Pirms 80 gadiem Maskavā nomira viens no pazīstamākajiem latviešu lieliniekiem – 1919. gada Padomju Latvijas valdības vadītājs Pēteris Stučka.

Lasītākie

Rosļikovs iecerējis sūdzēties par attieksmi pret krieviem Latvijā, taču krievvalodīgo reakcija uz šo nodomu viņam liek pamatīgi vilties

“Šoreiz cieta mana mamma, bet rīt varbūt jau kāds cits.” Sieviete brīdina par nepatīkamu incidentu saistībā ar veikalu “Maxima”

Šos ziedu veidus ieteicams labāk nevienam nedāvināt: tie var piesaistīt nelaimi un negatīvas emocijas

Lasīt citas ziņas

“Sarkanā terora” dēļ dzimtenē nīstais bijušais advokāts un jaunstrāvnieks pēc padzīšanas no Latvijas daudz darīja, lai lielinieku režīmam palīdzētu izveidot un noformulēt nežēlīgas represijas pieļaujošo padomju tiesvedību. Laikabiedri līdz 1919. gadam par Stučku neko īpaši sliktu nevarēja teikt. Aspazija, ar kuras dzīvesbiedra Raiņa māsu Doru Stučka bija precējies, viņu raksturoja visumā pozitīvi – kā gudru, enerģisku, spējīgu juristu, sabiedrisku un sirsnīgu cilvēku, “Dienas Lapas” redaktoru. Tas, ka viņš piederēja sociāldemokrātu radikālākajam spārnam, toreiz līdzpilsoņus nesatrauca, jo runas par komunismu šķita tikai tīrā teorija. Viss pavērsās citādi, kad Stučkam pavērās iespēja savas idejas realizēt dzīvē. Pēterim Stučkam kā jau augstam padomju funkcionāram Maskavā sarīkoja lepnas bēres. Viņa ķermeni kremēja, bet urnu ar pelniem iemūrēja Kremļa sienā.