Foto – Karīna Miezāja

– Tad ļaujiet viņiem publiski uzstāties, vismaz partijas nodaļās apliecināt sevi un savu programmu. Man patīk doma, ka jārīko prezidenta amata kandidātu TV debates, bet 2008. gadā viss beidzās ar to, ka īstais vīrs ārpus partijas sen bija izvēlēts. Ļoti šaurā galmā, un viņu sauca Valdis Zatlers.

V. Krustiņš: – Ja atcerējāties Tautas partiju, šķiet, ka šodien valdošā “Vienotība” sāk zaudēt autoritāti. Uzskati partijā izsvaidīti, vadītāji no visām pusēm apšaudīti. Vai tādā gadījumā labējā koalīcija nav pārmaiņu priekšā? Vai tas nepadara prezidenta ievēlēšanu sarežģītāku nekā jebkad iepriekš? Jo esošais galms ne vienmēr var vienoties.

– Bez šaubām, “Vienotības” svars ir mazāks. Zatleram un viņa cilvēkiem piedāvāja vietas “Vienotībā”, bet no eksprezidenta steigā sarūpētās partijas pāri nav palicis it nekas. Dažiem “Vienotība” kļuvusi par patvērumu. Agrākais “gaišo spēku” pārsvars ir sarucis jo ievērojami, un tagadējā valdošā partija skaitliski ir līdzvērtīga ZZS un NA. Reitingos, sabiedriskajā domā arī ir visai skarba realitāte. Apstākļos, kad koalīcijā ir trīs apmēram vienādi stipras partijas, kāds nevar atnākt un pateikt, ko un kā vajag darīt. Tāpēc ir smagas vienošanās un smagas cīņas. Tie, vispirms “zemnieki”, kam ir manevra iespējas, kuri ir tādi apķērīgāki, ir iespējas runāt ar “Saskaņu”, ar kuru nesen sēdēja opozīcijā un agrāk kopā balsoja pret Maizīti vai par tiesībsargu un prezidentu Bērziņu, būdami pozīcijā. Šīs durvis nav aizvērtas, tāpat kā sarunai ar Sudrabu. Negribu mest aizdomas, ka rada prokrievisku galmu. Runāju par nenodedzinātiem tiltiem.

E. Līcītis: – Runājat par vienošanos uz vienu balsojumu – par prezidentu?

– Jā, tas pieļaujams. Protams, pretī prasīs kādas dividendes. Ne tikai tāpēc, lai iegrieztu valdošajai koalīcijai.

– Tad būs divi prezidenta amata kandidāti, rietumnieciski orientētais un tas, kurš pieņemams austrumiem?

– Nav uzstādījums izslēgt vienu lietu pret otru. Būs jāstrādā visos virzienos, bet to var izdarīt cilvēks ar plašu redzesloku, labu izglītību, kurš novērtēs, cik kurā brīdī svarīgāka ārpolitika, cik tautsaimniecība, cik – stratēģiskā attīstība. Ja mēs, kā pamāca Šēlers, balstām prezidenta izvēli nevis uz jūtām un simpātijām, bet uz noteiktiem kritērijiem, tad tas būtu ideāls prezidents, kāds mums vajadzīgs. Tāpēc man simpatizē Ilmāra Latkovska mēģinājumi iegriezt diskusiju virzienā par mērauklām.

V. Krustiņš: – Prezidents nevarēs, un viņam nav jādara viss. Tam ir arī valdība, Ministru prezidents. No tās puses dzirdam par nesaimnieciski izlietotu naudu, nesakārtotību. Andris Bērziņš reiz sacīja par butaforiski radītām iestādēm, un tās ar jauniem štatiem, algām radīs tik klāt.

– Straujumu es pazīstu, un viņa sastrādāsies, lai kurš būtu Valsts prezidents. Vai šī valdība paliks pēc prezidenta vēlēšanām, nav premjera, bet valdošās koalīcijas jautājums. Neizslēdzu, ka ir tirgošanās arī par amatu maiņu: ka “Vienotība” dabū prezidenta amatu, tad ZZS pienākas premjers utt.

– Tik stipra persona kā Vaira Vīķe-Freiberga taču varētu diktēt savus noteikumus, piekrizdama nākt amatā.

– Tas nesaskan ar iepriekš runāto konceptu, ka notiks galma vienošanās. Ja stāvoklis tiešām būtu dramatisks, taču nekādu lielu atšķirību ar citām prezidenta vēlēšanām nav.

– Notikumi Ukrainā, apdraudējumi…

– Iedomājieties cilvēciski. Jūs esat sastiķējis ietekmīgu vai mazāk ietekmīgu partiju. Jūs izvēlaties prezidentu, piemetat savu deputātu balsis. Kāpēc lai jūs kādam, kaut vai V. Vīķei-Freibergai, atdotu daļu savas varas.