Pirms 80 gadiem Maskavā nomira viens no pazīstamākajiem latviešu lieliniekiem – 1919. gada Padomju Latvijas valdības vadītājs Pēteris Stučka.

“Sarkanā terora” dēļ dzimtenē nīstais bijušais advokāts un jaunstrāvnieks pēc padzīšanas no Latvijas daudz darīja, lai lielinieku režīmam palīdzētu izveidot un noformulēt nežēlīgas represijas pieļaujošo padomju tiesvedību. Laikabiedri līdz 1919. gadam par Stučku neko īpaši sliktu nevarēja teikt. Aspazija, ar kuras dzīvesbiedra Raiņa māsu Doru Stučka bija precējies, viņu raksturoja visumā pozitīvi – kā gudru, enerģisku, spējīgu juristu, sabiedrisku un sirsnīgu cilvēku, “Dienas Lapas” redaktoru. Tas, ka viņš piederēja sociāldemokrātu radikālākajam spārnam, toreiz līdzpilsoņus nesatrauca, jo runas par komunismu šķita tikai tīrā teorija. Viss pavērsās citādi, kad Stučkam pavērās iespēja savas idejas realizēt dzīvē. Pēterim Stučkam kā jau augstam padomju funkcionāram Maskavā sarīkoja lepnas bēres. Viņa ķermeni kremēja, bet urnu ar pelniem iemūrēja Kremļa sienā.