5 medicīniskas teorijas, kas cilvēcei nesušas bēdas un sagrāvušas likteņus 0
Zinātnieki vienmēr ir centušies sniegt fundamentālus medicīnisko problēmu izskaidrojumus. Virkne teoriju kļuvušas par pamatu smagu patoloģiju mūsdienu ārstēšanas metodēm un palīdzējušas glābt tūkstošiem dzīvību. Tomēr vēsturē ir zināmas tādas teorētiskās konstrukcijas, kuru ievērošana cilvēcei nesa postu un ciešanas, sagrāva likteņus un veselību daudziem cilvēkiem. Mēs vēlētos iepazīstināt lasītājus ar slavenākajām no šīm teorijām.
Zinātniskais rasisms
Rasu teorijas cilvēces vēsturē radušās ne reizi vien. To veidotāji centušies izprast antropometrisko un citu ārējo atšķirību starp cilvēkiem no dažādām rasēm un etniskajām grupām dabu. Diemžēl bieži vien autori ienesa zinātniskā pētniecībā savus aizspriedumus un mēģināja pierādīt dažu tautu dabisko pārākumu pār citām.
Lielākā daļa no šiem teorētiķiem bija “kabinetu” zinātnieki un diez vai nojauta, kādi šausmīgi rezultāti var būt dēļ viņu politizēto sekotāju mēģinājumiem izmantot abstraktās konstrukcijas praksē.
No dažu rasu pārākuma koncepcijas izauga zinātniskais rasisms, kas kļuva par pamatu cilvēkus nīstošai rasu politikai, kuru divdesmitā gadsimta 30.gados sāka realizēt vācu nacionālsociālisti. Viņu centieni diskriminēt tā saucamo zemāko rasu pārstāvjus nesa nāvi miljoniem nevainīgu cilvēku.
Eigēnika
Ideja uzlabot cilvēka dabu nav jauna. Principā sapnī padarīt visus cilvēkus skaistus, veselīgus un gudrus nav nekā slikta. Nepatikšanas sākas gadījumos, kad īstenot tamlīdzīgus plānus klāt ķeras politiķi, kuri sāk pārveidot cilvēku likteņus piespiedu kārtā, vadoties tikai pēc saviem priekšstatiem par vispārējo labumu.
Tā notika nacistiskajā Vācijā, kur tika izveidota organizācija “Dzīves avots”. Tās aizgādībā izveidoja īpašas mātes un bērna mājas, kurās dzīvoja rūpīgi atlasītas sievietes – “ražotājas”. Viņu uzdevums bija iznēsāt, dzemdēt un audzināt bērnus, kuri piederēja pie augstākās, āriešu rases. Par šo bērnu tēviem kļuva īpaši atlasīti SS virsnieki, kuri varēja pierādīt savu nevainojamo izcelsmi un asins tīrību. Tajā pašā laikā tos “āriešus”, kuri, sev par nelaimi, neatbilda nacistu rasu ideāliem, iznīcināja, pirmkārt jau garīgi slimos, invalīdus u.c. Eksperiments tika veikts ar vērienu un tikai Vācijas sakāve Otrā pasaules kara laikā to apturēja.
Līdzīgas idejas valsts iesākumā mēģināja īstenot PSRS vadība. XX gadsimta 20-tos gados lielu popularitāti ieguva pseidozinātne pedoloģija – savdabīga pedagoģijas, psiholoģijas un tā laika modernās medicīnas simbioze, kuras mērķis bija izaudzināt “jaunus cilvēkus”, sava veida komunistiskās nākotnes “supermenus”. Tiesa, līdz izvēlēto ražotāju piespiedu sakrustošanai nenonāca. Pedologi izņēma no ģimenēm pašus veselīgākos un attīstītākos bērnus un centās viņus izglītot internātskolās pēc īpašas metodikas, labāko psiholoģijas un pedagoģijas speciālistu uzraudzībā. Nekādus pozitīvus rezultātus eksperiments nedeva, gluži pretēji, atnesa daudz bēdu.
