Kokteilis
Apbrīno

Aktieris Mārtiņš Egliens: “Noraut stopkrānu reizēm ir svētīgi”.0

Foto: Kaspars Filips Dobrovoļskis.

Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”

17. augustā video satura platformā “Go3” un 24. augustā kanālā “TV3 Life” pie skatītājiem nonāks daudzu iecienītais seriāls “Viņas melo labāk”. Tā jaunākajā, pēc skaita astotajā, sezonā jau iemīļotajiem aktieriem pievienosies arī Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens. Seriālos pieredzējušā aktiera atveidotais Vovčiks ir mafijas darboņa dēls, kurš mērķa dēļ ir gatavs uz visu. “Seriāls dīkstāves laikā bija pirmā iespēja atkal spēlēt, man šķiet, mūsu entuziasms būs jūtams arī skatītāju ekrānos,” pasmaida Mārtiņš. Šajā vasarā viņš gatavojas septembrī gaidāmajai pirmizrādei “Īstā sālsmaize” Nacionālajā teātrī, bet jau 14. augustā aicina uz viņa un sievas – aktrises Ditas Lūriņas-Eglienas – kopīgo koncertprogrammu Aizputes ābeļdārzā.

Mārtiņ, ievēroju, ka šogad būtu jāsvin 20. gadskārta, kopš esat Nacionālā teātra aktieris!

Tā tiešām ir! Es neteikšu, ka tāpēc justos kā nopelniem bagātais seniors, drīzāk nemaz neticu, ka 20 gadus būts vienā darbavietā. Nevar teikt, ka ir sajūta, ka teātrī būtu ienākts vakar, tomēr pašam šķiet, ka pagājis ne vairāk kā desmit gadu. Nekā īpaši šo svinēt negrasos, vēl jo vairāk tāpēc, ka paši tagad līdz galam nesaprotam, kāda izvērtīsies nākamā sezona. Turklāt apaļa gadskārta teātrī ir ne tikai man, bet arī maniem kursabiedriem, un teātrī mūsu ir vesels bariņš – Dita, Mārcis (Maņjakovs), Daiga (Kažociņa), Egils (Melbārdis), Ainārs (Ančevskis), Anna (Klēvere). Iespējams, ja nebūtu “kroņa” vīrusa, kaut kas kopā arī būtu tapis, taču tagad viss tiek pakārtots šā brīža realitātei. Tomēr svinēt vajag, nevis tikai skriet ar degunu pa zemi. Atrast tos brīžus, kurus vajag novērtēt, par kuriem priecāties.

Šajā laikā izveidojies priekšstats, ka jums tuvākas komiskās lomas. Vai tā ir?

Nevaru nodalīt komisko no dramatiskā, kaut gan komiskais man pašam vienmēr ir ļoti paticis un tajā ar lielu azartu vienmēr esmu meties iekšā. Tomēr tajā brīdī, kad sapratu, ka visi rēķinās ar mani kā ar komisko aktieri, vēl jo lielāks azarts bija darīt arī ļoti nopietnas lietas, un, to darot, šķita, ka tajā brīdī man patika labāk tieši šīs dramatiskās lomas. Patiesību sakot, manī pašā tāda dalījuma nav. Svarīgāk ir tas, vai materiāls, luga, ir labs vai ne, vai ir režisors, kurš ļoti skaidri, saprotami zina, ko viņš vēlas, vai pats īsti nezina, ko grib. Galu galā, vai tava loma ir forša vai ne pārāk, neatkarīgi no tā, vai tā ir komiska vai traģiska.

Laiks, kad aktieri un skatītāji palika bez teātra, bija pārbaudījums?

Martā visi aizgājām piespiedu dīkstāvē. Esmu cilvēks, kuram iekšējās lietas notiek ļoti lēni, pat ja ārējās notiek diezgan ātri. Pirmais pusotrs mēnesis bija diezgan izmisīgs, jo bija sajūta, ka darīt neko nevaru un arī negribu – galvā bija pilnīga vate, nevarēju padomāt, jo par nākotni nekas nebija saprotams. Viss kopā – bailes, neziņa, neizpratne. Un tad vienā brīdī vienkārši piekusu baidīties. Visi kopā devāmies uz laukiem.

Tas bija laiks, kad tu pēkšņi ieraugi, ka ārpus taviem darbiem, teātra, izrādās, ir kaut kāda dzīve, kas nemaz nav tik slikta un neinteresanta.

Tu ieraugi vienu lietu, ko vajag izdarīt, otru. Un gandarījums ir tūlītējs. Protams, blociņš šai vasarai bija pierakstīts melns, un vēl melnāks kļuva, kad vienā brīdī tas viss tika izsvītrots. Un tad nāca periods, ka viss tika rakstīts pa otram lāgam, jo izrādījās, ka cilvēki ir noilgojušies un gaida, ka atkal kaut ko varēs darīt. Nu jau ir sajūta, ka darbi nāk trakāk nekā pirms krīzes laika. Tas ir saprotams, visās malās cilvēki grib kaut kādu prieku, redzēt dzīvus cilvēkus, kas ar viņiem komunicē, jo šajā laikā visas negatīvās, trakās sajūtas ir apnikušas.

Šī vasara nevienā teātrī nav parasta, bet kāda jums ir atgriešanās teātrī, šobrīd pavisam citādā – Jaunās zāles izrādes notiek Lielajā zālē.

Jau nospēlētas pirmās trīs izrādes (Jasmīnas Rezā “Art”). Tā atkal ir jauna pieredze. 700 vietu zālē ir 70 vai 100 cilvēki, brīžam ir sajūta, ka tur gandrīz nav neviena. Bet reizē, kad tu padzirdi reakcijas no zāles un paklanoties vari ieskatīties acīs gandrīz katram individuāli. Un tajā brīdī, kad tev pretī skatās smaidīgas, foršas sejas, silti skatieni, tu saproti – nē, arī tam ir jēga.

Septembrī pirmizrāde būs “Īstajai sālsmaizei”. Kurš te būs saimnieks, kurš – viesis, un kas no jauna jāiesvēta?

Šoreiz mēģinām skatītājiem jau pazīstamo “īsto” formātu uzlikt uz lielās skatuves, izaicinājums ir to no Mazās zāles tuvuma, personiskuma un “īstuma”, kāds redzēts “Īstajos Jāņos” vai “Īstajos Ziemassvētkos”, dabūt Lielajā zālē. Katrā ziņā tā būs dauzīšanās, ālēšanās un ņemšanās. Domāju, tas varētu būt kaut kas pietiekami dulls, traks un lustīgs, lai mēs atkal visi varētu no jauna ieraudzīt šo teātri un vidi. Man ļoti patīk formulējums, ka režisori šim pasākumam ir “visi, kam nav slinkums”. Šis ir mūsu visu kopdarbs – katrs nāk un cīnās par savām idejām, tāpēc neesmu vairāk līdzautors kā jebkurš cits iesaistītais. Šo iesākām jau pirms kovida, nu turpinām, kaut ko mainām. Cilvēkus sagaidīsim jau ārpus teātra kā namatēvi un namamātes pie durvīm – izrāde sāksies vēl pirms oficiālā sākuma, tāpēc iesaku nākt laikus, lai var izbaudīt arī to, kas notiek pirms tam.

Vai šis laiks dod vairāk iespēju arī radošai dzīvei ārpus teātra – pirmoreiz redzēsim jūs jaunajā “Viņas melo labāk” sezonā. Kas mudināja pievienoties šim stāstam?

Tur viss ir diezgan vienkārši – mudināja producents un režisors, kā jau parasti. Biju ļoti priecīgs, ka visā šajā laikā filmēšana bija viena no pirmajām lietām, kas atsākās. Tas, ka tu vari kaut ko darīt, par kaut ko domāt un jūti, ka ir kaut kāda kustība un viss nav tik bezcerīgi, ir daudz kā vērts. Tas bija brīdis, kad entuziasms un gribēšana kaut ko darīt ir vismaz dubultā, jo rutīna ir pagājusi malā. Esmu ļoti priecīgs par šo pieredzi. Mums ļoti ātri izveidojās kontakts ar Sigi (režisors Sigits Račkis), man šķiet, mūsu humora izjūta ir uz viena viļņa. Šoreiz man iekritis visai komisks tēls, bet, protams, jāskatās, kāds viņš izskatīties kopējā stāstā. Mēs esam divi brāļi (Vovčiks un Žanis) – es un Mārtiņš Brūveris – un savā starpā ne pārāk labi satiekam. Mums ir ļoti bagāts tēvs, tiesa, mazliet mafijas pārstāvis. Lai izdzīvotu, mans varonis taisa rebes un ir gatavs darīt jebko. Cik labi viņam tas sanāk, to lai vērtē skatītāji. Uzņēmība viņam ir liela, varēšana – varbūt mazliet cita.

Prototips tādam varonim nebūtu tālu jāmeklē, šķiet, mēs katrs līdzīgu puisi pazīstam.

Protams, tādu visapkārt ir daudz. Iespējams, jaunajā paaudzē pat vairāk. Es vēl esmu padomju laika paaudze, audzināts ar citādu domāšanu. Tagad daudziem jauniem cilvēkiem ir milzīgi daudz fantastisku plusu, taču man šķiet jocīgi, ka daudziem no viņiem uz jebkuru uzdevumu ir gatava atbilde – jā, es varēšu. Pēc būtības tas ir ļoti labi, ja vien nebūtu tā, ka nereti tas ir tikai teksts, kam nav adekvāta seguma. Mans tēls seriālā varētu būt no šīs sugas.

Ar Ditu saspēlēsities?

Ļoti maz. Ditai šī bija pēdējā sezona seriālā, tāpēc mūsu ceļi kameras priekšā ir krustojušies tikai dažas reizes.

Pirms kāda laika iepauzēt lika veselība, nu – pandēmija.

Nu ar veselību vairāk vai mazāk ir labi. Kaut kas, protams, tāpat izlec ārā. Šovasar iznāca pavairāk nodarboties ar fiziskām, nevis garīgām lietām, bet, kad mākslinieks sāk nodarboties ar fiziskām lietām, tad mēdz būt visādi. Kaut ko paraku, kā iznākumā vairākas nedēļas staigāju drusku salīcis. No otras puses, kolēģi pasmaida – draugs, ieskaties taču pasē! Bet šis laiks, kad biju izsists no ierindas un biju nolikts “uz pauzes”, sasējās ar to laiku, kad kādu brīdi nevarēju strādāt veselības dēļ. Tikai toreiz tā bija mana individuālā problēma, bet tagad tā ir vispasaules problēma. Un izrādās, nav īsti nekādas starpības, jo arī globālas problēmas piemeklē katru individuāli.

Katrā ziņā, lai kā arī šis viss beigtos, noraut stopkrānu reizēm ir svētīgi. Pats tu to, iespējams, neuzdrošinies, nevēlies vai neproti.

Šobrīd tas laikam ir svētīgi visai pasaulei. Kādas kvadrātsaknes mēs no tā visa izvilksim, es vēl nezinu. Iespējams, arī no dažādiem krīzes risinājumiem teātrī kaut kas labs paliks, saglabāsies kā piedeva un garšviela arī turpmāk. Tiesa, pat gaismas gada attālumā neesmu redzējis kaut ko, kas no šī visa attālinātā veida varētu aizvietot teātri. Neesmu liels optimists, cerot, ka mēs kardināli mainīsim dzīvi, kuru paši diezgan intensīvi čakarējam, bet varbūt būs kaut viena pozitīva kvadrātsakne, un tas jau būs labi.

Kāda pašam šobrīd ir šī pozitīvā kvadrātsakne?

Tas, ka esmu ieraudzījis, ka arī ārpus tava ikdienas loka, kurā tu riņķo, arī ārpus teātra un taviem darbiem, ir dzīve, kas nav ne slikta, ne neinteresanta, ne garlaicīga. Tu atskārsti, ka tavs darbs, iespējams, nav visa tava dzīve, bet tikai viena sadaļa. Iespējams, nemaz ne tik liela, kā līdz tam šķitis.

Vai šobrīd mainījies arī jūsu kolēģu ansamblis “Drama”?

Katrs no mums ir aizgājis savos ceļos – ja mūs uzaicina, labprāt aizbraucam, uzdziedam, sastrīdējušies neesam. Man šķiet, katrai lietai ir kaut kāds dzīves laiks, un tad ir jādod vieta jaunām lietām un jauniem notikumiem. Ar puišiem no Latgales (grupa “Musturis”) esam apvienojušies, lai kopā ar “Īsām pamācībām mīlēšanā” sveiktu “Ornamentu” 45 gadu jubilejā – tas ir pavisam lustīgs pasākums. Šobrīd no jauna esam sadziedājušies ar Ditu – kopā ar komponistu Jāni Strazdu esam izveidojuši jaunu koncertprogrammu, ciemojamies dažādās Latvijas pusēs, šonedēļ, piektdien, būsim Aizputē, dziedāsim un spēlēsim ābeļdārzā.

Seriāla "Viņas melo labāk" jaunā sezona ir klāt!

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Ilgas. Cerības. Nākotne.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?

Bez kafijas. Katra diena ir citāda, vienkārši baudu visu, kas notiek.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Katru jaunu darbu kā aktieris sāku no nulles, tāpēc gandarījums ir par katru reizi, kas izdodas.

Labākā izklaide?

Būt mazā draugu pulkā, stipri lielā klusumā. Ja cilvēku ir vairāk par desmit, jūtos kā darbā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.