80% pasaules miljardieru dzīvo G20 valstīs. Vai globālais nodoklis superbagātniekiem kādreiz kļūs par īstenību? 16
Pasaules lielāko valstu finanšu amatpersonas šā gada marta sākumā sāka sarunas par globāla minimālā nodokļa ieviešanu miljardieriem piederošām bagātībām, vēstīja ASV medijs “CNN“.
Divus gadus pēc tam, kad, nosakot minimālo nodokļa likmi 15% apmērā starptautiskajām korporācijām, tika panākta nozīmīga vienošanās, kas parādīja, ka pasaule var rīkoties kopīgi vienota mērķa īstenošanas vārdā, G20 valstu pārstāvji apsprieda šo priekšlikumu samitā Sanpaulu, Brazīlijā.
Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) Nodokļu novērošanas centra datiem, superbagātnieki lielās valstīs nodokļos proporcionāli samaksā daudz mazāku daļu no saviem ienākumiem nekā parastie iedzīvotāji. Un viņu bagātība gandrīz netiek aplikta ar nodokļiem – faktiskā nodokļa likme ir tikai 0-0,5 %.
Dažādas superbagātnieku pielietotās prakses, sākot no nelikumīgas izvairīšanās no nodokļu maksāšanas līdz pat nepilnību izmantošanai nodokļu sistēmās vai vienkārši pārcelšanās uz valstīm ar zemākām likmēm, liedz valdībām gūt tik ļoti nepieciešamos ienākumus laikā, kad strauji pieaug valstu parādi.
“Progresīva nodokļu iekasēšana ir galvenais demokrātiskas sabiedrības pīlārs,” tā sacīja ES atbalstītās pētniecības grupas direktors Gabriels Zukmans (Gabriel Zucman) valstu vadītājiem samitā, kas noslēdzās pagājušo ceturtdien, 29.februārī. Viņš piebilda, ka pašreiz pasaulē pastāvošais nodokļu režīmu mudžeklis “nespēj pienācīgi aplikt ar nodokļiem personas, kurām ir vislielākās iespējas nomaksāt nodokļus”.
Arī “Oxfam” pagājušajā mēnesī publicētajā ziņojumā teikts, ka “tādās valstīs kā Brazīlija, Francija, Itālija, Apvienotā Karaliste un ASV dzīvojošie superbagātnieki maksā zemāku faktisko nodokļu likmi nekā vidējais statistiskais darba ņēmējs”. Saskaņā ar labdarības organizācijas datiem gandrīz 80% pasaules miljardieru dzīvo G20 valstīs.
Starp vairākām sākotnējām idejām ir ES Nodokļu novērošanas centrs ierosinājums noteikt minimālo globālo 2% nodokli miljardieru neto bagātībai, t. i., viņu aktīvu vērtībai pēc tam, kad no tās ir atskaitīti viņu parādi, kas, pēc šī Centra aplēsēm, varētu nodokļu ieņēmumos dot 250 miljardus ASV dolāru gadā.
Šī summa būtu līdzvērtīga pusei no tiem papildu līdzekļiem, kas Āfrikas valstīm katru gadu nepieciešami pārejai uz tīrākiem enerģijas avotiem, teikts 2022. gada novembrī publicētajā Neatkarīgās augsta līmeņa ekspertu grupas klimata finansēšanas jautājumos ziņojumā. Saskaņā ar priekšlikumu miljardieriem, kas jau šobrīd maksā 2%, netiktu uzlikti papildu nodokļi.
Panākt vienošanos starp G20 valstīm, kuru vidū bez Eiropas Savienības valstīm ietilpst arī tādas valstis kā ASV, Ķīna, Indija, Brazīlija, Saūda Arābija un Argentīna, būs grūti, un tas varētu prasīt ļoti ilgu laiku. “Šis ir tikai ceļa sākums. Sarunas par minimālo uzņēmumu ienākuma nodokli ilga vairākus gadus,” tā medijam “CNN” sacīja ES Nodokļu novērošanas centra vecākais politikas padomnieks Kventins Parrinello. “Tolaik starptautiska vienošanās šajā jomā šķita gandrīz vai kā utopija, bet tagad mums tā ir – un tātad ir precedents,” viņš atzina.
Parrinello sacīja, ka superbagātie varēja slēpt savu naudu un izvairīties no lielu nodokļu maksāšanas, piemēram, izvietojot to speciāli izveidotās holdinga sabiedrībās, trasta fondos vai izmantojot to kā nodrošinājumu aizdevumiem.
Ieviest globālo minimālo nodokli miljardieriem būtu sarežģītāk nekā aplikt ar nodokļiem starptautiskās korporācijas, sacīja Aruns Advani, kurš ir Varvikas universitātes ekonomikas profesors.
Daudznacionālie uzņēmumi parasti atrodas un darbojas vairākās valstīs, tā profesors teica “CNN”, līdz ar to ir vieglāk noteikt to, kurām valdībām būtu jāpieprasa nodokļu maksājumi, un tādējādi arī novērtēt, vai uzņēmums ir samaksājis globālo minimālo likmi.
Turpretim miljardieri bieži ir mobili, tāpēc nav tik skaidrs, kuras valsts iestādēm būtu jāpievērš uzmanība viņu bagātībām. “Nav pilnīgi skaidrs, kuru vietu saukt par viņu mājām,” sacīja Advani. “Viņi varētu teikt: es pavadu daudz laika, dodoties uz teātri Londonā; es pavadu daudz laika iepērkoties Ņujorkā; es pavadu daudz laika uz savas jahtas… bet es vēlos, lai mani nodokļi tiktu iekasēti kādā ļoti konkrētā valstī,” viņš norādīja.
Advani sacīja, ka privātpersonas maksā arī lielāku skaitu nodokļu nekā uzņēmumi, piemēram, ienākumu nodokli, kapitāla pieauguma nodokli, sociālās apdrošināšanas iemaksas. “Visu šo lietu harmonizēšana starptautiskā mērogā ir diezgan sarežģīta lieta,” uzskata Advani.
