ierobežošanu.
Kamēr notika sarunas par tēmu, Tramps rakstīja, ka Obama noteikti uzsāks karu pret Irānu.
Reiz līgums bija noslēgts, Tramps to aprakstīja ar vārdiem “stulbākais darījums, kādu vien spēju iedomāties.”
Neilgi pēc stāšanās amatā, viņš līgumu likvidēja. Un apgalvoja, ka tā kā viņš ir pats lielākais meistars sarunu vešanā, viņš ar irāņiem sarunās daudz labāku darījumu.
Bet laikā kopš stāšanās amatā Amerikas prezidents šķietami nav vairs tik pārliecināts, ka Teherānā atradīsies kāds, kas būs pretimnākošs jautājumā par darījumu ar lielo Sātanu Vašingtonā.
Pērn vasarā “miera prezidents” nosūtīja kara lidmašīnas uz Tuvajiem Austrumiem ar mērķi pilnībā “iznīcināt” Irānas kodolprogrammu.
Kolīdz tas bija noticis, Amerikas prezidents uzstājās uz pakaļkājām ar paziņojumu, ka kodolprogramma bija iznīcināta pavisam un pilnībā un bez jebkāda jautājuma.
Drīz vien Amerikas izlūkdienesti un citi sāka bilst, ka nebūt ne. Irāņi jau nav mazie bērni, un zinot, ka Baltajā namā saimnieko pa pusei traks kovbojs, viņi savas kodolprogrammas būtiskākos elementus jau sen pārcēla citur un paslēpa. Reakcija no Baltā nama bija padzīt no amata tos, kuri uzdrīkstējās runāt pretī galvenā bosa “pārliecībai.”
Sausais atlikums šajā sāgā ir vienkāršs:
Zem darījuma, kuru sarunāja prezidenta Obamas administrācija, kopējais vērtējums bija tāds, ka būtu vajadzīgi vairāki gadi vismaz, pirms Irāna ar savu kodolprogrammu varētu tikt pie kodolieroča.
Pagājušajā nedēļā, kad režīms Vašingtonā acīmredzot jau plānoja to, kas notika brīvdienās, apgalvojums bija cits:
Ja irāņi labi gribētu, viņi pie kodolieroča varētu tikt vienas nedēļas laikā.
Vienas nedēļas laikā. Atšķirībā no darījuma, kuru sarunāja kāds cits, un tā kā Donalds Džons Tramps par absolūti visu ko pēc kārtas zina labāk, nekā jebkurš cits cilvēks pasaulē vai vēsturē, tas nebija pieņemams.
Tā vietā vairāku gadu garumā Irāna principā darbojās bez starptautiskas uzraudzības. Radikālajiem mullām, kādi tur ir bijuši pie kloķiem jau kopš islāmistu revolūcijas pagājušā gadsimta 70. gados, nekādas īpašas aiztures šajā jomā nav.
Amerikāņus viņi jau sen ir uzskatījuši par ļaunuma iemiesojumu, jo amerikāņi bija tie, kuri visvairāk savulaik stutēja brutāli korumpēto šahu, kurš tur bija valdnieks pirms tam, un kuru satrakotie irāņi padzina no troņa un tā vietā ieviesa vēl brutālāku islāmistu režīmu.
Ja valsts centrālā doma ir tāda, ka visa pasaule pret to ir sazvērējusies, tad protams tā meklēs jebkādas iespējas sevi aizstāvēt.
Pamācošs piemērs šajā ziņā ir Ziemeļkoreja. Arī tur pie teikšanas jau sen ir bijuši autokrāti un diktatori, kuri arī dzīvoja un dzīvo zem pārliecības, ka visa pasaule tiem oponē.
Arī tur daudzu gadu garumā bija sarunas un sankcijas un prasības un pretprasības, bet galu galā Ziemeļkoreja tika pie kodolieroča, un pirms pāris nedēļām tieši dižojās, ka tā patlaban būvē vēl krietni lielāku arsenālu, nekā pirms tam.
Vēl viens elements stāstā par Irānu ir Izraēla, kura piedalījās uzbrukumā pret Irānu un nekad nav slēpusi domu, ka Tuvie Austrumi un pasaule būtu labāka un drošāka vieta, ja tādas Irānas nebūtu vispār.
Nelaime ar Izraēlu patlaban ir apstāklī, ka pēdējo gadu laikā tā ir nodarbojusies ar precīzi tikpat brutālu genocīdu Gazas joslā, kā to ir darījuši Kremļa fašisti Ukrainā.
Tāpat kā fašisti Kremlī, arī galvenais barvedis Telavivā ir ticis pie starptautiskām kriminālapsūdzībām par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.
Protams, pašreizējam režīmam Amerikā par tādiem sīkumiem, kā Starptautiskā Krimināltiesa, ir pilnīgi pie pakaļas.
Gan Kremļa fašists, gan arī Telavivas barbars ir bijuši laipni gaidīti viesi. To pirmo gluži uz Balto namu aicināt nevarēja pat milzīgākais narciss Amerikas vēsturē, bet varam atcerēties, ka 2025. gada 15. augustā Aļaskā Amerikas prezidents izklāja sarkanu paklāju uz lidostas lidlauka, jo Amerikas prezidents, lūk, pirmkārt un galvenokārt ir šovmenis.
Smīns, kāds pasākuma laikā bija uz Kremļa autokrāta purna, bija globāli acīmredzams.
Telavivas barbars savukārt vairākkārt ir bijis laipni gaidīts viesis Baltajā namā.
Tas, lūk, ir tas tandēms, kurš brīvdienās nolēma sodīt Irānu.
Irāna, lieki teikt, nav bezpalīdzīgs jēriņš. Drīz pēc tam, kad sāka krist raķetes Irānā, sekoja uzbrukumi pret Izraēlu, kā arī pret amerikāņu interesēm Tuvajos Austrumos, kuru netrūkst nudien.
Kādreizējā ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā murgainās domas par masu iznīcināšanas ieročiem Irākā noveda pie kara tur, kura rezultātā vairāki tūkstoši amerikāņu zaldātu tur atrodas vēl šobaltdien un vairāk nekā 20 gadus vēlāk.
Amerikāņiem arī ir ievērojama klātbūtne Bahreinā, kur atrodas milzīga jūras spēku bāze, kā arī citur Tuvajos Austrumos, un irāņi to visu zina ļoti labi. Arī tur drošība patlaban nav un nevar būt visaugstākajā līmenī.
Brīdī, kad Kremļa barbars uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, par to bija konkrēts skaidrojums, kādu fašists pauda televīzijas uzrunā īsi pirms tam:
Ukraina bija jādemilitarizē. Un Ukraina bija jādenacificē. Tas nekas, ka Ukrainas prezidents bija ebrejs, pie teikšanas Kijivā bija nacisti, un tas bija Kremļa svēts pienākums tā kaut ko novērst.
Irānas un Amerikas gadījumā nav bijis pat minimālākais centiens plānus izskaidrot ASV tautai, nemaz nerunājot par ASV Kongresu, kuram vismaz teorētiski ir savs sakāmais jautājumā par brīžiem, kad Amerika dodas karot.
Tas ir tāpēc, ka Amerikas kovbojs nudien ir cilvēks, kurš šauj vispirms un par sekām sāk domāt tikai pēc tam.
Pirmajā bombardēšanas naktī, cik var spriest, amerikāņiem izdevās nogalināt Irānas režīma galveno reliģisko barvedi, tā dēvēto “visaugstāko līderi.”
Taču tāpat, kā tas bija ar Venecuēlu, kur amerikāņi nakts tumsā ielavījās vienā konkrētā mājā un nolaupīja turienes valsts prezidentu no viņa guļamistabas, no tā neizriet, ka būtu īpaši traucēts kopējais Irānas režīms.
Venecuēlā mierīgi amatā stājās gāztā korumpanta viceprezidente. Irānā darbojas tā dēvētā revolucionārā gvarde, jeb slepenpolicija, kura ir tikpat efektīva savas tautas “kontrolēšanā,” cik bija čeka Padomju savienībā un Gestapo nacistu Vācijā.
Sāgā par amerikāņu jaunāko militāro avantūru Tuvajos Austrumos ir vēl viens elements.
Jau sen Amerikā ir virmojuši stāsti par cilvēku vārdā Džefrijs Epstīns. Cilvēks, kurš daudzu gadu garumā meklēja un apstrādāja gados jaunas sievietes un meitenes seksuālo izpriecu vajadzībām.
Vai zināt, kuru cilvēku šis pedofils savulaik aprakstīja ar vārdiem “mans pats labākais draugs”?
Droši vien nebija trīsreiz jāmin. Dokumentos par Epstīna lietu Donalda Trampa uzvārds parādās burtiski simtiem tūkstošus reižu.
Tajā skaitā ar vienu dokumentu, kurā kāda sieviete atklātā tekstā pasaka, ka tad, kad viņai bija 13 vai 14 gadu, Donalds Tramps viņu piespieda nodarboties ar seksu.
Nav grūti iedomāties, ka Baltā nama shēmotāji bombardēšanu Irānā uzskata par visai izmisīgu mēģinājumu no šī fakta novērst sabiedrības uzmanību.
Taču kopumā ņemot, ir pavisam skaidrs, ka amerikāņiem šajā lietā nav skaidras izpratnes par to, kādas tur būs beigas.
Kā minēju, Irānā jau sen darbojas brutāla un līdz kliņķim efektīva slepenpolicija. Pagājušajā gadā Teherānā un citur izcēlās plaši sabiedrības protesti sakarā ar faktu, ka Irāna jau vairāku desmitgažu garumā ir bijusi pakļauta masīvām starptautiskām sankcijām, kuras minētās valsts tautsaimniecību ir papluinījušas visai pamatīgi.
Tas bija pirmais brīdis, kad režīms Amerikā draudēja bombardēt. Amerikas prezidents, lūk, bija protestētāju atbalstītājs un sargs un acuraugs.
Irāņi to padzirdēja un sapriecājās, bet galu galā no solījuma čiks vien bija, un pāris dienu laikā “revolucionārā gvarde” apslaktēja desmitiem tūkstošus miermīlīgu protestētāju.
Nu acīmredzot lielā Sātana pārstāvji ir nolēmuši iet uz pilnu banku un Irānā nodrošināt režīma maiņu. Vien ar piebildi, ka tas nav režīms, kurš būtu būvēts uz smiltīm vai nedrošiem pamatiem. Irākā amerikāņiem izdevās gāzt vienu Sadamu Huseinu un režīms Bagdādē principā izkusa. Irānā tā nebūs.
Pēdīgi, te arī būtu jākonstatē, ka Amerikas prezidents tāpat kā savulaik Padomju Savienības barbari, allaž ir apgalvojis, ka viņš ir pats miera iemiesojums.
Laikā pirms 2024. gada vēlēšanām kandidāts nenoguris bļāva, ja uzvarēs viņa oponente Kamala Harisa, tad neizbēgams būs trešais pasaules karš.
Viņš, savukārt, būs miera prezidents, kurš nekad neuzsāks nekādas militāras avantūras. Ko jūs? Amerika pirmajā vietā – tāds lūk ir bijis šī cilvēka galvenais un nesatricināmais lozungs. Tajā skaitā ar nepārtrauktiem apgalvojumiem, ka šis kadrs esot pats personīgi atrisinājis astoņus vai deviņus vai desmit militārus konfliktus pasaulē, kurus neviens cits nav varējis atrisināt, un viņam tāpēc obligāti un nepārprotami pienākas Nobela miera prēmija un varbūt divas vai trīs.
Kā tas saskan ar bombardēšanu un režīma maiņu Irānā?
Nesaskan. Un tāda ir milzīgā traģēdija, ar kuru mūsu pasaulei patlaban ir jāsadzīvo.
