Aivars Platonovs: Kurš kuru finansē – sporta organizācijas pie kases lodziņa vai tomēr…? 0
Autors: Aivars Platonovs, Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekretārs
Pēdējo nedēļu laikā valsts budžeta plānošanas kontekstā visai skaļi izskan sporta organizāciju neapmierinātība ne vien ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nespēju vai nevēlēšanos rast papildu finansējumu nacionālo izlašu dalībai nākamā gada Eiropas un pasaules čempionātos, bet arī ar ieceri būtiski samazināt sporta federācijām paredzēto finansējumu. Šīs neapmierinātības kontekstā frontes otrajā pusē nostājušies ierēdņi, atsevišķi žurnālisti un dīvāna eksperti, kas tendenciozi aizrāda, ka resnajiem runčiem vajadzētu vairāk strādāt ar privāto sektoru, nevis tikai stāvēt pie valsts kases lodziņa. Bet kā tad īsti ir patiesībā?
Valsts atbalsts sporta federācijām
Lai gan kopējais valsts sporta budžets 2025. gadā ir vairāk nekā 56 miljoni eiro, līdz sporta organizācijām nonāk ievērojami mazāka daļa. Dotācija sporta organizāciju, programmu un pasākumu atbalstam šogad ir 22 769 703 eiro. Bet arī no šīs summas līdz federācijām caur trīs dažādām apakšprogrammām nonāk tikai trešdaļa jeb nepilni 7,5 miljoni eiro. Protams, no kases lodziņa “līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” tiek piešķirti vēl pāris miljoni, taču tas nemaina lietas būtību.
Tātad – 7,5 miljoni eiro 75 federācijām. Un nē – neviens “resnais runcis” to nenotiesā savās pusdienās. Atbilstoši IZM datiem tikai 15% no šī finansējuma tiek tērēti administratīvajiem izdevumiem. Šī summa noteikti ir mazāka nekā pašas federācijas iemaksā valsts kasē nodokļu veidā.
Par ikgadēji piešķirto naudu federācijām jānodrošina virkne gan normatīvajos aktos, gan līgumā ar IZM noteikto pienākumu – jāspēj sarīkot jauniešu un pieaugušo čempionāti, jānodrošina visu vecuma izlašu darbs, treneru tālākizglītības pasākumi, jāiesaistās tautas un vecmeistaru pasākumu rīkošanā, jānodrošina laba pārvaldība, caurspīdīgums, sportistu reģistri, informācijas pieejamība un, protams, jāsasniedz visaugstākie rezultāti, ar kuriem savos sociālo tīklu profilos vēlāk varētu dalīties sporta lielākie draugi – politiķi un ierēdņi.
Valsts nauda kopējā katliņā
TOP 15 federācijas pēc kritērijiem šogad valsts budžeta līdzekļiem (VBL) saņēma 4,2 miljonus eiro. To vidū esošās komandu sporta veidu federācijas vēl papildus saņēma 1,1 miljonu. Šķietami daudz, bet šo 15 federāciju kopējais budžets 2024. gadā ir bijis gandrīz 49 miljoni eiro! 49 miljoni pret 5,3 miljoniem. Jā, šajos budžetos ir arī līdzekļi no LNG un citiem avotiem, bet jebkurā gadījumā valsts “daļa” nav lielāka par knapiem 20%. Turklāt gadījumos, kad finansējums tiek piešķirts pasākumu rīkošanai Latvijā, tas paliek Latvijas ekonomikā un veiksmīga rezultāta gadījumā dod arī būtisku ekonomisko pienesumu.
Var pilnīgi droši apgalvot, ka “EuroBasket” ekonomiskais pienesums ir bijis daudzkārt lielāks nekā Latvijas valsts ieguldījums basketbolā pēdējo 10 gadu laikā.
Ja mēs apskatām TOP 15 federācijas, tad astoņās no tām VBL īpatsvars kopējā budžetā ir mazāks par 30%, bet tikai divām tas veido vairāk nekā pusi. Salīdzinot šādu struktūru ar politisko partiju, kultūras organizāciju vai citu no valsts puses atbalstīto nevalstisko organizāciju finansējuma avotiem, sportā patiesībā ir viena no samērīgākajām valsts naudas attiecība pret no citiem avotiem piesaistīto finansējumu. Sporta federācijas ne vien piesaista papildu finansējumu no privātā sektora, bet arī spēj nodrošināt ievērojamus līdzekļus no starptautiskajām organizācijām un, rīkojot simtiem starptautisku pasākumu, dod būtisku pienesumu arī tūrisma un reģionu attīstībā.
Starptautiskā nauda – patiesais Latvijas sporta balsts
7,5 miljoni visām sporta organizācijām ir divas reizes mazāk, nekā UEFA piešķir Latvijas Futbola federācijai (LFF). Atbilstoši publiski pieejamajam LFF 2025. gada budžeta plānam UEFA ieguldījums Latvijas sportā ir teju 15 miljoni eiro, no kuriem 5 miljoni tiek novirzīti klubu jauniešu akadēmijām. Vēl 1,6 miljonus Latvijas sportā iegulda FIFA.
Bez starptautisko organizāciju atbalsta Latvijas sports būtu daudzkārt nabadzīgāks. Un te nav runa tikai par karalisko futbolu.
Arī citās federācijās starptautisko organizāciju līdzfinansējums ir ievērojams. Piemēram, Latvijas Biatlona federācija, kurai valsts šogad piešķīra vien 50 000 eiro, no starptautiskās organizācijas pērn saņēma gandrīz desmitkārt vairāk – 474 213 eiro. Latvijas Volejbola federācija (LVF) 2025. gadā no starptautiskajām organizācijām būs piesaistījusi ap 400 000 eiro. Provizoriski starptautisko organizāciju finansējums, kas ik gadu ieplūst Latvijas sportā, ir vairāk nekā 22 miljoni eiro. Tā ir nauda, kas silda Latvijas sportu un ekonomiku. Nauda, ko Latvijas sporta ierēdniecība izliekas nemanām un nenovērtē.
Bez nacionālo federāciju darba un aktivitātēm gan Latvijā, gan starptautiskajā arēnā šāds finansējums nebūtu iespējams. Federācijas arī iegulda piesaistītos līdzekļus infrastruktūrā, ekipējumā, treneru izglītībā un jauniešu attīstībā. Tikai viens piemērs – pirms pieciem gadiem Latvijā bija divas volejbolistes ar pieklājīgiem profesionālajiem līgumiem, bet šobrīd ārzemju klubos spēlē jau 19. Arī viņas savu ārzemēs nopelnīto naudu atved uz Latviju un, iespējams, kādu dienu to ieguldīs vietējā kapitālā – tāpat kā Porziņģis vai brāļi Bertāni.
Valsts pienākums un sporta loma
Valsts līdzfinansējums sporta organizācijām ir svarīgs un nepieciešams, taču primāri tas ir nepieciešams pašas valsts definēto mērķu un uzdevumu izpildei. Turklāt būtu tikai godīgi atzīt, ka lielās federācijas bērnu un jauniešu čempionātiem un jauniešu izlasēm novirza krietni vairāk nekā saņem no valsts. Tā piemēram, hokeja federācija, kas no valsts šogad saņem 560 000 EUR, visu nacionālo čempionātu nodrošināšanai tērē vairāk kā 600 000 EUR. Tātad – piemaksā no savas kabatas.
Ir skaidrs, ka IZM vienatnē nespēj īstenot sporta politiku un maldās pati savās prioritātēs.
Futbola stadiona būvniecība nav LFF eksistences jautājums, basketbols nenomirtu bez Eiropas čempionāta sarīkošanas Rīgā un peldēšanas federācijai nekas nemainītos, ja valsts pēkšņi piešķirtu līdzfinansējumu bērnu peldētapmācībai, ko par spīti iekļaušanai visdažādākajos politikas plānošanas dokumentos un prioritātēs, nespēj īstenot jau desmitiem gadu. Tās uzņemas iniciatīvu, jo valsts pārvalde ir pārāk atrauta no realitātes, kāds nesaskata politisko potenciāli vai arī gluži vienkārši nav motivācijas pakustināt pirkstu sporta labā.
Lai cik neticami kādam tas izklausītos, nacionālās federācijas, atšķirībā no valsts pārvaldes iestādēm, bieži ir ar daudz plašāku izpratni, lielākām ambīcijām un skaidrākiem mērķiem. Tās vēlas, lai sporta veidi attīstās, bērni vairāk sporto, un vēlas arī nopelnīt – lai varētu tālāk attīstīt savu sporta veidu. Tieši ambīcijas un skaidra vīzija atšķir nevalstisko sektoru no valsts pārvaldes, kura, nespējot īstenot vienu reformu, sola nākamo, ar neapdomātiem, netālredzīgiem lēmumiem šauj pati sev kājā.
Sports un drošība – viena sistēma
Pilnībā piekrītu un netaisos apstrīdēt aizsardzības spēju stiprināšanu kā šī brīža absolūto prioritāti, taču nevar skatīties uz drošības jautājumiem tikai caur militāro iepirkumu prizmu. Nav iespējams runāt par aizsardzības spēju stiprināšanu, ignorējot faktu, ka gadiem ilgi nepietiekamā peldētapmācība un drošības uz ūdens problēmas ik gadu prasa desmitiem dzīvību – pamatā gados jaunu vīriešu. Tāpat nav iespējams runāt par aizsardzības spēju stiprināšanu, ja 70% jauniešu, iestājoties valsts aizsardzības dienestā, ir vājā fiziskā formā.
Sports un aizsardzība nav nošķirami jēdzieni – fiziski spēcīga un saliedēta sabiedrība ir nacionālās drošības pamats.
Noslēgumam
Sporta federācijas nav patērētāji. Tās ir profesionāli partneri, kas ar piesaistīto finansējumu, darba apjomu un sabiedrisko pienesumu ik gadu valstij dod vairāk, nekā no tās saņem.
Jautājums ir cits: vai valsts ir gatava ieguldīt, lai iegūtu vairāk – stiprāku, veselīgāku un drošāku sabiedrību – vai arī tā turpinās domāt tikai pārdales kategorijās, kurā sporta organizācijām tiek ierādīta pēdējā vieta, jo nereti tās nav politiski ērtas, pilnībā ignorējot faktu, ka vājas federācijas nozīmē arī vāju sporta sistēmu, vāju interesi par sportu, vāju ekonomisko pienesumu un vājus sasniegumus?
